Koncerts Arēnā Rīga
Šaubu nav - uz "Mašina Vremeņi" koncertu Arēnā Rīga gāju lielā mērā politisku motīvu vadīts - ja iepriekšējās reizes, kad dzirdēju par šīs grupas uzstāšanos Rīgā/Latvijā, allaž atradās kāds iemesls, kālab apmekklējumu atlikt uz citu reizi, tad 2014.gada rudenī divu domu nebija - kaut vai attieksmes dēļ man uz šo koncertu bija jāiet, neatkarīgi no tā, kādā formā ir vai nav Makarevičs, Kuķikovs un kompānija.
Tāpat skaidrs ir tas, ka no manis būtu par daudz gaidīt nopietnu analīzi tam, kālab tieši tas ir tā iznācis, ka Makarevičs ir kļuvis par Krievijas rokmūzikas disidentu, ja tā var teikt, kuru nosoda gan komparijas činavnieki, gan plašās strādnieku masas - proti, kālab mūziķis, kurš ilgus gadus vairījās no politiskām birkām ņēmis un nebūt ne jaunības gados atļāvies atkal sadumpoties pret sistēmu, bet fakti ir tādi, ka lai kāda nebūtu viņa motivācija - visu cieņu, jo tas nebūt nav viegli. Taču man rakstīt vajadzētu šeit vairāk tā kā par koncertu un mazāk par apgalvojumiem "smirdīgais žīds pārdevies fašistiem", kādus var izlasīt Krievijas interneta portālos.
Rīgā "Laika mašīna" bija savas muzikālās darbības 45 gadu jubilejas turnīras ietvaros. Ar sēdošajiem koncertiem Arēnā man vienmēr ir bažas, ka uz skatuves redzamais/dzirdamais būs pārāk atbilstošs tam, ar ko man asociējas padomju estrāde, bet publika sēdēs un visā koncerta garumā ritmiski sitīs plaukstas. Ar to šajā koncertā problēmu nebija, bet viens gan bija kaitinoši - skaņa, kuru šķita, ka bija regulējis kāds cilvēks ar nopietnām dzirdes problēmām, jo lielu koncerta daļu Makareviča mikrofons bija dramatiski par skaļu, vokāls bija pārmērīgi priekšplānā un vēl ar kropļojumu skaļuma dēļ, uz koncerta beigām gan situācija tā kā uzlabojās.
Koncerts diezgan izteikti sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā galvenokaŗt sastāvēja no pēdējos gados tapušajām dziesmām, kurās itin bieži varēja dzirdēt arī Makareviča attieksmi - tipiskākā no tām būtu dziesma "Крысы", kurā Makarevičs apgalvo, ka pretēji pārmetumiem valsti un tautu viņš mīl, bet žurkas gan nē (saturā man šī dziesma atgādināja "Agata Kristi" skaņdabu "Гномы"). Tad bija dziesmas, kuras reti kad skanējušas grupas koncertos, bet ir vēsturiski nozīmīgas vai jebkādi saistāmas ar aktuālo jubileju. Tad - rāmā daļa, kuras laikā grupas dalībnieki sēdēja krēslos, nevis stāvēja. Un visubeidzot noslēdzās koncerts ar veselu plejādi grupas lielāko hitu, kuru dēļ, kā atzina pats Makarevičs, daudzi vispār bija gājuši uz šo koncertu. Kā jau var nojaust, arī man pēdējā daļa bija labāk zināma - no dziesmām, kas skanēja pirms tās, droši zināju "Она идёт по жизни смеясь" un no relatīvi jaunajām - "Место, где свет".
Pēdējā daļā gan viss bija skaidrs - "Марионетки", "За тех, кто в море", "Скачки", "Поворот" un kā gan bez "Однажды мир прогнётся под нас". Patiesībā gan vaur atzīt, ka man arī pret šīs tūkstošgades dziesmām nekādu iebildumu nebija - skaidrs, ka tām nav tādas sociālās nozīmes, kāda bija "Laika mašīnai" septiņdesmitajos-astoņdesmitajos gados, kad viņi tomēr bija vieni no padomju roka pionieriem, bet tāpat dziesmas interesantas, ar spēcīgiem tekstiem un, kas mani vairāk pārsteidza, ka grupa tiešām spēlē kārtīgu autentisku blūzu un/vai rokenrolu - ar izteiksmīgām ģitārsolo partijām un kārtīgu sajūtu no iekšām. Plus grupas četrotnei līdzās šajā koncertā bija papildu ģitārists, trompetists un perkusionists, darot skanējumu sulīgāku. Faktiski vienīgais, kas šajā koncertā pamatīgi "atdeva" padomismu ir Kuķikova izskats ar absurdu frizūru, ko gan šis kompensēja ar itin iespaidīgu, jo īpaši - viņa gadiem - dziedāšanu. Bet citādi - koncerts man vismaz ļoti patika, un tas nav attieksmes jautājums, bet fakta konstatācija. Cilvēku gan, protams, diezko daudz nebija.
