Mašīnu novietojām netālu no Komo centra un devāmies skatīties, kādus brīnumus tad šī pilsēta varēja mums piedāvāt. Pa lielam - to pašu, ko vairums līdzīgu pilsētu, taču Komo vislabāk ir zināma sava ezera dēļ. Lago di Como izmēru ziņā gan nav neko grandiozs, toties skaists. Un pa to ir iespējams visai labi pastaigāt, jo ezerā ieved laipa/mols/kaut kas tamlīdzīgs. Uz tā mēs neveiksmīgi mēģinājām atrast slēpni, kas palīdzēja sasniegt vērā ņemamu rezultātu - trīs DNF pēc kārtas, šķiet, tā bija pirmā reize manā slēpņotāja karjerā. Diena bija relatīvi silta un nerelatīvi saulaina, līdz ar to man nebija pamata žēloties, jo ne jau skaitļos ir skaistums. Skaistums ir sievietēs. Nē, es pats brīžiem nesaprotu, ko un kāpēc es rakstu, bet tā nu gadās.
Vienu svarīgu misiju Komo izdevās veikt, un tas mani ļoti iepriecināja - ieēdu saldējumu. Kā jau rūdītam statistiķim, man šķistu nepieņemami paviesoties Itālijā un neieēst "gelato", neatkarīgi no laika apstākļiem. Izrādījās, ka šis konkrētais statistikas punkts ne visiem bija būtisks, līdz ar to saldējumēdāji bijām vien divi - Marina un šī bloga autors. Šī, protams, bija tā situācija, kur pati apziņa par saldējuma ieēšanu bija būtiskāka nekā tas, kā garšoja saldējums, vai bija auksts to ēdot un tā tālāk.
Kad Komo bija nosacīti izstaigāta, bija laiks doties uz nākamo valsti mūsu maršrutā - Šveici. Šajā brīnišķīgajā un ne gluži izcili lētajā kalnu valstiņā man bija tā laime aizvadīt neaizmirstamu mēnesi 2008.gada sākumā, pateicoties kuram manā raibo atgadījumu vācelītē nonāca vairāki patiešām kvalitatīvi materiāli. Vismaz pilnīgi noteikti kvalitatīvāki nekā ziņa par zosi, kura iekoda kaķim astē, vai stāsts par aitu bez ausīm (pieņemu, ka tu nesaprati, o čom eto ja?). Un arī Lugano - vienīgajā mūsu ieplānotajā pieturvietā Šveicē - es jau biju bijis. Bet - atkārtošana zināšanu māte, jeb zināšanas - atkārtošanas meitas. Atmiņā man bija palicis, ka Lugano ezers ir pasakaini skaists un es to ļoti pat gribēju ieraudzīt vēlreiz. Un tagad patiešām ieraudzīju. Šķiet, toreiz rakstot par braucienu uz Lugano, man bija uznākusi pārmērīga detalizācijas mānija un dīvaini, ka aprakstā neminu, cik reizes brauciena laikā čurāju un kādas krāsas botas bija kājās Denisam.
Pati Lugano pilsēta man atmiņā sevišķi nebija palikusi, un arī šoreiz iespaids par to sevišķi spilgts neradās - pilsēta kā pilsēta. Bet ezers un kalni fonā - pilnīgi cita lieta! Skaistums, kuru nav vajadzības aprakstīt. Nav jau brīnums, ka Rainim Kastaņolā bija produktīvs karjeras posms, kurā viņš uzrakstīja virkni savu lielāko grāvēju.
Gluži kā viņā reizē, arī šoreiz tika apciemota arī Kastaņola, un atkal jau es neredzēju Raiņa mitekli. Mums pat bija ambiciozs plāns izvietot slēpni pie mājas, kurā dzīvojis izcilākais latviešu dzejnieks, bet kaut kā nesanāca - izbraucām ciematiņam cauri, nekur nenogriezāmies, tad bija slinkums braukt atpakaļ. Un tā mēs netikām redzējuši šo objektu. Nu, neko darīt. Varbūt pēc pieciem gadiem atkal šeit nokļūšu, tad gan noteikti Raini apciemošu.
Ja mēs nebūtu devušies uz Kastaņolu, ceļš būtu mūs izvedis cauri vēl vienai pilsētai, kurā man ir bijusi tā laime pabūt - Belinzonai, taču tā, kā aizbraucām, mēs pēc brīža attapāmies Itālijā. Ievērojot to, ka Šveicē mēs bijām ieradušies no Itālijas, tas nebija gluži tā, kā bija plānots, bet... tā sanāca. Un pa to ceļu, pa kuru mēs braucām, bija iespējams nokļūt Lihtenšteinā. Protams, pēc kāda laiciņa iebraucot no Itālijas atkal Šveicē.
