Mamma vēl smaida
Atsauksmes par latviešu filmām pašas par sevi veido atsevišķu mākslas formu: tā, iepazīstoties ar Internetā atrodamajām profesionālajām un pusprofesionālajām recenzijām par Elzas Gaujas debijas filmu "Mamma vēl smaida", var iegūt gluži citu priekšstatu par šo filmu, nekā to reāli noskatoties. Ticamākais iemesls (kā nu bez sazvērestības teorijas no manas puses) - sava tusiņa interešu sargāšana, plus - kaut kāds specifiska veida politkorektums, ka ir cilvēki, kuru mākslas darbi ir jāvērtē pozitīvāk, jo tos ir veidojuši "pareizie ļaudis", un te nu mēs nonākam pie (kā to prezentē) melnās komēdijas "Mamma vēl smaida", par kuru mans viedoklis noteikti ir daudz kritiskāks, nekā vispārpieņemts.
Filmas premisa ir sekojoša: ir trīs māsas, nomirst viņu māte, kas kopā ar vecāko no meitām mūža nogali dzīvojusi Somijā. Apstākļu sakritības rezultātā repatriācija nav variants, un sievietes izlemj transportēt mammas mirstīgas atliekas no Oulu uz Rīgu busiņa jumta bagāžniekā (tas, ka pilnīgi nejauši ir sagadījies, ka Baibas Brokas varone uz Somiju ir aizbraukusi ar busiņu, kuram ir šāds jumta bagāžnieks, protams, ir tipisks "plot convenience"). Taču, kā izrādās, nelegālā līķa transportēšana nav grūtākais uzdevums šajā pasākumā, jo māsas ir savstarpēji ļoti atšķirīgas, un viņu savstarpējā dinamika ir tas, kas mēģina piepildīt šo filmu. Žanna (Daiga Kažociņa) ir mazliet ar alkoholisma tendencēm apveltīta rakstniece (kā vēsta filmas promo materiāli, lai arī filmā tas īsti netiek pieminēts), kura laikam jau dzīvo no tulkošanas, bet diezgan pašvaki dzīvo. Aija (Baiba Broka) ir karikatūra par tipisku mūsdienu dzīvē sekmīgo sievieti, kura nodarbojas ar koučingu, bet reāli netiek galā ar pašas dzīvi, lai arī "uz papīra" viss viņai ir kārtībā - vīrs, divi bērni, privātmāja Rīgā. Visubeidzot Vera (Anta Aizupe) mīt skvotā Tallinā, pīpē zāli un fotografē. Māsu raksturus, protams, veido viņu bērnībā pieredzētais, kas pamazām filmas gaitā nāks gaismā, bet vienlaikus šie skaidrojumi vairāk izklausās pēc atrunām, nevis realitātes. Raksturu sadursme starp māsām reizēm pat tiešām liek pasmaidīt, bet - tikai reizēm.
Lai šo road movie padarītu krāšņāku, filmā parādās arī viens vīrieša cilvēks Matīsa Budovska atveidotā lietuviešu stopētāja Mindauga personā. Tas, ka visā filmas garumā visi personāži konsekventi dzīvo paradigmā, ka Mindaugs neko nesaprot no tā, ko māsas savstarpēji runā latviski (pat tik ļoti allaž piesardzīgā Aija par šo nevienā situācijā neiedomājas - latviešu un lietuviešu valodām tak nav nekā kopīga!). Mindauga dzīves motīvs ir iepazīties ar jauniem cilvēkiem, tālab viņš ir gatavs piemest naudu par benzīnu (šķiet - diezgan daudz naudas), lai pievienotos trim sievietēm, kuras palikušas bez naudas (kas gan vēlāk filmas gaitā netiek akcentēts un kaut kādā veidā visa četrotne kopā ar busiņu tiek uz Helsinku-Tallinas prāmja). Mindaugam acīmredzami patīk par sevi mazliet vecākas sievietes, tāpēc viņam jāizvēlas starp Kažociņas un Brokas varonēm. Notikumi uz prāmja vispār ir man personīgi filmas neizprotamākā daļa, kas ir filmas kvalitatīvākais "continuity error", lai gan vispār laika ritējums šajā filmā ir neizprotams. Mēģināšu tagad šo dokumentēt:
