Kazhes pierakstu burtnīca

Kurš no mums gan nav pie sevis domājis: "Viss! Es to vairs nevaru izturēt! Ja ar mani šādi apietas, man nav citas izejas kā aiziet no mājām!" Situācijā, kad mamma tev atkal un atkal atgādina: "Ritvar, sakārto beidzot savu istabu!" Un tu viņai desmito reizi saki: "Tūlīt!" Sasodīts, tev ir trīsdesmit astoņi gadi, tu esi pieaudzis vīrietis un tieši šobrīd tu esi ļoti aizņemts ar "Animal Crossing" spēlēšanu. Nekārtība istabā nekur nepazudīs, tā mierīgi var pagaidīt vēl pāris dienas. Ja nākamnedēļ tev izdosies sarunāt, ka tevi apciemos bijusī klasesbiedrene Sanita, no kuras aizgājis vīrs un kura tagad bēdas slīcina alkoholā, gan jau, ka tu saņemsies sakārtot istabu. Vai arī atļausi to izdarīt mammai, jo viņa to, protams, dara labāk. Bet šobrīd tu esi aizņemts, un punkts. Protams, kā pieaudzis cilvēks tu ātri vien apjaut, ka aiziešana no mājām nav tik vienkārša - tev vajadzēs kaut kur dzīvot, bet naudas tev, protams, nav, pat par Interneta pieslēgumu maksā mamma no savas pensijas. Un tad tu pārkāp pāri visiem saviem principiem un kādu dienu patiešām sakārto to sasodīto istabu, lai arī cik ļoti tev tas neriebtos.

Šis stāsts gan, protams, nav par Ritvaru. Un arī ne par Annu, kura vismaz reizi nedēļā draud aiziet no mājas saviem dvīņiem, kad tie kārtējo reizi viņas smadzenes ir noveduši līdz baltkvēlei tādā mērā, ka pat tādas pašas krāsas vīna pudele nespēj līdzēt. Vai par astoņdesmit trīs gadus veco Valentīnu, kurš patiešām aizgāja no mājām, taču, sasniedzis tuvāko 25. trolejbusa pieturu, vairs neatcerējās - kāpēc, un tāpēc devās vien atpakaļ. Nē, šis ir pavisam cits stāsts un ne Ritvars, ne Anna, ne Valentīns tajā turpmāk neparādīsies. Viņi kalpo tikai kā pierādījums tam, ka šādas situācijas mums līdzās notiek katru dienu un ka Mareka vietā varētu būt gan es, gan tu, gan jo īpaši Ritvars.

Mareks bija pavisam parasts zēns. Vidēji nepaklausīgs. Vidēji sekmīgs. Vidēji netīrām rokām. Vidēja auguma. Vidēji latviski pelēkiem matiem. Pēc skolēnu standartiem - vidēja vecuma, jo gāja sestajā klasē. Tādiem Marekiem lielākoties neviens nepievērš uzmanību - ne skolā, ne ārpus tās. Viņš nebija ne viens no tiem, kurus klasesbiedri apceļ un pazemo, ne no tiem, kuri bulijingu vispār neuzskata par problēmu, jo ir galvenie tā piekopēji. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurus parasti titros apzīmē ar "un citi", bet klases ekskursijā, kad, iekāpjot autobusā pēc zaļās pieturas apmeklējuma, iztrūkst viens bērns, neviens ilgstoši nevar atcerēties - kurš tad ir tas, kura te nav. Līdz ar to Mareks galīgi nebija "tipiskais aizdomās turamais" šajā stāstā. Un tomēr tieši viņš kļuva par tā varoni.

