Kocenieki un tāsenieces
Ne tik sen gan es, gan Marina izlasījām Andrusa Kivirehka tāda nosaukuma stāstu, un tas, kā jau var gaidīt no Kivirehka, bija labs. Līdz ar to, kad cita teātra apmeklējuma ietvaros ieraudzīju uz tā bāzes veidotas izrādes reklāmu, divu domu nebija - gribu šo redzēt. Mans tētis laipni piekrita pieskatīt mūsu bērnus (faktiski, protams, mēs viņu stādījām fakta priekšā vien iepriekšējā dienā, bet lietas būtību tas nemaina - Paldies tētim!), un tā nu sestdienas vakarā devāmies uz Zirgu pastu.
Vērtīgākais padoms, ko es varētu dot potenciālam šīs izrādes skatītājam - nelasi grāmatu pirms izrādes! Nē, nav tā, ka grāmatu lasījušajam izrāde kļūs par vilšanos, bet izpaliks pārsteiguma moments. Jāņem vērā, ka Kivirehka teksti tomēr ir ļoti spilgti, un vismaz man tie lieliski nosēžas atmiņā, kas nozīmē - stāstu atcerējos līdz pat detaļām. Līdz ar to pareizā recepte būs - vispirms izrāde, pēc tam grāmata.
Tas, ka šī ir monoizrāde, šķiet absolūti loģiski. Mazliet negaidīti gan ir tas, ka Sergejs Smikovs uz skatuves ne vienmēr ir viens - izrādē piedalās arī Elza Rūta Jordāne (citkārt - Evelīna Priede), taču viņai nav teksta - un likumsakarīgi, ka tu Kocenieci neuzskatīsi par aktrisi, tas taču nav īsts cilvēks, bet tikai pārveidota pirtsslota. Zīmīgi, ka mums tā bija otrā reize Zirgu pastā tieši saistībā ar Kivirehku un, līdzīgi kā tas savulaik bija ar Trīs stāstiem, arī šis iestudējums bija tapis kā eksāmens Skatuves runai. Tiesa, Sergeju Smikovu jau bijām redzējuši Valmieras vasaras teātra festivālā, kamēr topošo "Kvadrifronu" toreiz vaigā skatījām pirmo reizi. Par Smikovu Marina izteicās, ka par spīti jaunajiem gadiem viņš šķita gana profesionāls un kvalitatīvs, uz ko varēju atbildēt tikai vienu: "Vai tu zini, ka viņš TIEŠĀM ir jauns, nevis radīts pirtī Igaunijā 1989. gada vasarā?" Marinai nebija, ko atbildēt - uz skatuves viņš ne ēd, ne dzer, ne guļ. Līdz ar to skatītājam pašam jāizvērtē - ir viņš cilvēks vai nav.
Nevar teikt, ka izrāde sniedz super daudz pievienotās vērtības klāt Kivirehka tekstam, bet, kā to nesen dzirdēju "Šņorbēniņos" ar Māru Zālīti - galvenais, lai režisoram nav atvienotās vērtības, pievienotā nav nemaz tik svarīga. Un varu teikt - atvienots te nekas nebija. Un apiešanās ar urbi un zāģi bija laba.
Kad rakstīju par grāmatu, šķiet, nepievērsos jautājumam: ko īsti ar šo darbu Kivirehks ir vēlējies teikt. Šoreiz mēģināšu to ieskicēt, bet vienlaikus - neatklājot pārāk daudz no sižeta, jo tas jau atkal nebūtu pareizi. Manuprāt, šis darbs ir par integrāciju un to, kā mēs uz to reaģējam. Un šis jautājums ir sarežģīts - no vienas puses ir bažas par to, ka, mēģinot ieintegrēt kaut ko, kā skaitliski ir daudz, tu pazaudēsi sevi. No otras, atgrūžot tu arī pazaudēsi sevi - vai vismaz cilvēcisko sevī. Un sanāk balansēšana starp būšanu par "tīru Vāciju" un "imigrantu nekad nevar būt par daudz". Latvijas gadījumā - pilnīgi sviestains anekdotisks gadījums, ko nupat dzirdēju (un ceru, ka tas ir baumas, nevis realitātē balstīts saturs), ka gaidāmajos Skolēnu Dziesmu un deju svētkos labprātāk deju kolektīvos gaidīti zēni un meitenes ar gaišiem matiem. Nē, nu jā...
Vienlaikus - vai es varu droši apgalvot, ka Kivirehka darbs ir tieši par to? Nē, nevaru, jo viņš nav didaktisks autors, un viņš ir autors, kurš var vienkārši vēlēties ieurbt un apskatīties - kas nāks ārā, asinis vai zāģu skaidas.
