The History Man
Kas šajā pasaulē nav fikcija? Ikviena cilvēka garderobē ir vairākas maskas, katra no tām tiek uzvilkta atbilstošajā situācijā, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Arī man šādas maskas ir, un vienu no tām izmantoju patlaban, rakstot šo aprakstu. Proti, atklājēja masku, turklāt vēl ar precizējumu, ka maskas norauju ne tikai citiem, bet arī sev, apzinoties, ka šādi Tev par mani radīsies noteikts viedoklis, kas (varbūt) atbilst manām interesēm.
Kālab šis liriskais ievads? Atbilde varbūt nāks vēlāk. Malkolma Bredberija slavenākais romāns "The History Man" (nevaru īsti iedomāties, kā to pareizi būtu pārtulkot latviski - "Vēsturiskais cilvēks", "Cilvēks vēsture", "Vēsturnieks") stāsta par kādu laulību, ar galveno uzsvaru uz vīrieša - Hovarda Kērka personību. Viņš ir augstskolas pasniedzējs kādā pilsētā Anglijas Dienvidos, kura ērtības labad grāmatā tiek saukta par Votermautu, bet realitātē droši vien ir Braitona. Hovards ir pārliecināts revolucionārs, kurš māca socioloģiju, taču praksē viņa revolucionārisms izpaužas vien nebeidzamos ārpuslaulības sakaros, kamēr ikdienas dzīvē viņš arvien vairāk pakļaujas tiem buržuāzistiskās dzīves kanoniem, pret kuriem viņš it kā dumpojas. Pavisam novārtā tiek atstāta viņa sieva Barbara, kura Hovardu gluži vienkārši neinteresē. Tiesa, nav tā, ka viņu vispār interesētu citi cilvēki, vismaz parasti ne lielākā mērā, kā attiecībā uz paša Hovarda fizioloģisko interešu apmierināšanu. Pāris reizes katrā semestrī Kērku pāris organizē ballītes, kuras ir izslavētas par savu... velns viņu zina ko, bet cilvēki tur nāk un visbiežāk - ar mērķi nopisties. Eh, kā es nupat atklāju savu pagrimuma līmeni, nevietā lietojot rupju vārdu. Ko gan tas varētu teikt par manu personību? Droši vien, es ciešu no uzmanības trūkuma un vienīgais veids, kā es mēģinu piesaistīt tavu uzmanību, ir esot rupjš un nesmalkjūtīgs.
Līdzās aktīvajai dzimumdzīvei Kērkam izveidojas konflikts ar kādu no studentiem, ko Kērks dēvē par garlaicīgu anālu fašistu (lieki teikt, ka šajā situācijā anālais fašists ir pats pasniedzējs), kuram Kērks iespēju robežās neieskaita nevienu rakstu darbu un kurš sadomā, ka viņš varētu cīņā par taisnību atmaskot pasniedzēju tā daudzajos grēkos. Lieki teikt, ka students cieš neveiksmi, jo ne jau tāpat vien Kērkam ir bezsirdīga pavedēja un egoista reputācija - viņš jauno čali pieveic, pateicoties savai daudz lielākajai pieredzei bezsirdīgumā.
Nezinu, vai es no šīs grāmatas kaut ko diži iemācījos (pagaidām manos plānos neietilpst tādi mērķi kā Kērkam), bet lasīt bija pietiekami saistoši, kaut arī es neesmu tipiskākais "gultas epizožu" lasītājs.
Kālab šis liriskais ievads? Atbilde varbūt nāks vēlāk. Malkolma Bredberija slavenākais romāns "The History Man" (nevaru īsti iedomāties, kā to pareizi būtu pārtulkot latviski - "Vēsturiskais cilvēks", "Cilvēks vēsture", "Vēsturnieks") stāsta par kādu laulību, ar galveno uzsvaru uz vīrieša - Hovarda Kērka personību. Viņš ir augstskolas pasniedzējs kādā pilsētā Anglijas Dienvidos, kura ērtības labad grāmatā tiek saukta par Votermautu, bet realitātē droši vien ir Braitona. Hovards ir pārliecināts revolucionārs, kurš māca socioloģiju, taču praksē viņa revolucionārisms izpaužas vien nebeidzamos ārpuslaulības sakaros, kamēr ikdienas dzīvē viņš arvien vairāk pakļaujas tiem buržuāzistiskās dzīves kanoniem, pret kuriem viņš it kā dumpojas. Pavisam novārtā tiek atstāta viņa sieva Barbara, kura Hovardu gluži vienkārši neinteresē. Tiesa, nav tā, ka viņu vispār interesētu citi cilvēki, vismaz parasti ne lielākā mērā, kā attiecībā uz paša Hovarda fizioloģisko interešu apmierināšanu. Pāris reizes katrā semestrī Kērku pāris organizē ballītes, kuras ir izslavētas par savu... velns viņu zina ko, bet cilvēki tur nāk un visbiežāk - ar mērķi nopisties. Eh, kā es nupat atklāju savu pagrimuma līmeni, nevietā lietojot rupju vārdu. Ko gan tas varētu teikt par manu personību? Droši vien, es ciešu no uzmanības trūkuma un vienīgais veids, kā es mēģinu piesaistīt tavu uzmanību, ir esot rupjš un nesmalkjūtīgs.
Līdzās aktīvajai dzimumdzīvei Kērkam izveidojas konflikts ar kādu no studentiem, ko Kērks dēvē par garlaicīgu anālu fašistu (lieki teikt, ka šajā situācijā anālais fašists ir pats pasniedzējs), kuram Kērks iespēju robežās neieskaita nevienu rakstu darbu un kurš sadomā, ka viņš varētu cīņā par taisnību atmaskot pasniedzēju tā daudzajos grēkos. Lieki teikt, ka students cieš neveiksmi, jo ne jau tāpat vien Kērkam ir bezsirdīga pavedēja un egoista reputācija - viņš jauno čali pieveic, pateicoties savai daudz lielākajai pieredzei bezsirdīgumā.
Nezinu, vai es no šīs grāmatas kaut ko diži iemācījos (pagaidām manos plānos neietilpst tādi mērķi kā Kērkam), bet lasīt bija pietiekami saistoši, kaut arī es neesmu tipiskākais "gultas epizožu" lasītājs.
2012-11-15
comments powered by Disqus