Vainīgi visā, protams, bija Mareka vecāki. Konkrēti - mamma. Tētis vēl bija kaut cik saprotošs, kā nekā viņš Mareku labi saprata - arī viņš pats bija tas pats "Latvijas parastais". Bet mamma - ar viņu gan nebija viegli. Nerealizēti pašas jaunības sapņi, kurus bija norakusi neplānota grūtniecība no parastākā čaļa ciemā, komplektā ar slikto piemēru, ko sniedza viņas brālis Ritvars (re, viņš tomēr vēlreiz te pieminēts!), Amandu noskaņoja uz to, ka viņa neļaus savam dēlam kļūt par kārtējo eksponātu kategorijā "ko nu es, es jau nevaru". Tāpēc viņa Mareku bakstīja un bīdīja, mīcīja un masēja, skaloja un zāģēja, atkal un atkal viņam atgādinot, ka viņš nav lupata vai mēbele, bet gan indivīds, kuram pašam ir jāstāv uz savām kājām un jāpieņem pašam savi lēmumi. Protams, ar nosacījumu, ka tie ir tādi, kādus par labiem atzīst Amanda. Situācijās, kad nekas cits nelīdzēja, Amanda bija gatava izmantot draudus un šantāžu, un tā bija noticis arī šajā reizē.

Kad Amanda bija e-klasē izlasījusi, ka Ritvara klasei jāpiedalās domrakstu konkursā par tēmu "Ko es varu izdarīt Latvijai, nevis ko Latvija var izdarīt man", kurā galvenā balva būs vizīte pilī pie paša prezidenta Lāčplēša dienā, Amanda kā pērnā gada kūla iedegās pārliecībā, ka tā būs Mareka lielā uzvara. Viņa piespieda dēlu kopā ar sevi pa trim reizēm noskatīties "Rīgas sargus" un "Nameja gredzenu", kā arī divas reizes "Sapņu komandu 1935", kas gan bija par cita veida patriotismu, un tad gaidīja, ka zēns ņems un sāks rakstīt. Pats no sevis viņš, protams, neko darīt nesāka, vispirms nācās iedarbināt solījumus, tad draudus, un galu galā tapa nepilna viena lappuse sacerējuma, kas veicināja nevis patriotismu, bet gan miegu. Tad Amanda ņēmās rakstīt pati. Tad iesaistīja visus iespējamos mākslīgā intelekta modeļus, kuriem iebaroja tos pašus "Rīgas sargus", un vēl "Mūžības skartos" (tiem bija beigušās autortiesības), Edvarta Virzas kopotos rakstus, un gaidīja, ka nu tik būs. Gala rezultāts nemaz nebija peļams, tikai Mareks, ar savu roku pārrakstot visas tās skaļās patriotiskās frāzes, kas bija ietērptas mitoloģiskā metaforā ar kristālskaidriem arhetipiem, kas uz ežiņas lika savu galvu, lieliski saprata: neviens kaut cik pie pilna prāta esošs pieaugušais nekad nenoticēs, ka šo tekstu paša spēkiem ir radījis Mareks, puika, kuram ne tikai nebija zināma vārda "ežiņa" nozīme, bet arī nebija ne mazākās vēlmes to noskaidrot.

