Mans laulību projekts
Signes Baumanes iepriekšējā animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" atmiņā palika kā lielisks un dziļš darbs, kuru varbūt nebija ļoti viegli skatīties, bet saturiski tā bija ļoti spēcīga. Līdz ar to arī no "Mana laulību projekta" es gaidīju daudz, bet ne gluži tieši to, ko reāli sagaidīju.
Galvenā varone Zelma, kura, protams, lielā mērā ir pati Signe, ir Sahalīnā dzimusi latviešu meitene/sieviete, kura jau kopš bērnības tiek likta iekšā dažādās kastītēs, jo padomijā visi tādās dzīvoja (un lielā mērā tādās mēdz dzīvojam joprojām). Meitene dara šitā un meitene nedara šitā. Sievietei šis ir nepiedodami (vīrietim gan ir pilnīgi ok) un tā tālāk. Jau kopš agrīniem skolas gadiem viņa nespēj būt kā blondā meitene (Linda Leen), ir pārāk mežonīga, pārāk savrupa. Bet sabiedrība (un arī viņas ķermenis) no viņas prasa to, ko prasa. Rezultātā viņa, sekojot labākajiem latviešu sieviešu paraugiem, apprecas ar vardarbīgu dzērāju, kurš turklāt viņu krāpj (bet tā cita viņam, protams, neko nenozīmē). Pēc vairākiem mēģinājumiem viņai izdodas no vīra aiziet (pa to laiku arī padomija ir izbeigusies) un iepazīties ar jauku zviedru puisi vārdā Bo, kuram nav tik daudz aizspriedumu, bet arī savi skeleti skapī, kas liegs viņu laulībai būt vienkāršai. Kaut kā tā.
Līdzās sižeta virzībai filmai ir vēl divas nozīmīgas daļas: pirmkārt, tās ir trio "Limonāde" iedziedātas dziesmas (vai to fragmenti), kas dara šo filmu ja ne gluži par mūziklu, tad mazliet uz to pusi gan. Otrkārt, tas ir stāstījums par bioloģiju Gunas Zariņas balsī. Es varu racionalizēt, ka tā funkcija ir pamatot, cik liela daļa mūsu dzīvēs notiekošā ir tīri ķīmijas procesu, kas risinās mūsu ķermenī, rezultāts, bet mana problēma šajā stāstījumā ir tāda, ka daļu no tā es, protams, zinu. Bet, ja kaut ko arī nezinu, tad visticamākais tas mani arī sevišķi neinteresē (kā tas vispār ir ar bioloģiju). Ja filmas ievadā bija cerības, ka šī ir pārejoša ne pārāk interesanta filmas daļa, izrādījās, ka nē - tas turpināsies visā filmas garumā, un tā būs daudz. Varbūt tas pilda kaut kādas funkcijas, lai filmas saturs nešķistu banāls, bet mans primārais iespaids tāpat bija tāds, ka bez visas šīs bioloģijas varēja iztikt. Jā, man kopumā patika tas, kā šī filma izskatās, bet tas arī viss.
Ko es tā arī nesapratu, kāpēc šī filma ir "Mans laulību projekts". Manā izpratnē projekts ir kaut kas mērķtiecīgi plānots, varbūt ne obligāti perfekti īstenots - bet noteikti ne kaut kas tāds, kas sanāk pats no sevis, daļēji tā kā nejauši, un vēl jo vairāk - vispār ķīmisku reakciju iespaidā. Īsumā - neesmu gatavs to ieteikt kā skatāmu materiālu, pat ja Wikipedia var izlasīt, ka "Huffington Post" to nosauca par vienu no 2022. gada labākajām filmām un arī lielākā daļa pašmāju kino ekspertu par to ir sajūsmā, sorry - bet skatītājam parastajam kā man, manuprāt, tā ir stipri vien garām.
Galvenā varone Zelma, kura, protams, lielā mērā ir pati Signe, ir Sahalīnā dzimusi latviešu meitene/sieviete, kura jau kopš bērnības tiek likta iekšā dažādās kastītēs, jo padomijā visi tādās dzīvoja (un lielā mērā tādās mēdz dzīvojam joprojām). Meitene dara šitā un meitene nedara šitā. Sievietei šis ir nepiedodami (vīrietim gan ir pilnīgi ok) un tā tālāk. Jau kopš agrīniem skolas gadiem viņa nespēj būt kā blondā meitene (Linda Leen), ir pārāk mežonīga, pārāk savrupa. Bet sabiedrība (un arī viņas ķermenis) no viņas prasa to, ko prasa. Rezultātā viņa, sekojot labākajiem latviešu sieviešu paraugiem, apprecas ar vardarbīgu dzērāju, kurš turklāt viņu krāpj (bet tā cita viņam, protams, neko nenozīmē). Pēc vairākiem mēģinājumiem viņai izdodas no vīra aiziet (pa to laiku arī padomija ir izbeigusies) un iepazīties ar jauku zviedru puisi vārdā Bo, kuram nav tik daudz aizspriedumu, bet arī savi skeleti skapī, kas liegs viņu laulībai būt vienkāršai. Kaut kā tā.
Līdzās sižeta virzībai filmai ir vēl divas nozīmīgas daļas: pirmkārt, tās ir trio "Limonāde" iedziedātas dziesmas (vai to fragmenti), kas dara šo filmu ja ne gluži par mūziklu, tad mazliet uz to pusi gan. Otrkārt, tas ir stāstījums par bioloģiju Gunas Zariņas balsī. Es varu racionalizēt, ka tā funkcija ir pamatot, cik liela daļa mūsu dzīvēs notiekošā ir tīri ķīmijas procesu, kas risinās mūsu ķermenī, rezultāts, bet mana problēma šajā stāstījumā ir tāda, ka daļu no tā es, protams, zinu. Bet, ja kaut ko arī nezinu, tad visticamākais tas mani arī sevišķi neinteresē (kā tas vispār ir ar bioloģiju). Ja filmas ievadā bija cerības, ka šī ir pārejoša ne pārāk interesanta filmas daļa, izrādījās, ka nē - tas turpināsies visā filmas garumā, un tā būs daudz. Varbūt tas pilda kaut kādas funkcijas, lai filmas saturs nešķistu banāls, bet mans primārais iespaids tāpat bija tāds, ka bez visas šīs bioloģijas varēja iztikt. Jā, man kopumā patika tas, kā šī filma izskatās, bet tas arī viss.
Ko es tā arī nesapratu, kāpēc šī filma ir "Mans laulību projekts". Manā izpratnē projekts ir kaut kas mērķtiecīgi plānots, varbūt ne obligāti perfekti īstenots - bet noteikti ne kaut kas tāds, kas sanāk pats no sevis, daļēji tā kā nejauši, un vēl jo vairāk - vispār ķīmisku reakciju iespaidā. Īsumā - neesmu gatavs to ieteikt kā skatāmu materiālu, pat ja Wikipedia var izlasīt, ka "Huffington Post" to nosauca par vienu no 2022. gada labākajām filmām un arī lielākā daļa pašmāju kino ekspertu par to ir sajūsmā, sorry - bet skatītājam parastajam kā man, manuprāt, tā ir stipri vien garām.
2023-01-27
comments powered by Disqus