Brauciens uz Lihtenšteinu bija, iespējams, jautrākais mans piedzīvojums kā autovadītājam līdz šim. Bija laiki, kad mani biedēja serpentīna veida kalnu ceļi, bet tie laiki ir tālu aizmugurē, un šajā braucienā man bija vienkārši brīnišķīgas iespējas šādus ceļus izbaudīt. Pirmā brauciena daļa bija arī ar acīm baudāma - kamēr vēl braucām gar Lugano ezeru. Skati kā atklātnītēs, tikai skaistāki. Tad pamazām satumsa, un braukšana kļuva aizraujošāka jau citā veidā. Līkumu līkumiem mēs braucām te augšā, te lejā, augstākajā punktā bijām aptuveni 2350 metrus virs jūras līmeņa. Ja nekļūdos - man kā līdzenumu dēlam šis bija augstākais jebkad apmeklētais punkts. Prestiži tas laikam nav, bet - tāda dzīve. Un Opelis tika pie pirmā kārtīgā testa - pamatīgas braukšanas pret kalnu. Plus, lai būtu jautrāk, kalnos, protams, bija drusku vēsāks nekā lejā Lugano. Visu laiku bijām dzīvojušies pa rudeni, bet kādā ciematiņā pamanījām sniegu (to, kas zemē, nevis to, kas mums mašīnā). Un tad sākām monitorēt temperatūru ārpus mašīnas, kas kādā brīdī sasniedza pat -8.5 grādu atzīmi - visai iespaidīgi vēss.
No Lugano līdz Lihtenšteinas galvaspilsētai Vaducai nav tālu - nieka divi simti kilometru. Bet būtu pārspīlējums teikt, ka mēs tur nokļuvām ātri. Liels pārspīlējums. Vidēji turēju kaut ko ap piecdesmit kilometriem stundā un pat tas šķita visai daudz. It īpaši - braucot lejā, kad kādā brīdī secināju, ka ar bremzēšanu ir čābīgi, jo ceļš ir labi apledojis. Interesanti bija, ka vienā no pēdējiem ciematiem pirms iebraucām Lihtenšteinā pēkšņi ceļš dramatiski sašaurinājās ar pils/cietokšņa vārtiem. O, ceļš iet cauri pilij! Labs! Bet nekas - var arī tā.
Visai dīvainā kārtā Lihtenšteinā mūsu kaučsērferis nedzīvoja galvaspilsētā. Kāpēc tas būtu dīvaini? Ievērojot to, ka visa Lihtenšteina izmēros ir aptuveni kā puse Rīgas un daļa tās teritorijas ir klinšaini kalni, pēc manas loģikas tur lauku teritorijām vietas nav. Bet izrādās - kaut kādām ir gan. Un Štefans, pie kura mēs dzīvojām, mitinās miestā ar nosaukumu Schaan, kurā ir aptuveni 5800 iedzīvotāji un 4000 reģistrētu uzņēmumu. Kas nozīmē - ekonomiski ļoti aktīva vieta.
Sākotnēji man šķita, ka adresē, kuru mums bija iedevis Štefans, atrodas invalīdu nams, bet izrādījās, ka tā tomēr nebija, tikai blakus māja. Štefans pats ir vācietis, kurš uz Lihtenšteinu pārcēlies no Hamburgas, jo... viņam patīk dzīvot tādā mini valstī un viņš vēlas iepazīties ar meiteni - kārtīgu lihtenšteinieti un iesakņoties šajā firstistē pa nopietno. Pagaidām viņam tas nav izdevies un, kā šķiet, super aizraujoša dzīve Lihtenšteinā nav, tālab viņš ar prieku izmitināja pie sevis četru klejotāju bandu un pat teorētiski būtu gatavs ļaut mums palikt uz veselu mēnesi, kā es kļūdas pēc biju norādījis dīvāna pieprasījumā. Mazliet aprunājāmies ar Štefanu par dzīves Lihtenšteinā specifiku, cenšoties nebūt pārāk sarkastiskiem attiecībā pret šo pundurvalsti (arī tāpēc, ka ekonomiskajā ziņā mums līdz Lihtenšteinai ir kā līdz Alfa Centauri) un tad - pie miera.
No rīta Štefanam bija jādodas uz darbu bankā, bet mums - apskatīt, kā tad Lihtenšteina izskatās dienas gaismā. Braucām uz galvaspilsētu Vaducu, kura reāli, protams, atradās tepat aiz stūra, jo nekur tālu Lihtenšteinā jau tu neaizbrauksi. Par spīti tam, ka šeit ir atrodama augstskola (laikam pat vairākas) un norit mega aktīva uzņēmējdarbība, Vaduca ir miests, kurā ir pat mazāk iedzīvotāju nekā Šānā (pēc Latvijas standartiem Vaduca ir kaut kur pa vidu starp Smilteni un Aizputi - ne gluži metropole). Patiesībā Lihtenšteinai nav pat savas valūtas (kā īsti analfabēti bijām domājuši, ka tur ir eiro, bet patiesībā Lihtenšteina neietilpst Eiropas Savienībā un par valūtu izmanto Šveices frankus), ir kaut kāds ne gluži grandiozs apjomā parlaments un pāris mobilo sakaru operatoru filiāles. Smieklīgi, protams, ka šī bija vienīgā valsts mūsu ceļojumā, kurā neviens no četrotnes iepriekš nebija bijis, bet realitātē tā ir tāda valsts, kuru tu var nesteidzoties dažu stundu laikā šķērsot ar kājām. Līdz ar to nav brīnums, ka gluži līdz vakaram mēs Lihtenšteinā nepalikām, bet visai ātri devāmies tālāk.
Ar to arī šai reizei pietiks, jo tev, mazo lasītāj, pienācis laiks čuču muižai! Vai arī nē, ja tu šo lasi darba vietā - lai nebūtu nekādas slaistīšanās!