Pienāca liktenīgā diena - septembra pēdējā darbadiena, kad bija jāiesniedz patriotiskie domraksti pirmajai atlasei kārtai - skolas līmeņa konkursam, Mareks uz skolu gāja kā uz kaušanu. Viņš zināja, ka šajā reizē viņam neizdosies palikt savā komfortablajā stūrīti, kur neviens tev neievēro un tu vienkārši eksistē, nevienam netraucējot. Nē, šajā reizē viņu ievēros. Un viņu ievēros kā blēdi un krāpnieku, kas mēģina gūt nepelnītus panākumus tēmā, par kuru jebkāda jokošanās ir aizliegta - stāstā par nacionālajiem varoņoem un viņu upuriem. Cik ļoti labprāt viņš šajā dienā būtu palicis mājās. Cik ļoti viņš negribēja skatīties acīs literatūras skolotājai, kura gan joprojām nebija iemācījusies Mareka vārdu, bet ar garantiju viņu bija iekļāvusi neperspektīvo skolēnu sarakstā. Viņš arī zināja, ka skolā itin bieži notika paraugprāvas, kad kāds bērns bija pieķerts mākslīgā intelekta lietošanā. Un viņš bija to skaidrojis mammai, bet - vai viņai kaut ko varēja iegalvot? Katrs nākamais solis, tuvojoties smacējošajai skolas ēkai, bija smagāks, un smagāks, un Mareka noskaņojums sliktāks un sliktāks. Un tad notika brīnums - Dieva vai ne Dieva, tas jāspriež tev pašam, bet pār Mareku nāca atklāsme - uz skolu varēja neiet. Viņš vienkārši tagad ņems un neies uz skolu, bet uzsāks pats savu dzīvi, kur mamma viņu vairs nevarēs izrīkot, kur nebūs jāmācās sasodītā matemātika, sasodītā literatūra un vēl sasodītākā bioloģija. Skaidra plāna, ko viņš darīs skolas vietā, Marekam nebija, bet pieņemtais lēmums viņu darīja vieglu kā putnu. Krustojumā, kur viņam vajadzēja nogriezties pa kreisi, un turpat, turpat jau būtu skolas ēka, viņš aizgāja pa labi, ieslēdza telefonu lidojuma režīmā un uzsāka dzīvi bez mammas, pienākumiem un mazākās nojautas - kā būs tālāk.

xxx

Uz jautājumu, kur un kā viņš pavadīja dienu, Mareks pats nevarētu atbildēt. "Tā kā kaut kur vazājos, tā kā ieēdu Makdonaldā, tā kaut kā tā", aptuveni šādi teiktu pats Mareks. Taču tad pamazām nāca vakars, un Mareka bezrūpīgā dzīve tuvojās galam. Kartē bija atlikuši nepilni trīs eiro. Piezvanīt tētim un palūgt, lai ieskaita kādu naudu, nevarēja. Gan jau, ka vecāki sen bija informēti, ka Mareks nebija ieradies skolā, līdz ar to mamma būs neaprakstāmi dusmīga. Varbūt pat tētis šādos apstākļos atļausies pateikt kādu stingrāku vārdu, bet mamma... Par to, kā viņa varētu uztvert šo situāciju, pat domāt negribējas. Un tomēr - kaut kas bija jādara. Nevar taču Mareks vienkārši iekārtoties gulēt zem tiltiņa pie Operas. Pirmkārt, naktis septembrī ir vēsas. Otrkārt, zem labākajiem tiltiņiem vietas jau sen rezervētas pieredzējušiem bezpajumtniekiem. Tādu draugu skolā, pie kuriem varētu vienkārši ierasties vakarā un palūgt naktsmītni, Marekam nebija. Ja viņš sadomātu ierasties pie kāda no puikām, ar ko skolā bija salīdzinoši labākas attiecības, uzreiz sekotu zvans Mareka mammai, un tālākais viss pēc pilnas programmas. Uz mēnesi atņemts telefons, nekādas dāvanas dzimšanas dienā un galvenokārt - nebeidzama smadzeņu skalošanā raudošas mammas izpildījumā. Mareks tam nebija gatavs, vismaz ne šodien. Bet - ko viņam darīt?

Mareks pacēla acis un pavērās apkārt, varbūt tepat meklējams glābiņš. Cilvēki. Mājas. Koki. Reklāmas stabi. Atkritumi uz trotuāra. IKEA piegādes busiņš. Hmm, IKEA. Kaut kad klases puikas bija runājuši par to, ka kaut kāds čalis no astotās klases lielījies, ka viņš IKEA bija zaudējis nevainību. Tā kā šim konkrētajam stāstam ir noteikts lasītāju vecums no 12 gadiem, vairāk nekādas detaļas par veikalā notikušo Mareks, neatcerējās, bet viņā tāpat dzima asociāciju ķēdīte no diviem posmiem, kurā pirmais bija IKEA, bet otrais - gulta. Un pēc desmit minūtēm viņš jau sēdēja 16. autobusā. Paveicās, ka rudens klases ekskursijā viņa skola bija braukusi tieši uz IKEA un tieši ar autobusu, citādi diez vai Mareks būtu mācējis tur nokļūt ar lidojuma režīmā ieslēgtu telefonu. Starp citu, arī astotā klase ekskursijā devās tieši uz IKEA, tālab jau tas atgadījums.

