Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu skatīties Vudija Alena filmas - par laimi to ir tik daudz, ka ātri tās nebeigsies. Kāpēc par laimi? Jo tās ir foršas, protams.
Šī konkrētā filma ir viena no viņa mazāk nopietnajām komēdijām, kura pārmaiņas pēc nestāsta par dzīvi lielpilsētā, bet gan tās darbība norisinās Krievijā kara ar Napoleonu laikā. Protams, Vudija Alena atveidotais varonis ir tas pats personāžs, kas parasti mīt Ņujorkā, taču šoreiz viņa vārds ir Boriss Gruščenko un viņš ir normāls bailulis, kuram ir jādodas karā, jo viņa ģimene to uzskata par nepieciešamu. Protams, ka viņam ir daiļa mīļotā sieviete (Diāna Kītone) Soņa, kura gan mīl Borisa pastulbo brāli Ivanu, kurš tikām mīl citu, rezultātā Soņa apprecas ar siļķu tirgotāju, kurš mīl tikai siļķes. Vispār filmā ir kāda jauka aina, kur Soņai cita varone stāsta milzīgi garu ciklu par to, kas kuru mīl milzīga riņķa danča ietvaros. Otra mana iecienītākā epizode ir Borisa saruna ar viņa tēti, kurš viņam stāsta vietējās baumas, kas visas balstītas uz krievu literatūras klasikas (un kuras viņam izstāstījis viens no brāļiem Karamazoviem).
Un te netrūkst arī joku, kas atsauc Ingmara Bergmana "Septīto zīmogu".
Iespējams, manai gaumei šī filma ir drusku pārmērīgi farsa stilā, pārmērīgi nenopietna un izmantojoša ne gluži prastus, bet tomēr ļoti vienkāršus joku, BET - tā ir smieklīga, kā jau Alena filmā tajā ir daudz pārsteigumu un lielisku dialogu un tajā ir gana daudz absurda, lai es to varētu rekomendēt arī tev.