Kazhes pierakstu burtnīca

Ilgs miegs Marekam nepadevās - vēl nebija seši no rīta, kad viņš pamodās ar kliedzienu. Labi, ka neviens to nedzirdēja. Par laimi Marekam, jau pēc mirkļa viņš bija aizmirsis, ko tieši viņš bija murgojis. Vieglāka gaidāma diena gan no tā nekļuva. Ko darīt tālāk? Bez naudas, bez plāna, ar telefonu, kuram pat lidmašīnas režīmā drīz beigsies baterija. Vienīgais, kas Marekam bija atlicis, bija skolas soma ar dažām mācību grāmatām un tas stulbais domraksts, kura dēļ viss šis ārprāts bija sācies. Aizmigt vēlreiz nebija cerību, Mareks aiznesa haizivis uz to dabisko dzīvesvietu, iespēju robežās sakārtoja gultu un ielīda atpakaļ skapī. Domāt, ko darīt tālāk.

Laiks ritēja neizturami lēni, domas šaudījās haotiski, bez jebkāda labuma. Kaut kur ir jādabū ēst. Labi, vienu nakti viņš ir palicis IKEA, bet - ko tālāk? Iet mājās nevar. Šis dzīves posms Marekam bija noslēdzies. Vai viņš varētu iekārtoties darbā IKEA? Nē, nevarētu. Trīspadsmit gadu vecumā tu nekur legāli strādāt nedrīksti, tik daudz Mareks zināja. Un - vai viņam bija kādas vērtīgas prasmes un zināšanas? Klasē bija pāris meitenes, kas TikTokā veidoja video rullīšus par meikapu, bet arī viņām nebija daudz sekotāju. Kur nu vēl Marekam, kuram nebija nekādu īpašu interešu un nebija pamata arī pieņemt, ka uz viņu siekalosies pretīgi vīrieši pusmūžā. Kas atlika? Mēģināt kaut ko nozagt no IKEA? Bet - pat ja notiktu brīnums, un viņam izdotos no veikala iznest, piemēram, dažus virtuves dēlīšus vai dekoratīvu rūķi, ko viņš ar to iesāks tālāk? Nebūs tā, ka ārā pie veikala durvīm viņu gaidīs potenciālie pircēji, kas labprāt iegādāsies no IKEA zagtas mantas ar cenas atlaidi. Un reāli jau neko viņam arī neizdotos nozagt, viņam taču šajā jomā nebija ne mazākās pieredzes. Varbūt tomēr samierināties un atgriezties mājās? Nē, to nevar. Ja esi pieņēmis lēmumu aiziet no mājām - pie tā ir jāpaliek. Bet ēst gribās jau tagad. Un naudas nav.

xxx

Kamēr Mareks mēģināja saprast, ko darīt tālāk, Rīgā pilnā sparā notika pazudušā zēna meklējumi. Trauksme gan nebija sacelta sevišķi ātri, jo pirmajās četrās mācību stundās neviens skolotājs nebija ievērojis Mareka trūkumu klasē, līdz ar to klases audzinātāja ar viņa vecākiem mēģināja sazināties vien ap pussdienlaiku, taču Amanda visas dienas garumā piedalījās meditatīvā retrītā, kamēr Mareka tētis bija tā tipa cilvēks, kas ne tikai uz e-klasē nosūtītām ziņām, bet arī uz telefona zvaniem parasti reaģēja ne gluži tajā pašā dienā. Viņš dzīvē nekur nesteidzās un neuzskatīja, ka jautājumi mēdz būt tik svarīgi, ka tiem vajadzētu pievērsties uzreiz. Līdz ar to tikai ap astoņiem vakarā, kad Amanda tika pie sava telefona, atklājās, ka jau divpadsmit stundas nevienam nebija zināma Mareka atrašanās vieta. Pirmo dusmu vilni uz sevi nācās uzņemt Mareka tētim, kurš nebija pievērsis uzmanību faktam, ka puika nebija pārnācis mājās no skolas, bet pamazām lieta ieguva konstruktīvākas aprises, iesaistīja gan policiju, gan soctīklu spēku. Diemžēl apstāklis, ka Mareks bija izcili neievērojams zēns, šajā situācijā nenāca par labu viņa meklētājiem. Lai gan, visu dienu klīstot pa Rīgas centru, viņu it kā būtu varējis redzēt milzīgs skaits cilvēku, faktiski neviens viņu ievērojis nebija.

