Rewind the Film
Velsas populārākais ansamblis ir atgriezies! Patiesībā viņi nekur arī nebija pazuduši, taču patiešām pirms divām nedēļām nācis klajā Manics 11.studijas ripulis. Un tas ir gards!
Lai arī Manics nekad nav bijuši baisi mežonīga grupa, jaunais albums noteikti ir mierīgākais visā viņu pastāvēšanas laikā - tajā ļoti minimāli parādās Džeimsa Dīna Bredfīlda spēlētā elektriskā ģitāra, skanējums ir pat gandrīz folcīgs un netipiski dzīvespriecīgs šim ansamblim. Vienlaikus dziesmu teksti, protams, nemaz tik saulaini nav, ko apliecina jau ierakstu ievadošā "This Sullen Welsh Heart", kurā Bredfīlds apgalvo "I don&39;t want my children to grow up like me" un "It&39;s not enough to succeed, others must fail" un kur līdzās Bredfīldam dzied jaunā angļu dziesminiece Lucy Rose. Katrā ziņā tā nav tāda dziesma, kuru tu gaidītu dzirdēt Manics albuma ievadā. Un vēl vairāk tevi droši vien varētu pārsteigt tai sekojošais pirmais šī albuma singls "Show Me the Wonder":
Trompete kā labāk dzirdamais instruments? Ausīmdzirdams optimisms? Vai tā ir tā pati grupa, kura reiz dziedāja "If you tolerate this, then your children will be next"? Protams, ka tā ir tā pati grupa, bet laiks nestāv uz vietas, un reizēm Manics mēdz būt arī šādi. Un vai tas būtu slikti?
Ieraksts ir lirisks un apcerīgs, bet par laimi tas nevienu brīdi nekļūst garlaicīgs - Nicky Wire joprojām raksta interesantus tekstus, kamēr Bredfīlds ar Mūru rūpējas par atmiņā paliekošiem meldiņiem. Tajās dienās, kad manī aktivizējas apcerīgā puse, šis ieraksts būs īsti vietā. Un mani priecē, ka Manics turpina izmēģināt kaut ko jaunu, lai gan mani arī neapbēdina ziņa, ka nākamais ieraksts atkal būs daudz roķīgāks un elektriskā ģitāra atkal padzīs koceni un klavieres, ieņemot sev pienākošos goda vietu.
Lai arī Manics nekad nav bijuši baisi mežonīga grupa, jaunais albums noteikti ir mierīgākais visā viņu pastāvēšanas laikā - tajā ļoti minimāli parādās Džeimsa Dīna Bredfīlda spēlētā elektriskā ģitāra, skanējums ir pat gandrīz folcīgs un netipiski dzīvespriecīgs šim ansamblim. Vienlaikus dziesmu teksti, protams, nemaz tik saulaini nav, ko apliecina jau ierakstu ievadošā "This Sullen Welsh Heart", kurā Bredfīlds apgalvo "I don&39;t want my children to grow up like me" un "It&39;s not enough to succeed, others must fail" un kur līdzās Bredfīldam dzied jaunā angļu dziesminiece Lucy Rose. Katrā ziņā tā nav tāda dziesma, kuru tu gaidītu dzirdēt Manics albuma ievadā. Un vēl vairāk tevi droši vien varētu pārsteigt tai sekojošais pirmais šī albuma singls "Show Me the Wonder":
Trompete kā labāk dzirdamais instruments? Ausīmdzirdams optimisms? Vai tā ir tā pati grupa, kura reiz dziedāja "If you tolerate this, then your children will be next"? Protams, ka tā ir tā pati grupa, bet laiks nestāv uz vietas, un reizēm Manics mēdz būt arī šādi. Un vai tas būtu slikti?
Ieraksts ir lirisks un apcerīgs, bet par laimi tas nevienu brīdi nekļūst garlaicīgs - Nicky Wire joprojām raksta interesantus tekstus, kamēr Bredfīlds ar Mūru rūpējas par atmiņā paliekošiem meldiņiem. Tajās dienās, kad manī aktivizējas apcerīgā puse, šis ieraksts būs īsti vietā. Un mani priecē, ka Manics turpina izmēģināt kaut ko jaunu, lai gan mani arī neapbēdina ziņa, ka nākamais ieraksts atkal būs daudz roķīgāks un elektriskā ģitāra atkal padzīs koceni un klavieres, ieņemot sev pienākošos goda vietu.
2013-09-30
comments powered by Disqus