Alias Grace
Greisa Mārksa savulaik bija Kanādā populārāka sieviete. Viņas slavas laiks gan nebija sevišķi ilgs un slava - glaimojoša, bet vēsturei jau patiesībā diezgan vienalga, vai cilvēks bijis Gandi vai Hitlers. Lai arī līdz Hitleram Greisai bija ļoti tālu, slavena viņa kļuva kā slepkava, kas laikam jau nav tas skaistākais veids, kā ieiet vēsturē. Viņa un viņas līdzzinātājs tika apsūdzēti nama, kurā viņi bija kalpotāji, saimnieka un viņa mīļākās slepkavībā. Greisai piesprieda mūža ieslodzījumu, kamēr čalim - nāvessodu. Tā kā pierādījumu tam, kurš ko īsti bija darījis nebija, un principā netrūka argumentu tam, ka Greisa visā šajā pasākumā bija drīzāk upuris, nevis vaininiece, tad sabiedrībā netrūka iniciatīvu viņas aizstāvībai un lūgumu viņu no cietuma atbrīvot, un zināms vien tas, ka pēc diezgan ilgiem gadiem viņa no cietuma tomēr tika atbrīvota. Taču stāstā ir gana daudz neskaidrību, un šīs neskaidrības tad sava stāstījuma veidošanai izmanto viena no mūsdienu slavenākajām kanādiem - rakstniece Margareta Atvuda, kuras slava ir daudz pozitīvāka nekā grāmatas varonei.
Atvuda stāstu rāda no divām skatu pozīcijām - no pašas Greisas un no kāda ārsta Saimona Džordana, kas pēta Greisas lietu un kurš cer dienās atvērt pats savu modernu psihiatrisko klīniku (kādu daļu sava ieslodzījuma laika Greisa pavadīja tieši traķī). Taču autore nebūt necenšas šeit nodarboties ar detektīvdarbu un rast viennozīmīgu atbildi tam, kurš un kā īsti novāca Tomasu Kinīru un viņa mīļāko Nensiju. Nē, mēs iepazīstam šo stāstu tā, kā Greisa to stāsta Saimonam, un pārliecības par to, cik tas atbilst realitātei, protams, nav. Mēs uzzinām šo to vairāk par to, kas ir pats Džordans, bet tam nav sevišķas nozīmes tajā, kas ir pati Greisa. Greisas oficiālā versija ir tāda, ka slepkavību laikā viņa ir bijusi "atslēgusies", proti, tā savā ziņā vispār nebija viņa, kas tur piedalījās. Bet vai tas tā ir? Vai šajā gadījumā darīšana ir ar tiesu, kura notiesājusi gandrīz nevainīgu sievieti, vai arī tie ir tikai aizspriedumi cilvēku galvās, kas nespēj noticēt, ka jauna, skaista sieviete var būt tik nežēlīga? Te nu Atvuda ļauj atbildi lasītājam meklēt pašam.
Un lai stāsts būtu mazliet sarežģītāks un daudzslāņaināks, Saimons savā dzīvē ārpus Greisas apmeklējumiem cietumā nonāk situācijā itin tuvai tai, kura Greisu noveda cietumā. Drāmas romānā netrūkst, un pēdējās 100-200 tā lappuses izrāvu faktiski vienā piegājienā, tik ļoti gribējās zināt, kas tieši notiks tālāk. Atvuda lieliski māk gan uzturēt spriedzi, gan tvaika nolaišanu īstenot tā, ka tev nav sajūtas, ka tur ir kāds lētums vai falšums, ļoti organiski, ļoti pārliecinoši. Mana mamma bija ļoti liela Atvudas talanta cienītāja, un attieksmē pret šo rakstnieci laikam jau es viņai piekrītu - mūsdienu literatūrā viņa ir spožāko autoru vidū (neatkarīgi no dzimuma). Un "Alias Grace" varbūt nav pats spožākais viņas darbs, bet gana labs tāpat. Ja kas - "Alias Grace" ir pieejama arī 2017. gadā uzņemta miniseriāla veidā.
Atvuda stāstu rāda no divām skatu pozīcijām - no pašas Greisas un no kāda ārsta Saimona Džordana, kas pēta Greisas lietu un kurš cer dienās atvērt pats savu modernu psihiatrisko klīniku (kādu daļu sava ieslodzījuma laika Greisa pavadīja tieši traķī). Taču autore nebūt necenšas šeit nodarboties ar detektīvdarbu un rast viennozīmīgu atbildi tam, kurš un kā īsti novāca Tomasu Kinīru un viņa mīļāko Nensiju. Nē, mēs iepazīstam šo stāstu tā, kā Greisa to stāsta Saimonam, un pārliecības par to, cik tas atbilst realitātei, protams, nav. Mēs uzzinām šo to vairāk par to, kas ir pats Džordans, bet tam nav sevišķas nozīmes tajā, kas ir pati Greisa. Greisas oficiālā versija ir tāda, ka slepkavību laikā viņa ir bijusi "atslēgusies", proti, tā savā ziņā vispār nebija viņa, kas tur piedalījās. Bet vai tas tā ir? Vai šajā gadījumā darīšana ir ar tiesu, kura notiesājusi gandrīz nevainīgu sievieti, vai arī tie ir tikai aizspriedumi cilvēku galvās, kas nespēj noticēt, ka jauna, skaista sieviete var būt tik nežēlīga? Te nu Atvuda ļauj atbildi lasītājam meklēt pašam.
Un lai stāsts būtu mazliet sarežģītāks un daudzslāņaināks, Saimons savā dzīvē ārpus Greisas apmeklējumiem cietumā nonāk situācijā itin tuvai tai, kura Greisu noveda cietumā. Drāmas romānā netrūkst, un pēdējās 100-200 tā lappuses izrāvu faktiski vienā piegājienā, tik ļoti gribējās zināt, kas tieši notiks tālāk. Atvuda lieliski māk gan uzturēt spriedzi, gan tvaika nolaišanu īstenot tā, ka tev nav sajūtas, ka tur ir kāds lētums vai falšums, ļoti organiski, ļoti pārliecinoši. Mana mamma bija ļoti liela Atvudas talanta cienītāja, un attieksmē pret šo rakstnieci laikam jau es viņai piekrītu - mūsdienu literatūrā viņa ir spožāko autoru vidū (neatkarīgi no dzimuma). Un "Alias Grace" varbūt nav pats spožākais viņas darbs, bet gana labs tāpat. Ja kas - "Alias Grace" ir pieejama arī 2017. gadā uzņemta miniseriāla veidā.
2018-10-04
comments powered by Disqus