Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekšējā vakarā biju cītīgi pierakstījis visu ceļabiedru dzīvesvietu adreses, taču, protams, no rīta lapiņas ar pierakstiem atrašanās vietu noteikt neizdevās. Līdz ar to nācās vien visiem zvanīt un uzdot jautājumu: eu, kur tieši tu esi? Mārtiņu kādu brīdi sanāca gaidīt, Marina lika viņu gaidīt pie miskastēm, ceļā pie Janas pamanījos pabraukt garām vajadzīgajai ielai. Bet lielos vilcienos tam, protams, nebija nekādas nozīmes.

Man būtu jābūt pilnīgi citas kvalitātes stāstniekam, lai es tev varētu aizraujošā formā atspoguļot braucienu ar automašīnu no Rīgas līdz Krakovai. Šāds brauciens parasti pat pašiem tā dalībniekiem ir visai apnicīgs, kur nu vēl lasītājiem. Automašīnā notikušās sarunas šeit, protams, neatstāstīšu, jo esmu parakstījis neizpaušanas līgumu. Līdz ar to tu nekad neuzzināsi, ka lielāko brauciena daļu mēs aprunājām tieši tevi (jā, tev ir līkas kājas!). Novērojām, ka, šķiet, Polijā ir beigušies palešu iepirkšas ziedu laiki, tomēr bezgaumīgas reklāmas šajā valstī joprojām ir cieņā, vienīgi to lielākā koncentrācija sākas jau tuvāk Krakovai.

Lai arī līdz Krakovai ir teju tūkstotis kilometru un lai arī ceļā pavadījām kādas 13 stundas, patiesībā nemaz tik traki tas nav. Pareizā kompānijā (un, ja attieksme ir pareiza, tad vairums kompāniju būs pareizās) laiks paiet, ja ne gluži nemanot, tad vismaz pietiekami raiti. It īpaši - tas laiks, kuru pavadi pasažiera vietā, iemiedzis, kamēr Mārtiņš ir pie stūres.

Krakova. Šajā pilsētā biju vienreiz gandrīz jau bijis - kad pirms sešiem gadiem devos pirmajā Eirobraucienā ar auto, atceļš mūs veda tai garām, taču toreiz jau bija braukts tik daudz un tik ilgi, ka paviesojāmies vienīgi Veļičkas sāls raktuvēs, bet pilsētai apbraucām ar līkumu. Vai arī izbraucām cauri neapstājoties - kas to vairs tagad atcerēsies.


Šajā reizē par braukšanu garām nevarēja būt ne runas, kaut vai tāpēc, ka šajā pilsētā mums bija sarunāta pirmā naktsmītne. Taču vispirms izlēmām apskatīt, kāda tad īsti izskatās Krakova vakarā. Prognozējamā kārtā apskati sākām ar vakariņām - braukts bija ilgi, braukts bija tālu, ēst gribējās. Par visai smieklīgām naudiņām ieturējāmies kādā kebabu iestādē, un tad metāmies pilsētas nakts dzīves mutulī. Labi, varbūt ne gluži metāmies un ne gluži mutulī, bet drusku pa vecpilsētu pastaigājām.

Seko neliterāra atkāpe. Par centrāleiropas pilsētām pieņemts teikt, ka tās ir līdzīgas. Un vispār - visas Rietumu pasaules pilsētas ir lielākā vai mazākā mērā līdzīgas. Tālab ceļotājs ar stāžu allaž var teikt "ai, man tā Eiropa apnikusi - ko es tur jaunu vairs ieraudzīšu". Pa daļai - patiesība. Vienlaikus - viss ir atkarīgs no attieksmes. Šķiet, ka pamazām esmu iemācījies neteikt "pilsēta X ir skaistāka par pilsētu Y" (un līdzīgi - sieviete A ir skaistāka par sievieti B), jo skaistumu nav vajadzības salīdzināt, būtiskais ir saglabāt "iesācēja prātu" un vienkārši priecāties par redzēto.


Krakovas nozīmīgākā vieta, kā jau daudzās pilsētās, ir laukums, kurā atrodas tirgus. Mūsdienās gan krāšņajā paviljonā neko citu kā dažādus tūristiem domātus nieciņus tu neatradīsi, bet iztēlojos, ka agrāk tur varēja dabūt gan kartupeļus, gan svaigas zivis, gan... ko nu tādos tirgos vispār mēdz pārdot. Mēs drusku laika veltījām, vērtējot ūdens temperatūru sūknī laukuma malā, bet tādas jau ir to dīvaino slēpņotāju izdarības. Ilgi gan neklejojām, jo vajadzēja tā kā doties uz mūsu naktsmītnes vietu.


Brauciena viens no vadmotīviem bija visas naktis pavadīt pie dīvānsērfotājiem - cilvēkiem, kuri ceļotājus pie sevis izmitina tāpat vien, netiecoties pēc atlīdzības naudā un graudā. Naktsmāju atrašana uzreiz četriem cilvēkiem vienuviet nav joka padarīšana, bet pārsteidzošā kārtā mums visām naktīm "saimniekus" atrast izdevās. Krakovā tie bija vairāki matemātikas studenti, kas īrēja dzīvokli pilsētas nomalē tieši blakus savai augstskolai. Viņiem mēs bijām pirmie viesi pēc ilgāka pārtraukuma, Janai un Mārtiņam viņi savukārt bija pirmie kaučsērfinga saimnieki. No otras puses, rūdījuma ceļojot nevienam no mums netrūka un ar asociālumu arī īsti neizceļamies. Puiši un meitene bija itin sakarīgi un pat piekrita mums sastādīt kompāniju aiziet līdz tuvākajam ģeoslēpnim, kas atradās tieši pie viņu augstskolas.

Mazliet no ceļa bijām tomēr noguruši, tālab pēc slēpnīša apciemojuma visai drīz devāmies gulēt. Janai tika apšaubāmais gods (pašas izvēle) gulēt saliekamajā gultā otrajā stāvā, turklāt bez normālā matrača, bet uz personīgā piepūšamā matracīša, kas laikam jau bija gandrīz izaicinājums, jo Jana nekādi nav saucama par augstumu cienītāju. Izgulējos, šķiet, itin labi, un pamodos kā pirmais. Kā tas vēlāk notika katru rītu, jo es neesmu izslavēts guļava.

Krakovas ielās no rīta devāmies pietiekami agri, lai tur būtu vairāk nekā vienkārši kluss un mierīgs. Ko gan svētdienas rītā cilvēki varētu darīt pilsētā? Apskatījām vecās universitātes ēkas (kaut kur ir dzirdēts, ka Krakova ir sena universitātes pilsēta), vēlreiz nu jau dienasgaismā pabijām pie tirgus, tad gājām uz pili. Kā jau normāliem cilvēkiem pieklājas, pils muzeju neapmeklējām, tik vien kā apskatījām pie baznīcas izkarinātu vaļa zobu un bez liekas kavēšanās devāmies tālāk.


Lieka laika šajā ceļojumā nebija, bija jādodas tālāk, prom no Polijas. Tālab arī šī nodaļa ir cauri, un mēs steidzamies pretī jaunām tālēm.