Pirmās dienas vakars (lai gan vēl ir gaišs un ir ziema Oulu, piemēram šodien, 26. janvārī tur saule riet 15:26): Žanna atnāk mājās un konstatē, ka mamma ir mirusi. Viņa piezvana uz Rīgu Aijai, kura tobrīd skrien (Rīgā, atšķirībā no Oulu, ir pamatīgs sniega daudzums), tā pārnāk mājās un izstāsta ģimenei situāciju, ka mamma ir mirusi, vajadzētu lidot uz Somiju, bet tas ir pārāk dārgi, beigu beigās, kad ģimene jau guļ, Aija nomaina busiņam akumulatoru (no Mini - hvz, vai tas reāli derētu), un tad, kā es iztēlotos, vēlā vakara stundā izbrauc no mājām. No rīta viņa ir Ainažos (pusotras stundas brauciens, šķiet būs prasījis savas 8 stundas vismaz). Ja nu kas - Tallinā sniega ir vēl vairāk kā Rīgā. Vēl ir diena, kad jau kopā ar Veru viņa startē no Tallinas. Viņas brauc kaut kur pa laukiem nenosakāmu daudzumu laika līdz nonāk uz Helsinku prāmja (kas atiet no Tallinas centra). Oulu viņas ierodas tumsā, kas šķiet loģiski (tiesa, tur nav sniega, bet gadās jau visādi). Tajā pašā vakarā notiek līķa nogādāšana uz jumta bagāžnieka, bet no rīta - starts Rīgas virzienā. Visu dienu rit brauciens, kādu laiku ir tumšs, un šķiet, ka Helsinki ir sasniegti nākamajā rītā (gulēt gan nevienam nevajag). Un tad sākas prāmja brauciens - kurš ilgst visu nakti (par spīti tam, ka it kā tas pat nesākās vakarā). Jā, es esmu piekasīgs maita, bet, sasodīts, es esmu braucis ar prāmi starp Helsinkiem un Tallinu vēl pirms pāris mēnešiem un skaidri atceros, ka tas nav Stokholmas prāmis, kas brauc visu (ziemas) nakti. Līdz ar to ilgā drāma, kas risinās uz prāmja, vispār ir neiespējama, un ja neskaita tam, ka es jau tāpat nespēju noticēt attiecībām starp varonēm (ticamākais visā šajā kompānijā šķiet Budovska varonis, ok, Aizupes jaunākā māsa ir arī kaut cik saprotama), šis mūžīgi braucošais prāmis pēdējo ticamības momentu apēd. Atsauksmēs par filmu gan esmu redzējis, ka tur esot atsevišķas nelielas sižeta problēmas - bet, sasodīts, šī ir fundamentāla problēma, pieņemot, ka darbība risinās mūsu pasaulē, nevis kādā alternatīvā realitātē.
Īsumā - nē, es neesmu par šo filmu sajūsmā un, ja nebūtu tāda pieejama Go3, kam paņēmām abonementu uz mēnesi, diez vai būtu to noskatījies, un diez vai būtu daudz zaudējis.
Filmas premisa ir sekojoša: ir trīs māsas, nomirst viņu māte, kas kopā ar vecāko no meitām mūža nogali dzīvojusi Somijā. Apstākļu sakritības rezultātā repatriācija nav variants, un sievietes izlemj transportēt mammas mirstīgas atliekas no Oulu uz Rīgu busiņa jumta bagāžniekā (tas, ka pilnīgi nejauši ir sagadījies, ka Baibas Brokas varone uz Somiju ir aizbraukusi ar busiņu, kuram ir šāds jumta bagāžnieks, protams, ir tipisks "plot convenience"). Taču, kā izrādās, nelegālā līķa transportēšana nav grūtākais uzdevums šajā pasākumā, jo māsas ir savstarpēji ļoti atšķirīgas, un viņu savstarpējā dinamika ir tas, kas mēģina piepildīt šo filmu. Žanna (Daiga Kažociņa) ir mazliet ar alkoholisma tendencēm apveltīta rakstniece (kā vēsta filmas promo materiāli, lai arī filmā tas īsti netiek pieminēts), kura laikam jau dzīvo no tulkošanas, bet diezgan pašvaki dzīvo. Aija (Baiba Broka) ir karikatūra par tipisku mūsdienu dzīvē sekmīgo sievieti, kura nodarbojas ar koučingu, bet reāli netiek galā ar pašas dzīvi, lai arī "uz papīra" viss viņai ir kārtībā - vīrs, divi bērni, privātmāja Rīgā. Visubeidzot Vera (Anta Aizupe) mīt skvotā Tallinā, pīpē zāli un fotografē. Māsu raksturus, protams, veido viņu bērnībā pieredzētais, kas pamazām filmas gaitā nāks gaismā, bet vienlaikus šie skaidrojumi vairāk izklausās pēc atrunām, nevis realitātes. Raksturu sadursme starp māsām reizēm pat tiešām liek pasmaidīt, bet - tikai reizēm.
