Trakie deviņdesmitie
Valda Klišāna anekdotisko un ne tik ļoti anekdotisko pastāstu krājums "Trakie deviņdesmitie" pārliecinoši uzskatāms par neglītāko grāmatu, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Ar prātu es saprotu - tā bijusi apzināta izvēle, grāmatas noformējumu veidot tādu, it kā tas patiešām būtu nācis no trakajiem deviņdesmitajiem - ar apšaubāmu fontu izvēli vāka noformējumam, smailijiem rindkopu ievados, ne vienmēr ar atsaucēm apgādātām fotogrāfijām, manuprāt, ne līdz galam pārdomātu serif un sans serif fontu lietojumu, un tā tālāk. Un tomēr - lai arī šī grāmata ir mērķtiecīgi neglīta, es nespēju no tās neglītuma abstrahēties - ironisks neglītums joprojām paliek neglītums, līdz ar to man nav pārliecības, vai es vēlos šo grāmatu ilgtermiņā redzēt savā plauktā, lai gan saturiski tā vietu būtu pelnījusi.
Anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāka vēsta sekojošo:
Šī būs tā reize, kad anotācija itin precīzi atspoguļo to, ko grāmata patiešām sniedz. Tajā ir tematiski vairāk vai mazāk sakārtotas epizodes, kas vēsta par dažādām pieredzēm gan Latvijā, gan ārpus tās, lielākoties pagājušā gadsimta beigās, bet reizēm iekāpjot arī mūsdienās. Par grāmatas merķauditoriju Valdis Klišāns (ne grāmatā, bet intervijās) dēvējis savus vienaudžus, taču, kā jau to var sagaidīt no grāmatas, kuru izdevusi Vija Kilbloka, patiesībā tēmēts te ir uz plašāku lasītāju loku, un kaut ko tajā atradīs arī mana paaudze un, domājams, arī tie, kuriem deviņdesmitie saistās ar savu vecāku, nevis personīgo dzīvi, jo atgadījumi, kas te aprakstīti, ir gana aizraujoši arī tad, ja tu neko līdzīgu neesi pieredzējis. Un, kas man šķiet interesanti, mani paradumi savā ziņā joprojām atbilst tam, ko Klišāns darījis pirms vairākiem gadu desmitiem.
Izstāstīšu, ko ar to domāju. Tātad, Klišāns vēsta, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņam kā vēsturniekam radās iespēja apmeklēt dažādas konferences Eiropā un šo konferenču apmeklējumu viņš centās izmantot, lai apskatītu kaut ko no Eiropas. Gluži tas modelis kā tolaik tagad, protams, nedarbojas - tur doma bija tāda, ka visu apmaksājošā uzņemošā puse naudu viesnīcai tev izsniedza skaidrā naudā un tā bija tevis paša atbildība, ko ar šo naudu iesākt, reizēm viesnīcas vietā apmetoties bezpajumtnieku patversmē (jo Eiropas viesnīcu cenas un Latvijas algas tolaik bija pilnīgi vājprātīgā attiecībā), kamēr Klišāna triks bija ierasties pāris dienas pirms konferences sākuma, pirmās naktis pavadot ārpus viesnīcas, piemēram, nakts vilcienā no Grācas uz Vīni un atpakaļ. Kā cilvēks, kas savus darba braucienus allaž mēģina īstenot radošā veidā, pārsēšanās starp lidojumiem ieplānojot iespējami garākas, lai varētu ceļā uz Budapeštu, piemēram, paviesoties Vīnes centrā, es šo pieeju pilnībā saprotu.
Tāpat itin labi varu identificēties ar dažādiem piedzīvojumiem uz robežām ārpus Šengenas (piedzīvojumi, ceļojot patstāvīgi, man gan bijuši vēlākā laikā nekā Klišānam), ieskaitot jautrību Telavivas lidostā. Protams, ar Moldovas goda konsulu Latvijā es neesmu saskāries, bet šis atgadījums ir viena no grāmatas galvenajām pērlēm (tāpat kā atgadījums ar viesnīcu Maskavā ar integrēto intermeiteņu servisu). Protams, viss tas nav tikai "hi hi" un "ha ha", kā nekā grāmata klajā nākusi jau "jaunajā realitātē", un epizodes saistībā ar krieviem un padomijas mantinieci lielākoties nemaz nav smieklīgas (un autors tās arī nemēģina tādas darīt), līdz ar to ir te arī kaut kāda nopietnā satura stīga. Tiesa, primāri šī grāmata tomēr ir izklaides materiāls, fiksējot dažādas trakākas un mazāk trakas attiecīgā laikmeta šķautnes. Tomēr par vienu nešaubos - ar šādu noformējumu, pat ja Kilblokas kundze ļoti pacenstos, "Trakie deviņdesmitie" nebūtu varējusi kļūt par tādu dižpārdokli kā "Bērnu dienas komunālijā" (lai gan saturiski grāmatas varētu būt diezgan līdzīga līmeņa).
