Bluebeard's Egg
Stāstu krājumi ir viena sarežīgta padarīšana - līdzīgi kā sešdesmito gadu rokmūzikas ieraksti, tie mēdz dzīvot dažādos veidolos. Tā arī Mārgaritas Etvudas krājumam "Zilbārža ola" ir vismaz divas versijas - oriģinālais Kanādas izdevums, kā arī dažus gadus vēlāk ASV publicētais variants. Manās rokās nonāca tieši pēdējais vai, pareizāk, tā atkārtots izdevums, līdz ar to neesmu iepazinies ar stāstiem "The Sin Eater" un "Betty", kuri šajā versijā nenonāca. Kā arī atšķirīga ir stāstu secība - kamēr oriģinālā noslēdzošais stāsts ir "In Search of the Rattlesnake Plantain", tad manā variantā tas ir Unearthing Suite". Nezinu, cik ļoti šī secība (un iztrūkstošie stāsti) ietekmē lasītāja iespaidus par krājumu, bet pieminēšanas vērts šis apstāklis ir.
It kā es sevi neuzskatu par baigi nopietno Etvudas cienītāju, taču patiesībā esmu lasījis itin daudz viņas grāmatu - kā liecina bloga dati (un tiem var uzticēties), šī ir desmitā viņas grāmata, ko esmu izlasījis. Tas gan nedara mani ne tuvu par pilnvērtīgu viņas daiļrades pazinēju, jo Etvuda ir bijusi visnotaļ produktīva, turklāt neesmu pat lasījis viņas uz šo brīdi svaigāko romānu - "The Testaments", kas ir viņas slavenākā darba "The Handmaid's Tale" turpinājums. Lai vai kā, "Zilbārža olas" darbība risinās visnotaļ reālistiskā pasaulē vairāk vai mazāk tagadnē (proti, laikā, kad stāsti rakstīti). Vienlaikus, pakasot mazliet ar nagu pulējumu, tur apakšā var atrast šo to, kas vēlāk ļāva Etvudai radīt gan "Kalpones stāstu", gan "Oriksu un Kreiku". Stāsti lielākoties vēsta par attiecībām, turklāt - ekskluzīvi "garlaicīgā" formā, proti, par attiecībām starp sievieti un vīrieti, lai gan situācijas ir visnotaļ daudzveidīgas (vienlaikus - kaut kas kopīgs tēliem šajos stāstos tāpat allaž ir). Darbības vide lielākoties ir kaut kur Kanādā, bet ne vienmēr konkrētajai vietai ir jebkāda nozīme. Reizēm stāstiem ir noveles daba, citkārt tie izbeidzas bez lielas dramatiskas atklāsmes, vienkārši turpinot plūst.
Spilgtākie no tiem? "Hurricane Hazel", kur sieviete atceras sava mūža pirmās attiecības, kuras būtu varējušas viņu sasiet un savažot, bet tā tomēr nav noticis, viņai pašai esot 14 gadus vecai, kamēr viņas draugam bija jau 18, un tā īsti ne vienam, ne otram nebija skaidrs, kāpēc viņiem šīs attiecības vajadzīgas. Skarbais stāsts "Uglypuss", kur radikāls čalis (avangardiska teātra režisors) ar ļoti brīvām prasībām pret dzīvi izvēlas izvairīties no tikšanās ar bijušo draudzeni, tā vietā atrodot vienas nakts sakaru, bet pārnācis mājās, atklāj, ka draudzene ne tikai ar cirvi saskaldījusi viņa mēbeles, bet pazudis arī vienīgais radījums, ko viņš patiešām mīl - melnā kaķene ar ne pašu skaistāko vārdu Uglypuss. "Bluebeard's Egg", kurā sieviete ir ilgstoši dzīvojusi ar apziņu, ka viņas vīrs ir absolūti dumjš (nekas, ka viņš ir kardioķirurgs), līdz atklāj, ka ne obligāti viss ir tieši tā, kā viņa to iztēlojas. Un "Loulou; or, The Domestic Life of the Language", kas vēsta par kādu podnieci, kura uztur ne tikai savu vīru dzejnieku, bet arī veselu baru viņa draugu (kuru vidū ir arī viņas bijušais vīrs un vairāki bijušie partneri) - kuri arī visi ir dzejdari, un šai sievietei ir jautājums - vai viņa tiek ekspluatēta vai arī viņa ir mākslas patronese.