P.S. Raimonda Paula dziesmas par Lācīti lietojums - tik ļoti loģisks, un tomēr mani pārsteidza.
P.S.S. Izrādes anotācijā ir brīdinājums, ka tajā dzirdams akcents. Līdz ar to cilvēkiem, kam piemīt akcenta nepanesība, no tās vajadzētu izvairīties. Pārējie droši var iet!
Vērtīgākais padoms, ko es varētu dot potenciālam šīs izrādes skatītājam - nelasi grāmatu pirms izrādes! Nē, nav tā, ka grāmatu lasījušajam izrāde kļūs par vilšanos, bet izpaliks pārsteiguma moments. Jāņem vērā, ka Kivirehka teksti tomēr ir ļoti spilgti, un vismaz man tie lieliski nosēžas atmiņā, kas nozīmē - stāstu atcerējos līdz pat detaļām. Līdz ar to pareizā recepte būs - vispirms izrāde, pēc tam grāmata.
Tas, ka šī ir monoizrāde, šķiet absolūti loģiski. Mazliet negaidīti gan ir tas, ka Sergejs Smikovs uz skatuves ne vienmēr ir viens - izrādē piedalās arī Elza Rūta Jordāne (citkārt - Evelīna Priede), taču viņai nav teksta - un likumsakarīgi, ka tu Kocenieci neuzskatīsi par aktrisi, tas taču nav īsts cilvēks, bet tikai pārveidota pirtsslota. Zīmīgi, ka mums tā bija otrā reize Zirgu pastā tieši saistībā ar Kivirehku un, līdzīgi kā tas savulaik bija ar Trīs stāstiem, arī šis iestudējums bija tapis kā eksāmens Skatuves runai. Tiesa, Sergeju Smikovu jau bijām redzējuši Valmieras vasaras teātra festivālā, kamēr topošo "Kvadrifronu" toreiz vaigā skatījām pirmo reizi. Par Smikovu Marina izteicās, ka par spīti jaunajiem gadiem viņš šķita gana profesionāls un kvalitatīvs, uz ko varēju atbildēt tikai vienu: "Vai tu zini, ka viņš TIEŠĀM ir jauns, nevis radīts pirtī Igaunijā 1989. gada vasarā?" Marinai nebija, ko atbildēt - uz skatuves viņš ne ēd, ne dzer, ne guļ. Līdz ar to skatītājam pašam jāizvērtē - ir viņš cilvēks vai nav.
Nevar teikt, ka izrāde sniedz super daudz pievienotās vērtības klāt Kivirehka tekstam, bet, kā to nesen dzirdēju "Šņorbēniņos" ar Māru Zālīti - galvenais, lai režisoram nav atvienotās vērtības, pievienotā nav nemaz tik svarīga. Un varu teikt - atvienots te nekas nebija. Un apiešanās ar urbi un zāģi bija laba.
Kad rakstīju par grāmatu, šķiet, nepievērsos jautājumam: ko īsti ar šo darbu Kivirehks ir vēlējies teikt. Šoreiz mēģināšu to ieskicēt, bet vienlaikus - neatklājot pārāk daudz no sižeta, jo tas jau atkal nebūtu pareizi. Manuprāt, šis darbs ir par integrāciju un to, kā mēs uz to reaģējam. Un šis jautājums ir sarežģīts - no vienas puses ir bažas par to, ka, mēģinot ieintegrēt kaut ko, kā skaitliski ir daudz, tu pazaudēsi sevi. No otras, atgrūžot tu arī pazaudēsi sevi - vai vismaz cilvēcisko sevī. Un sanāk balansēšana starp būšanu par "tīru Vāciju" un "imigrantu nekad nevar būt par daudz". Latvijas gadījumā - pilnīgi sviestains anekdotisks gadījums, ko nupat dzirdēju (un ceru, ka tas ir baumas, nevis realitātē balstīts saturs), ka gaidāmajos Skolēnu Dziesmu un deju svētkos labprātāk deju kolektīvos gaidīti zēni un meitenes ar gaišiem matiem. Nē, nu jā...
Vienlaikus - vai es varu droši apgalvot, ka Kivirehka darbs ir tieši par to? Nē, nevaru, jo viņš nav didaktisks autors, un viņš ir autors, kurš var vienkārši vēlēties ieurbt un apskatīties - kas nāks ārā, asinis vai zāģu skaidas.
P.S. Raimonda Paula dziesmas par Lācīti lietojums - tik ļoti loģisks, un tomēr mani pārsteidza.
P.S.S. Izrādes anotācijā ir brīdinājums, ka tajā dzirdams akcents. Līdz ar to cilvēkiem, kam piemīt akcenta nepanesība, no tās vajadzētu izvairīties. Pārējie droši var iet!
2025-02-22