Tāpat skaidrs ir tas, ka no manis būtu par daudz gaidīt nopietnu analīzi tam, kālab tieši tas ir tā iznācis, ka Makarevičs ir kļuvis par Krievijas rokmūzikas disidentu, ja tā var teikt, kuru nosoda gan komparijas činavnieki, gan plašās strādnieku masas - proti, kālab mūziķis, kurš ilgus gadus vairījās no politiskām birkām ņēmis un nebūt ne jaunības gados atļāvies atkal sadumpoties pret sistēmu, bet fakti ir tādi, ka lai kāda nebūtu viņa motivācija - visu cieņu, jo tas nebūt nav viegli. Taču man rakstīt vajadzētu šeit vairāk tā kā par koncertu un mazāk par apgalvojumiem "smirdīgais žīds pārdevies fašistiem", kādus var izlasīt Krievijas interneta portālos.
Rīgā "Laika mašīna" bija savas muzikālās darbības 45 gadu jubilejas turnīras ietvaros. Ar sēdošajiem koncertiem Arēnā man vienmēr ir bažas, ka uz skatuves redzamais/dzirdamais būs pārāk atbilstošs tam, ar ko man asociējas padomju estrāde, bet publika sēdēs un visā koncerta garumā ritmiski sitīs plaukstas. Ar to šajā koncertā problēmu nebija, bet viens gan bija kaitinoši - skaņa, kuru šķita, ka bija regulējis kāds cilvēks ar nopietnām dzirdes problēmām, jo lielu koncerta daļu Makareviča mikrofons bija dramatiski par skaļu, vokāls bija pārmērīgi priekšplānā un vēl ar kropļojumu skaļuma dēļ, uz koncerta beigām gan situācija tā kā uzlabojās.
Koncerts diezgan izteikti sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā galvenokaŗt sastāvēja no pēdējos gados tapušajām dziesmām, kurās itin bieži varēja dzirdēt arī Makareviča attieksmi - tipiskākā no tām būtu dziesma "Крысы", kurā Makarevičs apgalvo, ka pretēji pārmetumiem valsti un tautu viņš mīl, bet žurkas gan nē (saturā man šī dziesma atgādināja "Agata Kristi" skaņdabu "Гномы"). Tad bija dziesmas, kuras reti kad skanējušas grupas koncertos, bet ir vēsturiski nozīmīgas vai jebkādi saistāmas ar aktuālo jubileju. Tad - rāmā daļa, kuras laikā grupas dalībnieki sēdēja krēslos, nevis stāvēja. Un visubeidzot noslēdzās koncerts ar veselu plejādi grupas lielāko hitu, kuru dēļ, kā atzina pats Makarevičs, daudzi vispār bija gājuši uz šo koncertu. Kā jau var nojaust, arī man pēdējā daļa bija labāk zināma - no dziesmām, kas skanēja pirms tās, droši zināju "Она идёт по жизни смеясь" un no relatīvi jaunajām - "Место, где свет".
Pēdējā daļā gan viss bija skaidrs - "Марионетки", "За тех, кто в море", "Скачки", "Поворот" un kā gan bez "Однажды мир прогнётся под нас". Patiesībā gan vaur atzīt, ka man arī pret šīs tūkstošgades dziesmām nekādu iebildumu nebija - skaidrs, ka tām nav tādas sociālās nozīmes, kāda bija "Laika mašīnai" septiņdesmitajos-astoņdesmitajos gados, kad viņi tomēr bija vieni no padomju roka pionieriem, bet tāpat dziesmas interesantas, ar spēcīgiem tekstiem un, kas mani vairāk pārsteidza, ka grupa tiešām spēlē kārtīgu autentisku blūzu un/vai rokenrolu - ar izteiksmīgām ģitārsolo partijām un kārtīgu sajūtu no iekšām. Plus grupas četrotnei līdzās šajā koncertā bija papildu ģitārists, trompetists un perkusionists, darot skanējumu sulīgāku. Faktiski vienīgais, kas šajā koncertā pamatīgi "atdeva" padomismu ir Kuķikova izskats ar absurdu frizūru, ko gan šis kompensēja ar itin iespaidīgu, jo īpaši - viņa gadiem - dziedāšanu. Bet citādi - koncerts man vismaz ļoti patika, un tas nav attieksmes jautājums, bet fakta konstatācija. Cilvēku gan, protams, diezko daudz nebija.
2014-10-05
comments powered by Disqus