Stāsti lasās viegli, Etvudas valoda ir dzīva un viņas varoņi un varones - vēl jo vairāk, nekādas sevišķas morāles šiem vēstījumiem lielākoties nav, un tas ir labi. Diezgan droša lasāmvielas rekomendācija.
It kā es sevi neuzskatu par baigi nopietno Etvudas cienītāju, taču patiesībā esmu lasījis itin daudz viņas grāmatu - kā liecina bloga dati (un tiem var uzticēties), šī ir desmitā viņas grāmata, ko esmu izlasījis. Tas gan nedara mani ne tuvu par pilnvērtīgu viņas daiļrades pazinēju, jo Etvuda ir bijusi visnotaļ produktīva, turklāt neesmu pat lasījis viņas uz šo brīdi svaigāko romānu - "The Testaments", kas ir viņas slavenākā darba "The Handmaid's Tale" turpinājums. Lai vai kā, "Zilbārža olas" darbība risinās visnotaļ reālistiskā pasaulē vairāk vai mazāk tagadnē (proti, laikā, kad stāsti rakstīti). Vienlaikus, pakasot mazliet ar nagu pulējumu, tur apakšā var atrast šo to, kas vēlāk ļāva Etvudai radīt gan "Kalpones stāstu", gan "Oriksu un Kreiku". Stāsti lielākoties vēsta par attiecībām, turklāt - ekskluzīvi "garlaicīgā" formā, proti, par attiecībām starp sievieti un vīrieti, lai gan situācijas ir visnotaļ daudzveidīgas (vienlaikus - kaut kas kopīgs tēliem šajos stāstos tāpat allaž ir). Darbības vide lielākoties ir kaut kur Kanādā, bet ne vienmēr konkrētajai vietai ir jebkāda nozīme. Reizēm stāstiem ir noveles daba, citkārt tie izbeidzas bez lielas dramatiskas atklāsmes, vienkārši turpinot plūst.
Spilgtākie no tiem? "Hurricane Hazel", kur sieviete atceras sava mūža pirmās attiecības, kuras būtu varējušas viņu sasiet un savažot, bet tā tomēr nav noticis, viņai pašai esot 14 gadus vecai, kamēr viņas draugam bija jau 18, un tā īsti ne vienam, ne otram nebija skaidrs, kāpēc viņiem šīs attiecības vajadzīgas. Skarbais stāsts "Uglypuss", kur radikāls čalis (avangardiska teātra režisors) ar ļoti brīvām prasībām pret dzīvi izvēlas izvairīties no tikšanās ar bijušo draudzeni, tā vietā atrodot vienas nakts sakaru, bet pārnācis mājās, atklāj, ka draudzene ne tikai ar cirvi saskaldījusi viņa mēbeles, bet pazudis arī vienīgais radījums, ko viņš patiešām mīl - melnā kaķene ar ne pašu skaistāko vārdu Uglypuss. "Bluebeard's Egg", kurā sieviete ir ilgstoši dzīvojusi ar apziņu, ka viņas vīrs ir absolūti dumjš (nekas, ka viņš ir kardioķirurgs), līdz atklāj, ka ne obligāti viss ir tieši tā, kā viņa to iztēlojas. Un "Loulou; or, The Domestic Life of the Language", kas vēsta par kādu podnieci, kura uztur ne tikai savu vīru dzejnieku, bet arī veselu baru viņa draugu (kuru vidū ir arī viņas bijušais vīrs un vairāki bijušie partneri) - kuri arī visi ir dzejdari, un šai sievietei ir jautājums - vai viņa tiek ekspluatēta vai arī viņa ir mākslas patronese.
Stāsti lasās viegli, Etvudas valoda ir dzīva un viņas varoņi un varones - vēl jo vairāk, nekādas sevišķas morāles šiem vēstījumiem lielākoties nav, un tas ir labi. Diezgan droša lasāmvielas rekomendācija.
2023-12-18
comments powered by Disqus