Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras sudraba laikmets

Reizēm mana lasāmās literatūras izvēle mēdz būt stipri dīvaina, un šī grāmata diez vai šajā ziņā būs kāds izņēmums. Ludmilas Sproģes un Veras Vāveres kopdarbs ir šauram lasītāju lokam paredzēts izdevums, kurš, tieši kā liecina tā nosaukums, stāsta par mijiedarbību starp krievu literatūras "sudraba laikmetu" un to, kā tas ietekmēja latviešu literatūru divdesmitā gadsimta sākumā.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es kaut ko sajēdzu no "sudraba laikmeta dzejas". Būšu vēl kategoriskāks - es neko īsti nejēdzu no dzejas vispār. Ne krievu, ne latviešu, ne klasiskas, ne modernas. Taču tas nenozīmē, ka es neesmu atvērts jaunu zināšanu iegūšanai. Galvenos "atslēgas vārdus", kas šajā grāmatā tiek piesaukti (Balmonts, Bloks, Brjusovs) zinu tikai vārdu līmenī, kas attiecas uz latviešu klasiķiem (Virza, Auziņš, Viktors Eglītis, Bārda) - par tiem, protams, zinu vairāk, bet arī neko daudz lasījis neesmu. Līdz ar to izzinošajā frontē šī grāmata bija kopumā gana vērtīga, turklāt jāatzīst, ka biju pat zināmā mērā pārsteigts, ka mūsu dzejnieku mijiedarbība ar Krievijas lielpilsētu "dūžiem" bija daudz divpusējāka, nekā es to būtu iztēlojies. Vietējie dzejdari ne tikai tulkoja darbus no krievu valodas, bet arī itin bieži sazinājās ar to autoriem un pat savu pieredzi šajā lauciņā ir dokumentējuši gan dokumentālos, gan daļēji fantāzijas darbos.

Lasīt šo izdevumu man kā "cilvēkam parastajam" galīgi nebija viegli - tas ir akadēmisks un visai sauss, tikai paretām tur parādās kāda detaļa, kura iesēžas atmiņā. Vērā ņemamu grāmatas daļu veido krievu dzejas tulkojumi latviešu valodā - tas noteikti nav slikts ieskats tajā, ko (un kas) tolaik tulkoja, bet atkal jau jāatzīst - diemžēl, tas nav radīts man. Interese šīs grāmatas rezultātā man radās par iepazīšanos ar šeit piesauktajiem gan krievu, gan latviešu autoru prozas darbiem, kamēr dzeja... šim apreibinošajam dzērienam laikam es joprojām neesmu īsti gatavs.
2021-06-12
7
comments powered by Disqus