Manas [ie]spējas. Māris Verpakovskis
Sportistu biogrāfijas sevišķi bieži nelasu, patiesībā vispār autobiogrāfiski darbi nav mans lauciņš - lai arī šīs grāmatas autore Linda Apse uz tās aizmugurējā vāka apgalvo, ka autobiogrāfija ir vispersonīgākais grāmatas veids, bieži tā ir arī visliekulīgākais. Stāsts par to cilvēku, kāds tu gribētu būt. Un tur pat nav īsti svarīgi - vai varoņa vārds ir norādīts kā grāmatas autors, vai arī oficiāli atzīts, ka tekstu rakstījis cits, bet ar varoni runājis un saskaņojis. Līdz ar to es biogrāfisku grāmatu droši vien mazāk uztveru par dokumentālu prozu, bet vairāk kā literāru darbu, un tad arī vērtēju - vai šī grāmata par izdomātu tēlu, kuram piešķirts reāla cilvēka vārds un šādi tādi vaibsti, spēj mani aizraut sev līdzi vai nē.
Te mēs nonākam pie grāmatas par Māri Verpakovski, kas zināms kā viens no izcilākajiem Latvijas futbolistiem, tagad - futbola kluba RFS ģenerāldirektors. Pirms nemaz ne tik ilga laika kādā intervijā, varētu būt, ka PPK kanālā, uz jautājumu - kad tad būs grāmata par Māra Verpakovska dzīvi, pats Māris atbildēja: "Kad būs skaidrs, kāda ir šīs grāmatas doma." Par to - visu cieņu. Tas fakts vien, ka tu esi panākumiem bagāts sportists un sporta funkcionārs, neveido stāstu, bet grāmata bez stāsta ir bezjēdzīga. Šai grāmatai doma atradās - atziņas un mācības, ko Māris guvis savos daudzajos gados sportā, par to, kas ir jādara un kas nav jādara, lai savas iespējas izmantotu. Ar uzsvaru, ka bieži tas nav tikai par sportu, jo citās dzīves jomās ar to ir daudz kopīga.
Man patīk, kā Linda Apse ir izveidojusi Māra Verpakovska tēlu - atkal jau nav svarīgi, par cik procentiem tas pārklājas ar reālo Māri, stāsts ir ļoti cilvēcīgs, bez līšanas pārāk dziļi privātumā un bez pārmērīgas varoņa izskaistināšanas. Savā ziņā te var atrast paralēles ar miniseriālu par Deividu Bekemu (protams, starptautiskā mērogā Verpakovskim līdz Bekamam kā līdz Maiami, bet Latvijas futbola kontekstā salīdzinājums ir vietā), šis nav stāsts par neievainojamu supervaroni, bet gan par cilvēku, kuram biežāk veicies nekā neveicies, tomēr nav tā, ka viņš šo veiksmi nebūtu nopelnījis. Grāmatas otrā daļa ir mazāk par viņa dzīvi, vairāk - par atziņām, un arī tai nav ne vainas. Jāatzīst, ka tas man šķiet mazliet dīvaini - Andreja Rubina biogrāfiju rakstīja Askolds Uldriķis, sporta žurnālists un profesionālu futbolistu tēvs, bet es viņam nespēju noticēt. Linda Apse, cik man zināms (neesmu neko, protams, pētījis), nav profesionāla sportiste, un tomēr viņas vēstījumam par Māri pirmajā personā es noteicēju. Kaut kas tur salikās pareizi, un varu ieteikt šo grāmatu lasīt arī tādiem cilvēkiem, kas nezina, kas ir Hakans Šukurs un kas - Splitas "Hajduk", jo labam darbam par sporta tēmu ir jābūt tādam, kas spēj aizkustināt arī cilvēkus, kas tikai ar grūtībām zina atšķirību starp trešdaļu un puslaiku.
Te mēs nonākam pie grāmatas par Māri Verpakovski, kas zināms kā viens no izcilākajiem Latvijas futbolistiem, tagad - futbola kluba RFS ģenerāldirektors. Pirms nemaz ne tik ilga laika kādā intervijā, varētu būt, ka PPK kanālā, uz jautājumu - kad tad būs grāmata par Māra Verpakovska dzīvi, pats Māris atbildēja: "Kad būs skaidrs, kāda ir šīs grāmatas doma." Par to - visu cieņu. Tas fakts vien, ka tu esi panākumiem bagāts sportists un sporta funkcionārs, neveido stāstu, bet grāmata bez stāsta ir bezjēdzīga. Šai grāmatai doma atradās - atziņas un mācības, ko Māris guvis savos daudzajos gados sportā, par to, kas ir jādara un kas nav jādara, lai savas iespējas izmantotu. Ar uzsvaru, ka bieži tas nav tikai par sportu, jo citās dzīves jomās ar to ir daudz kopīga.
Man patīk, kā Linda Apse ir izveidojusi Māra Verpakovska tēlu - atkal jau nav svarīgi, par cik procentiem tas pārklājas ar reālo Māri, stāsts ir ļoti cilvēcīgs, bez līšanas pārāk dziļi privātumā un bez pārmērīgas varoņa izskaistināšanas. Savā ziņā te var atrast paralēles ar miniseriālu par Deividu Bekemu (protams, starptautiskā mērogā Verpakovskim līdz Bekamam kā līdz Maiami, bet Latvijas futbola kontekstā salīdzinājums ir vietā), šis nav stāsts par neievainojamu supervaroni, bet gan par cilvēku, kuram biežāk veicies nekā neveicies, tomēr nav tā, ka viņš šo veiksmi nebūtu nopelnījis. Grāmatas otrā daļa ir mazāk par viņa dzīvi, vairāk - par atziņām, un arī tai nav ne vainas. Jāatzīst, ka tas man šķiet mazliet dīvaini - Andreja Rubina biogrāfiju rakstīja Askolds Uldriķis, sporta žurnālists un profesionālu futbolistu tēvs, bet es viņam nespēju noticēt. Linda Apse, cik man zināms (neesmu neko, protams, pētījis), nav profesionāla sportiste, un tomēr viņas vēstījumam par Māri pirmajā personā es noteicēju. Kaut kas tur salikās pareizi, un varu ieteikt šo grāmatu lasīt arī tādiem cilvēkiem, kas nezina, kas ir Hakans Šukurs un kas - Splitas "Hajduk", jo labam darbam par sporta tēmu ir jābūt tādam, kas spēj aizkustināt arī cilvēkus, kas tikai ar grūtībām zina atšķirību starp trešdaļu un puslaiku.
2024-02-04
comments powered by Disqus