Rīgā ir daudz novērošanas kameru, taču ar Mareka meklējumiem arī tajās negāja viegli - nebija zināms, kur un kad viņu meklēt, ne visas kameras ir vienkārši pieejamas policijai, un arī policijas resursi nav nekādi plašie. Līdz ar to lielākā daļa aktivitātes Mareka meklēšanai notika Internetā, un labuma no dalīšanos ar ierakstiem feisbukā daudz nebija. Arī par zēna pazušanas iemesliem skaidrības nebija. Versija "nokaunējās iesniedzamā domraksta dēļ" nevienam prātā neienāca, izskanēja versija par nolaupīšanu, katram gadījumam tika apsekotas vairākas ūdenstilpes, bet viss - bez rezultātiem.

xxx

Mareks tikām tupēja skapī, un nebija kļuvis ne par mata tiesu gudrāks. Vēders kurkstēja arvien uzstājīgāk, pamazām jau sāka šķist, ka veikala darbinieki viņu atklās tieši vēdera dēļ. Un pamazām kaut kāda rosība viņam apkārt tiešām sākās. Veikals darbu sāk desmitos - sanāk, ka Mareks skapī tupēja jau vismaz trīs stundas. Iespējams, viņš bija uz kādu laiku iesnaudies, jo tik ilgi taču viņš tur nebija. Arī gaismas bija parādījušās. Tātad, kaut kad sāks nākt apmeklētāji, un Mareks varēs līst ārā no skapja. To gan jādara brīdī, kad neviens nav tuvumā. Izdzirdējis pirmās ģimenes čalas, viņš uzmanīgi pavēra šķirbiņu, lai pārliecinātos, ka tā paiet garām viņa slēptuvei un - spudūc - izrausās ārā. Tas gan varētu būt padevies mazliet elegantāk un bez kritiena, bet neviens viņa virzienā neatskatījās. Tas būtu darīts. Mugursoma plecos, un var sākties mēģinājums uzdoties par gluži parastu veikala apmeklētāju, kurš pa nakti ir gulējis gultā savās mājās, nevis haizivju čupā IKEA telpās.


Parasti Mareks bija izvēlīgs ēdājs, kuram viss kas negaršoja, bet šajā rītā veikala kafejnīcā viss izskatījās tik garšīgs, tik garšīgs kā nekad iepriekš. Bet naudas nebija. Ko darīt? Vismaz pie dzēriena tikt varētu - tos tu vari papildināt atkārtoti, jādabū tikai glāze. Savu glāzi nočiept būtu pārāk riskanti, vajadzēja sagaidīt iespēju tikt pie nepieskatītas glāzes, kuru kāds jau lietojis. Diemžēl standarta prakse veikalā ir šādiem paņēmieniem nedraudzīga - ja cilvēks aiznes paplāti ar netīrajiem traukiem uz slīdošo lenti, no tās tu nepaspēsi savākt sev vajadzīgo glāzi, pirms tā būs aizbraukusi prom. Šajā ziņā labāk būtu, ja IKEA kā Lido traukus liktu skapjveida konstrukcijās, no kurām gan visu var savākt. Līdz ar to nācās vaktēt kādu, kas būs paņēmis glāzi un to pametis uz galda. Sevišķi ilgi uz šādu situāciju gaidīt nenācās: kāds četrgadnieks, kurš savam dzērienam bija knapi pieskāries, sāka histēriski gaudot pa visu veikalu, jo tētis viņam atteicās dot telefonu, sākās vārtīšanās pa grīdu un tētis nelabā balsī brēcošu bērnu, aiznesa rokās, atstājot uz galda ne vien glāzi ar plūškoka limonādi, bet arī porciju ar pankūkām, kurām mazais resgalis pat pieskāries nebija. Mareks, ilgi nedomājot, ieņēma vietu pie galdiņa, izdzēra limonādi un notiesāja pankūkas. Kādu brīdi viņš padomāja, vai piebeigt arī aizsāktus salātus un aizkostu kruasānu, bet izsalkums ātri vien izrādījās spēcīgāks par pašcieņu. Tad Mareks aizgāja uzpildīt no jauna limonādes glāzi. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Pēc ceturtās glāzes brokastis nācās pārtraukt, jo par sevi lika manīt urīnpūslis.
Mareks paķēra somu, un, cik dukas bija, joza uz tualeti. Tik ļoti ar gāzētiem dzērieniem aizrauties nevarēja. Atvieglojuma pilns viņš bija kabīnē, kad izdzirdēja tepat blakus sev balsi. Meitenes balsi. "Gandrīz bikses piečurāji, vai ne?" Mareks bija pārbijies un pat salecās. "O, tu mani dzirdi!" Viņš vispār nebija pieradis, ka kāds viņam pievērstu uzmanību. Kur nu vēl šādā situācijā. "Nebaidies, es nevienam neteikšu, ka tu dzīvo veikalā!" turpināja meitene. Kāpēc viņa tur bija? Un kā viņa zināja, ka Mareks dzīvo veikalā? Un vai vispār tiešām jau varēja teikt, ka viņš dzīvo veikalā? Viņš taču tur bija pavadījis tikai vienu nakti. Kad viņš ar vecākiem bija uz nedēļas nogali Tallinā un tur palika viesnīcā, tas taču nepadarīja viņu par Tallinas iedzīvotāju? "Es nevienam nemaz nevaru tevi atklāt, jo viņi mani nedzird. Tāpat kā tevi viņi gandrīz neredz."