Nobeigumā: pozitīvais, kas man par šo grāmatu ir sakāms. Vairākas epizodes tajā ir tik labas, ka es nevarēju atturēties un nolasīju tās Marinai priekšā, bet ar visu to ieteicu viņai, ka ir vērts izlasīt arī visu pārējo.
Anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāka vēsta sekojošo:
Vēsturnieks un pedagogs, grāmatas "Pieauguša puikas atmiņu klade" autors dalās savās atmiņas par piedzīvotajiem kurioziem un atgadījumiem "trakajos deviņdesmitajos" - laikā, kad sākām šķērsot robežas, iepazīt pasauli un visi kopā iet uz Eiropu.
Šī būs tā reize, kad anotācija itin precīzi atspoguļo to, ko grāmata patiešām sniedz. Tajā ir tematiski vairāk vai mazāk sakārtotas epizodes, kas vēsta par dažādām pieredzēm gan Latvijā, gan ārpus tās, lielākoties pagājušā gadsimta beigās, bet reizēm iekāpjot arī mūsdienās. Par grāmatas merķauditoriju Valdis Klišāns (ne grāmatā, bet intervijās) dēvējis savus vienaudžus, taču, kā jau to var sagaidīt no grāmatas, kuru izdevusi Vija Kilbloka, patiesībā tēmēts te ir uz plašāku lasītāju loku, un kaut ko tajā atradīs arī mana paaudze un, domājams, arī tie, kuriem deviņdesmitie saistās ar savu vecāku, nevis personīgo dzīvi, jo atgadījumi, kas te aprakstīti, ir gana aizraujoši arī tad, ja tu neko līdzīgu neesi pieredzējis. Un, kas man šķiet interesanti, mani paradumi savā ziņā joprojām atbilst tam, ko Klišāns darījis pirms vairākiem gadu desmitiem.
Izstāstīšu, ko ar to domāju. Tātad, Klišāns vēsta, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņam kā vēsturniekam radās iespēja apmeklēt dažādas konferences Eiropā un šo konferenču apmeklējumu viņš centās izmantot, lai apskatītu kaut ko no Eiropas. Gluži tas modelis kā tolaik tagad, protams, nedarbojas - tur doma bija tāda, ka visu apmaksājošā uzņemošā puse naudu viesnīcai tev izsniedza skaidrā naudā un tā bija tevis paša atbildība, ko ar šo naudu iesākt, reizēm viesnīcas vietā apmetoties bezpajumtnieku patversmē (jo Eiropas viesnīcu cenas un Latvijas algas tolaik bija pilnīgi vājprātīgā attiecībā), kamēr Klišāna triks bija ierasties pāris dienas pirms konferences sākuma, pirmās naktis pavadot ārpus viesnīcas, piemēram, nakts vilcienā no Grācas uz Vīni un atpakaļ. Kā cilvēks, kas savus darba braucienus allaž mēģina īstenot radošā veidā, pārsēšanās starp lidojumiem ieplānojot iespējami garākas, lai varētu ceļā uz Budapeštu, piemēram, paviesoties Vīnes centrā, es šo pieeju pilnībā saprotu.
Tāpat itin labi varu identificēties ar dažādiem piedzīvojumiem uz robežām ārpus Šengenas (piedzīvojumi, ceļojot patstāvīgi, man gan bijuši vēlākā laikā nekā Klišānam), ieskaitot jautrību Telavivas lidostā. Protams, ar Moldovas goda konsulu Latvijā es neesmu saskāries, bet šis atgadījums ir viena no grāmatas galvenajām pērlēm (tāpat kā atgadījums ar viesnīcu Maskavā ar integrēto intermeiteņu servisu). Protams, viss tas nav tikai "hi hi" un "ha ha", kā nekā grāmata klajā nākusi jau "jaunajā realitātē", un epizodes saistībā ar krieviem un padomijas mantinieci lielākoties nemaz nav smieklīgas (un autors tās arī nemēģina tādas darīt), līdz ar to ir te arī kaut kāda nopietnā satura stīga. Tiesa, primāri šī grāmata tomēr ir izklaides materiāls, fiksējot dažādas trakākas un mazāk trakas attiecīgā laikmeta šķautnes. Tomēr par vienu nešaubos - ar šādu noformējumu, pat ja Kilblokas kundze ļoti pacenstos, "Trakie deviņdesmitie" nebūtu varējusi kļūt par tādu dižpārdokli kā "Bērnu dienas komunālijā" (lai gan saturiski grāmatas varētu būt diezgan līdzīga līmeņa).
Nobeigumā: pozitīvais, kas man par šo grāmatu ir sakāms. Vairākas epizodes tajā ir tik labas, ka es nevarēju atturēties un nolasīju tās Marinai priekšā, bet ar visu to ieteicu viņai, ka ir vērts izlasīt arī visu pārējo.
2025-02-15
comments powered by Disqus