Lai šo road movie padarītu krāšņāku, filmā parādās arī viens vīrieša cilvēks Matīsa Budovska atveidotā lietuviešu stopētāja Mindauga personā. Tas, ka visā filmas garumā visi personāži konsekventi dzīvo paradigmā, ka Mindaugs neko nesaprot no tā, ko māsas savstarpēji runā latviski (pat tik ļoti allaž piesardzīgā Aija par šo nevienā situācijā neiedomājas - latviešu un lietuviešu valodām tak nav nekā kopīga!). Mindauga dzīves motīvs ir iepazīties ar jauniem cilvēkiem, tālab viņš ir gatavs piemest naudu par benzīnu (šķiet - diezgan daudz naudas), lai pievienotos trim sievietēm, kuras palikušas bez naudas (kas gan vēlāk filmas gaitā netiek akcentēts un kaut kādā veidā visa četrotne kopā ar busiņu tiek uz Helsinku-Tallinas prāmja). Mindaugam acīmredzami patīk par sevi mazliet vecākas sievietes, tāpēc viņam jāizvēlas starp Kažociņas un Brokas varonēm. Notikumi uz prāmja vispār ir man personīgi filmas neizprotamākā daļa, kas ir filmas kvalitatīvākais "continuity error", lai gan vispār laika ritējums šajā filmā ir neizprotams. Mēģināšu tagad šo dokumentēt:
Pirmās dienas vakars (lai gan vēl ir gaišs un ir ziema Oulu, piemēram šodien, 26. janvārī tur saule riet 15:26): Žanna atnāk mājās un konstatē, ka mamma ir mirusi. Viņa piezvana uz Rīgu Aijai, kura tobrīd skrien (Rīgā, atšķirībā no Oulu, ir pamatīgs sniega daudzums), tā pārnāk mājās un izstāsta ģimenei situāciju, ka mamma ir mirusi, vajadzētu lidot uz Somiju, bet tas ir pārāk dārgi, beigu beigās, kad ģimene jau guļ, Aija nomaina busiņam akumulatoru (no Mini - hvz, vai tas reāli derētu), un tad, kā es iztēlotos, vēlā vakara stundā izbrauc no mājām. No rīta viņa ir Ainažos (pusotras stundas brauciens, šķiet būs prasījis savas 8 stundas vismaz). Ja nu kas - Tallinā sniega ir vēl vairāk kā Rīgā. Vēl ir diena, kad jau kopā ar Veru viņa startē no Tallinas. Viņas brauc kaut kur pa laukiem nenosakāmu daudzumu laika līdz nonāk uz Helsinku prāmja (kas atiet no Tallinas centra). Oulu viņas ierodas tumsā, kas šķiet loģiski (tiesa, tur nav sniega, bet gadās jau visādi). Tajā pašā vakarā notiek līķa nogādāšana uz jumta bagāžnieka, bet no rīta - starts Rīgas virzienā. Visu dienu rit brauciens, kādu laiku ir tumšs, un šķiet, ka Helsinki ir sasniegti nākamajā rītā (gulēt gan nevienam nevajag). Un tad sākas prāmja brauciens - kurš ilgst visu nakti (par spīti tam, ka it kā tas pat nesākās vakarā). Jā, es esmu piekasīgs maita, bet, sasodīts, es esmu braucis ar prāmi starp Helsinkiem un Tallinu vēl pirms pāris mēnešiem un skaidri atceros, ka tas nav Stokholmas prāmis, kas brauc visu (ziemas) nakti. Līdz ar to ilgā drāma, kas risinās uz prāmja, vispār ir neiespējama, un ja neskaita tam, ka es jau tāpat nespēju noticēt attiecībām starp varonēm (ticamākais visā šajā kompānijā šķiet Budovska varonis, ok, Aizupes jaunākā māsa ir arī kaut cik saprotama), šis mūžīgi braucošais prāmis pēdējo ticamības momentu apēd. Atsauksmēs par filmu gan esmu redzējis, ka tur esot atsevišķas nelielas sižeta problēmas - bet, sasodīts, šī ir fundamentāla problēma, pieņemot, ka darbība risinās mūsu pasaulē, nevis kādā alternatīvā realitātē.
Īsumā - nē, es neesmu par šo filmu sajūsmā un, ja nebūtu tāda pieejama Go3, kam paņēmām abonementu uz mēnesi, diez vai būtu to noskatījies, un diez vai būtu daudz zaudējis.
2024-01-25
comments powered by Disqus