Saruna starp Mareku un meiteni, kuru, kā izrādījās, sauca Marika, turpinājās aizdomīgā vietā - veikala foajē. Lai neapgrūtinātu lasītāju ar nepārliecinošiem dialogiem (kā gan autors lai ticami atveido mūsdienu tīņus, īstajās vietās iestarpinot pareizo anglicismu un ticamā veidā balansējot lietoto "tā kā" intensitāti), atstāstīšu to, ko Mareks no Marikas uzzināja. Tehniski Marika bija saucama par spoku - Marekam uzreiz ienāca prātā, ka viņa būtu kā Moaning Myrtle no "Harija Potera" - pat vārds līdzīgs, tikai Marika neraudāja. Ar personas datu atklāšanu Marika neaizrāvās, būtiskākais, ar ko viņa iepazīstināja Mareku, bija viņas pastāvēšanas apstākļi. Pirmkārt, Mariku neviens neredzēja un nedzirdēja. Izņemot novērošanas kameras, kurās viņa radīja signāla traucējumus. Arī video viņu nevarēja gluži redzēt - drīzāk tur varēja nojaust, ka kadrā kāds ir, bet pat ne gluži ar redzi. IKEA tehniskā atbalsta dienests jau pirms kāda laika bija paziņojis, ka turpmākus jautājumus par "spocīgu novērošanas kameru saturu" neviens neizskatīs. Marika ne ēda, ne dzēra, ne - gāja uz tualeti - izņemot lai tur pārsteigtu Mareku. Tāpat viņu nesatrauca durvis, sienas un citi šķēršļi. Izņemot vienu - viņa nevarēja pamest IKEA telpas. Kāpec - to viņa pagaidām nebija gatava Marekam atklāt. Viņa nevarēja pārvietot priekšmetus un jebkādā citā veidā ietekmēt fizisko pasauli. Viņa bija pārāk jauna, lai būtu redzējusi to filmu ar Patriku Sveiziju, kuram vajadzēja ļoti koncentrēties, lai varētu uzsist pa dzēriena skārdeni, bet pat tad, ja viņa to būtu redzējusi, nekas viņai no tā nebūtu sanācis - filmas par spokiem stāsta blēņas, atšķirībā no šī stāsta, kurā viss notiek pa īstam.

Mareks bija zēns, kas itin viegli pieņēma dažādus jaunumus - izņemot, ja runa bija par mākslīgā intelekta radītiem domrakstiem ar patriotisku tēmu, līdz ar to viņš apstākli, ka var sarunāties ar spoku, uztvēra visai mierīgi. Sarunāties gan vajadzēja uzmanīgi - lai arī Mareku parasti neviens neievēroja, tā gluži vienkārši runāt ar zilu gaisu viņš nevarēja. Taču šo varēja atrisināt vienkārši - pieliec tu pie auss telefonu un izliecies, ka otrā galā kāds ir, un nevienam pat prātā nenāks, ka tu runā ar tarakāniem savā galvā. Ja nu dzīve iegrozījusies tā, ka vēl vakar no rīta tu biji ceļā uz skolu un tev bija mājas ar mammu un tēti, bet šodien tu dzīvo veikalā un pļāpā ar spoku meiteni - tātad tā tam ir jānotiek.