Sasniedzis veikalu, Mareks centās sagudrot plānu, kā palikt veikalā pa nakti nemanītam. Neko prātīgu viņš gan neizdomāja, tāpēc aizgāja par atlikušo naudu nopirkt hotdogu un saldējumu. Vismaz badā viņš nenomirs. Ieēdis ne sevišķi sabalansētās vakariņas, viņš devās staigāt pa veikalu un meklēt savu iespēju paslēpties. Mareks zināja, ka veikals ir pilns ar novērošanas kamerām. Jautājums tikai - cik rūpīgi kāds tajās skatās? Ja pašam Marekam būtu jāseko novērošanas kamerām, viņam droši vien būtu ļoti garlaicīgi. Cerams, ka arī īstajiem veikala darbiniekiem bija garlaicīgi. Protams, bija vēl tie darbinieki, kas staigāja pa veikalu un novēroja apmeklētājus. Tāda priekšā tu nevari vienkārši iegulties gultā un paslēpties zem segas. Taču vakara stundās, kad apmeklētāju atlika arvien mazāk, arī darbinieku rosība samazinājās. Staigājot šurpu turpu, kaut kādas idejas tomēr radās. Piemēram, ka paslēpties mazo bērnu teltī nevarēs, jo tajā visu laiku kāds lien iekšā-ārā. Vai ka zem gultas, pat ja izdotos palīst apakšā, varētu būt neērti. Vai ka noliktavas daļā ir daudz labu vietu, kur paslēpties, bet no tām būs grūti nokļūt līdz gulēšanai piemērotām vietām - nāksies kā videospēles varonim lavīties, slēpjoties aiz dažādām kastēm, bet Marekam tādas lietas nepadodas. Beigās neko prātīgāku, kā noslēpties iebūvējamā skapī un cerēt, ka neviens darbinieks nebūs ievērojis šo manevru un neviens apmeklētājs necentīsies tajā vairs ieskatīties.

Necenšoties kāpināt piedzīvotā spriedzi un izlaižot baisos mirkļus, sirdij mēģinot izkāpt pa muti katru reizi, kad kāds tuvojās viņa slēptuvei, pāriesim pie laika, kad veikals bija slēgts, darbinieki veikuši pēdējās apgaitas, Mareka skapī nevienam neieskatoties, gaismas izslēgtas un milzīgais veikals pārgājis miega režīmā. Kāds prasīgāks lasītājs varētu iebilst, ka patiesībā pa nakti IKEA telpās nemaz nav tumsas, tur regulāri šurpu-turpu staigā apsargi un vispār ir arī kustību sensori, kas tādu Mareku pieķertu vēl pirms viņš izrāpās no skapja, bet šis ir autora stāsts ar autora noteikumiem un, ja autors apgalvo, ka IKEA pa nakti ir kluss un mierīgi, tad šī stāsta pasaulē tā tas arī ir. Tāpēc neviens Marekam netraucēja, kad viņš telefona lukturīša gaismā iznāca no skapja, savāca rotaļlietu kastē lielu čupu ar visu iemīļotajām IKEA haizivīm un iekārtojās uz guļu ekspozīcijas telpā ar nosaukumu "Tīņa istaba". Kāpēc viņam vajadzēja haizivis? Lai gadījumā, ja kāds apsargs šajā realitātē tomēr sadomātu iet garām Mareka gultai, tas tur ieraudzītu kaudzi ar haizivīm, nevis aizmigušu sestklasnieku. Savu mugursomu ar mācību grāmatām un domrakstu "Ko es varu izdarīt Latvijai, nevis ko Latvija var izdarīt man" Mareks bija atstājis skapī, lai nemaisās pa kājām. Gulēja Mareks tik labi kā nekad iepriekš, un redzēja daudz skaitu patriotisku sapņu.