Man šķiet, mēs netikām šķīrušies

Memuāru grāmatas autore Marija Pļuhanova (dzimusi Kiršbauma) bija manas vecmāmiņas draudzene. Kā apgalvo mans tētis (un man nav pamata viņam neticēt), kādu laiku viņa esot arī mani auklējusi. Tā kā tas, protams, bija gana sen, šādu atmiņu man nav, taču man tā šķiet, ka viņa bija tas cilvēks, kas man iemācīja spēlēt kanastu. Vai arī otrs variants - ja spēli tomēr mācīja vecāki, tad ar Muļas tanti (kā viņa mīļi tika dēvēta) to tikai spēlēju. Kā bērnam man viņa tolaik šķita gaužām veca, bet reāli viņa tulaik tuvojās 70 gadu slieksnim un nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, prāta skaidrumu un asumu nezaudējot. Nezinu, kādu apstākļu rezultātā, man pieaugot, bija notikusi atsvešināšanās mūsu ģimeņu starpā, bet kaut kad jau divtūkstošajos gados vienu reizi ar mammu pie Muļas tantes viņas dzīvoklī Imantā tomēr vēl paviesojos.

Grāmata principā stāsta gandrīz vai tikai par laika posmu no autores dzimšanas līdz Otrā pasaules kara beigām, tikai mazliet pieskaroties viņas pēckara dzīvei (divas tēmas - cīņa par vīra atbrīvošanu no cietuma un par gaitām Igaunijas radio). Dzimusi M.Kiršbauma bija 1918. gadā krievu aristokrātu ģimenē (ja nu kas - Kiršbaumi bija vācu, nevis ebreju izcelsmes, bet pa mātes līniju rados ar slaveno krievu dzejnieku Aleksandru Bloku) Pēterburgā, taču bēgot no boļševikiem, ģimene nonāca nesen neatkarību izkarojušajā Igaunijā. No kādreizējās mantības un godības neko īsti saglabāt nebija izdevies (tāpat kā vairumam krievu aristokrātijas un inteliģeneces bēgļu Igaunijā, kuru, kā izrādās, bija diezgan daudz), līdz ar to stāsts primāri ir par izdzīvošanu (sākotnēji - bez valodas zināšanām un bez vispār jebkādām šajos apstākļos noderīgām zināšanām, praksēm un iemaņām). Taču aristokrāti paliek aristokrāti, un par spīti tam, ka vēlākā Pļuhanova kundze materiālu apstākļu dēļ augstākās skolās par ģimnāziju gājusi netika, viņa visu mūžu bija un palika dāma.

Liels uzsvars šajā vēstījumā ir ne tik ļoti uz viņas pašas un viņas ģimenes likteni, kā uz cilvēkiem ap viņu, kuri viņai un viņas ģimenei bija svarīgi. Stāsti, kuri lielākoties gan beidzas ar vieniem un tiem pašiem četriem burtiem - NKVD, jo itin prognozējami, ka tie cilvēki, kuri bija bēguši no sarkanajiem vēl 1918.-1920.gados, nebija kļuvuši par režīmam tīkamiem arī 20-25 gadus vēlāk. Un, kas ir diezgan netipiski šādiem stāstiem - M.Pļuhanovas vēstījumā ir ļoti daudz siltuma un pateicības cilvēkiem, kas viņai un tuviniekiem palīdzēja skarbos apstākļos, bet maz pieminēti tie, kas šos skarbos apstākļus veidoja. Un apstākļi nudien bija skarbi - ignorējot tādus sīkumus kā mūžīgs naudas trūkums un lāpīšanās veidā, kas teju vai būtu pielīdzināms ātro kredītu nastai, nāca tādas detaļas kā izsūtīšanas (kas gan viņas ģimeni pārsteidzošā kārtā neskāra, laikam jau savu lomu nospēlēja ne tie spožākie materiālie apstākļi), nonākšana vācu lēģerī, tad vīra arests tradicionālā padomju stilā par safabricētu lietu bez jebkāda racionāla pamata. Daudzu tuvāko cilvēku zaudēšana, stāsti ar visvisādām šausmīgām detaļām, bet tas viss stāstīts caur siltumu un mīlestību.

Vērts piebilst, ka memuāri ir rakstīti no pozīcijām, kas, protams, daudzās situācijās galīgi nesaskan ar to, kā pasauli redzu es. Lai arī par boļševismu Pļuhanovas kundze itin noteikti nejūsmoja, kaut kāda iedomātā Krievija viņai, protams, bija tuva, un viņas mīlestība pret Igauniju un Latviju (kāda viņai arī noteikti piemita) bija no cita leņķa un citāda nekā cilvēkiem, kuriem citas dzimtenes nav. Veids, kā viņa apraksta 1940.-1941. gada notikumus, ir savdabīgs. Tas vārds, kas sākas uz O, tur neparādās un butaforiskais parlaments, kas "lūdz uzņemšanu PSRS", ir attēlots kā gandrīz normāla un leģitīma struktūra. Bet ne man tiesāt, kā katrs cilvēks redz vēsturiskus notikumus, turklāt prognozējami, ka autore galīgi nejūt simpātijas pret padomju režīmu un padomju cilvēkiem.

Viena diezgan izteikta šīs grāmatas problēma ir tajā, ka tās pilnvērtīgai novērtēšanai lasītājam ir nepieciešams konteksts, vēlams - iespējami lielāks. Manā gadījumā ar šo problēmu nav - vairākus grāmatā pieminētus cilvēkus zinu no manas mammas stāstiem, turklāt pieminēti ir arī mani vecvecāki (un vecmāmiņas līgavainis Solomons Lihtenbergs, kura stāsts citādi būtu gājis pavisam zudumā, vismaz es no mammas to detalizēti nebiju uzzinājis). Vai viss, kas te aprakstīts, ir objektīva vēsture? Noteikti, ka nav - tās ir viena cilvēka atmiņas, kuras laika gaitā, protams, ir mainījušās, taču tās ir saistoši uzrakstītas atmiņas, un tās kalpo par pieminekli tiem cilvēkiem, kuri būtu to pelnījuši, bet dzimtu iznīcības rezultātā, viņu piemiņa varētu būt zudusi. Noteikti jūtos bišķi izglītotāks Baltijas vēsturē (un arī - tās mazāk akcentētajos elementos, piem., kas attiecas uz krievu emigrantiem brīvajās Baltijas valstīs starp pasaules kariem) nekā biju iepriekš.

Vēl viena piebilde: grāmata izdota krievu valodā Tallinā, nosaukums oriģinālvalodā: "Мне кажется, что мы не расставались...". Savā kategorizācijā piedēvēju grāmatu Latvijai, jo lielāko mūža daļu (ieskaitot - grāmatas rakstīšanas laiku) M.Pļuhanova nodzīvoja Rīgā, lai gan Igaunija un Krievija tikpat labi varētu skaitīties esam šīs grāmatas dzimtene.
2019-01-20
8.0
comments powered by Disqus