Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc teātra skatīšanās Iļģuciema kultūras centrā nebija nemaz tik viegli saņemties doties vēl uz centru, lai apmeklētu Nabaklab 11 gadu jubilejas koncertu. Taču ar mani parasti nav joki - ja esmu apņēmies, tad savus plānus arī īstenoju. Ja vien nav fenomenāls slinkums. Šoreiz saņemties izdevās un, kā jau parasti, bija vērts.
Iepriecināja, ka izdevās noparkot mašīnu tieši pretī Nabaklabam - tā, lai pēcāk nebūtu gandrīz necik jāiet. Vispirms apskatījos, pēc kā izskatās duets Čipsis un Dullais, par kuriem biju dzirdējis daudz labu vārdu kā kvalitatīviem vietējā sviestroka pārstāvjiem. Šajā koncertā, šķiet, man drusku traucēja tas apstāklis, ka pilnīgi neko nezināju no šī dueta daiļrades - kamēr cilvēki man apkārt ar sajūsmu dziedāja līdzi teju visiem šo skaņdarbiem, es pat viņu galveno grāvēju "Kad meitene skumst" dzirdēju pirmo reizi. Nekādā baigā sajūsmā neesmu - varu saprast šī ansambļa "fišku", bet laikam jau neietilpstu mērķauditorijā. Kad vēlos sviestu - tam jābūt raupjākam par šo.
Tad - Dzelzs vilks. Šķiet, viena no nedaudzajām nozīmīgajām pašmāju grupām, kuru uzstāšanos līdz šim nebiju redzējis. Vismaz no aktīvajiem kolektīviem tādu atlicis patiešām maz, jo īpaši tādu, kas nesmaržo pēc naftalīna. Fans gan neesmu un ierakstā man pat viņu lielākie grāvēji īsti nepatīk, bet koncertā Kaukuļa un grupas enerģija pārņēma mani. Nebiju patiesībā pat gaidījis, ka būs tik labi. Nav gan tā, ka arī viņu daiļradē es orientētos diži labi, bet "obligāto kursu" izgājis laikam esmu - "Balerīna", "Viņa grib tik daudz", "Vienas nakts meitene", "Tev oranži mati" ir gana labi zināmas dziesmas. Un koncertā tās izklausījās daudz pilnvērtīgāk kā studijas versijās. Patiešām - saturīgi pavadīts vakars. Tad gan vajadzēja pa galvu, pa kaklu nesties mājās, lai varētu kaut cik izgulēties pirms gaidāmā pārgājiena gar Amatu. Šķiet, arī tas izdevās. Urrā!