Kā Marika zināja, ka Mareks viņu dzirdēs? Zināja, un viss. Vai arī viņai bija tāda nojauta. Viņa arī neatklāja, vai viņš bija pirmais, kas viņu varēja dzirdēt. Vai - cik viņai bija gadu. Toties praktisku ikdienas informāciju viņa sniedza daudz. Piemēram, solījās palīdzēt Marekam izvairīties no novērošanas kamerām. To veikalā bija daudz, bet visur to acis nesniedza. Un, ja ievēroja pietiekamu piesardzību, gandrīz visur veikala telpās varēja nokļūt, kamerās neparādoties. Šādas zināšanas no spoka, kuram patiesībā vienalga, vai kāds viņu ievēro, lika domāt, ka tās bija iegūtas ar kādu konkrētu mērķi. Bet pagaidām Marekam nebija vērts mēģināt noskaidrot - kāds bijis šis mērķis. Itin ātri viņš noskaidroja, ka Mariku var viegli aizvainot un tad viņa aiziet prom, apvainojusies, bet tu pat nenojaut, kur viņa šobrīd atrodas. Tad viņai aizvainojums pāriet, un pēc brīža viņa atkal ir tev līdzās, uzvedas tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Līdz ar Marikas ienākšanu viņa veikala ikdienā, Marekam vairs nebija motivācijas no veikala doties prom. Te viņu vismaz kāds redzēja - ne tā kā mājās. Ja Mareks spētu paskatīties uz šo situāciju no malas, tas droši vien šķistu smieklīgi: tevi neviens neredz, izņemot spoku, kuru neredzi pat tu pats.

Kamēr par iepriekšējo dienu Mareks pats nezināja, kā viņš to bija pavadījis, ar šo viss bija vienkārši - tā aizritēja sarunās ar Mariku. Sev pašam par pārsteigumu, Mareks bija galvenais runātājs - gadu gaitā viņam bija sakrājies daudz nepateikta, un Marika bija laba klausītāja. Pārtraukumi sarunās bija nepieciešami tikai ēšanai, bet tas, kas iepriekš Marekam bija šķitis kā nepārvarama problēma, atklājās esam sīkums. Ievērojot tos cilvēku tūkstošus, kas katru dienu devās cauri IKEA kafejnīcai, atrast tādus, kas kādai ēdiena daļai pat pieskārušies nebūs un vēl pametīs traukus uz galda, nemaz nebija sarežģīti. Atlika tikai piesēst viņu vietā un apēst. Turklāt Marika parasti jau savlaicīgi varēja Mareku informēt, ka tūlīt, tūlīt viens galdiņš būs brīvs, un Marekam atlika vien būt pareizajā vietā pareizajā laikā, un izsalkums vairs viņu neuztrauca. Turklāt apkārtējie cilvēki Marekam nebija sākuši pievērst vairāk uzmanības kā iepriekš.

Arī vakarā ar Marikas palīdzību noslēpties bija vieglāk - viņa gan varēja zēnu informēt par brīdi, kad līst skapī, gan savlaicīgi sagatavot situācijai, ka skapi tūlīt vērs vaļā. Mazliet pārsteiga franču valodā runājoša sieviete gan bija, ka skapis, kuru viņu gribēja pavērt, atvērās pats, un no tā izlīda tīnis ar mugursomu, bet neko vairāk kā: "Tie austrumeiropieši gan ir dīvaini!" viņa nepadomāja. Un šīs arī bija vienīgā epizode vakarā, kad Marekam nācās evakuēties. Uz nakti viņš iekārtojās vienā no labāk izolētajām istabām, un šoreiz pat nesatraucās par potenciāli apkārt klīstošiem apsargiem.

Pirms miega mazliet viņš palauzīja galvu par to, kā tas sanācis, ka viņš nu jau ir kļuvis par teju pastāvīgu veikala iedzīvotāju un vēl spoka sabiedrībā, bet - ja jau tā bija sanācis, tad droši vien tas bija pareizi. Un Mareks iemiga.