Nepazītā mīlestība un citi stāsti
Beidzot esmu Belševicas arhīva burtnīcās sasniedzis pirmo ierakstu, līdz šim virzoties aplamā virzienā. Šajā grāmatā apkopoti tie teksti, kas bijuši vistuvāk publicēšanas gatavībai. Tiesa, jāapzinās, ka pati Belševica šos tekstus nebija vēlējusies publicēt, kas nozīmē - pati viņa tos neuzskatīja par gana labiem, lai tie ieraudzītu dienasgaismu. Līdz ar to diez vai pēc analoģijas ar mūziku šo varētu uzskatīt par "The great lost Belševica album", proti, krājumu ar kaut kur neviļus zudumā aizgājušajiem stāstiem.
Kopā to ir seši: "Meistars Īlis", "Lepnums", "Zirneklis", "Viņa balss", "Ziemeļu mēnesnīca" un "Nepazītā mīlestība". Pirmie divi stāsti ir kaut kādā mērā piederīgi "Billes skaistajai jaunībai" (meistars Īlis kā personāžs arī šajā pusautobiogrāfiskajā grāmatā esot sastopams). Salīdzinoši ar "Billes" triloģijas kvalitāti gan šie teksti ir tādi... jūtami sešdesmitajos gados tapuši, ne gluži, protams, piederīgi sociālistiskajam reālismam, bet ar kaut kādu devu pareizuma un audzinošuma gan. Piekasīgais meistars tipogrāfu arodenē, kas audzēknei šķiet pārāk pareizs un pret kura dienaskārtību viņa mēģina uzkundzēties, beigās izrādās vienīgais, kas par meiteni iežēlojas, lai arī viņa uzvedusies absolūti cūciski, un jauniete saņem mācību, tas "Meistarā Īlī", tikām "Lepnumā" čigānu puisis, apdāvināts un centīgs audzēknis tai pašā tipogrāfu vidē, nonāk konfliktā ar meistara slinko un izlutināto radagabalu, audzinošs stāsts ar morāli, ieskaitot jautājumus par komjaunieša stāju un tā tālāk. Ja šo saturu Belševica būtu izvēlējusies iekļaut "Billē", tur būtu pamatīgas korekcijas nepieciešamas, jo šajā versijā tas tomēr diezgan didaktisks.
"Zirneklis" šķiet itin līdzīgs tiem stāstiem, par kuriem Belševicu mīl un ciena un atcerās, ja uz to pusi kā nesen lasītajā krājumā Tās dullās Paulīnes dēļ - vairs ne ar tik stingru morālo stāju, tas vēsta par studenti, kas pēkšņi ieķērusies puisī, un ne vairs kā allaž mācībās un kukaiņos, tomēr satikšanās ar zirnekli viņu atgriež dabiskajā agregātstāvoklī un mēģinājumi izlikties par cilvēku ar plašāku interešu loku un augstāku kultūras līmeni cieš fiasko, šis man patika. "Viņa balss" - arī drusku uz to pašu tēmu, vēsta par gandrīz attiecībām starp jaunieti un patīkamu ārsta balsi telefona līnijas otrā galā, kuras gaitā atklājas, ka sieviete drusku nepareizi iztēlojusies, kas ir viņas sarunu biedrs, te man droši vien vislabāk patika tas, kā Belševica šo stāstu atrisina - bez paļaušanās uz pārāk pareizām formulām.
"Ziemeļu mēnesnīca" - šis stāsts palicis ārpus krājuma "Ķikuraga stāsti", tas man vēl priekšā, un vēsta par ārpuslaulību attiecībām starp no pilsētas atbraukušu rakstnieci, vietējo vīrieti, viņa sievas pārdzīvojumus un apkārtējo reakciju. Atkal jau - diezgan ok, vismaz bez nevajadzīgas audzinošās funkcijas, lai arī ne gluži manā gaumē stāsts.
Visubeidzot, "Nepazīstā mīlestība" ir tāda kā variācija par Regīnas Ezeras nenotikušajām attiecībām ar to dramaturgu, ko vārdā nesauc. Ir gan arī citi vīrieši šai stāstā, kamēr jauniete nonāk līdz tam, kurš viņai ir īstais un ar kuru viņai nekas tā līdz galam nesanāk. Stāsts gan nav īsti pabeigts, faktiski tas ir sastiķēts no divām manuskripta versijām, jaunajam vīrietim tā gaitā mainot tautību no igauņa uz krievu un ar citu raksturu. Šis, ja pareizi saprotu, ir garākais stāsts, ko Belševica tika rakstījusi, bet noteikti - ne veiksmīgākais. Pareizāk, jūtams, ka viņai pašai to līdz galam neizdevās atrisināt, ne jau velti bija vairāki mēģinājumi to pieveikt, kas līdz gala versijai tomēr nenoveda. Tīri kā piemērs tam, kā rakstniece domāja un attīstīja tekstu - kaut kādā ziņā interesants, bet var saprast, kāpēc šis teksts tā arī palika pusratā.
Sausais atlikums - man nav radusies pārliecība, cik ļoti šo saturu bija nepieciešams publicēt atsevišķā grāmatā, līdzīgi kā ar pārējām arhīva burtnīcām - kaut kas tajā visā ir, bet atbilstoši manai izpratnei vismaz šie stāsti maksimums, kur varētu nonākt, būtu kā piedēkļi kādā kopoto rakstu sējumā, ja tādi kopotie raksti reiz taps, vai arī - kā papildinājums atkārtoti izdotam stāstu krājumam. Līdzīgi kā veciem mūzikas ierakstiem pievieno "bonus tracks". Jā, ir arī globālā prakse tos atgriezumus izdot atsevišķu ierakstu veidā, bet tur darīšana ir ar komerciju (kamēr latviešu literatūrā un kultūrā vispār par komerciju nopietni runāt nav pamata). Kā teikt - nav jau slikti, lasās stāsti ļoti raiti, bet kāda ir to pievienotā vērtība Belševicas literārajam mantojumam, neesmu drošs.
Kopā to ir seši: "Meistars Īlis", "Lepnums", "Zirneklis", "Viņa balss", "Ziemeļu mēnesnīca" un "Nepazītā mīlestība". Pirmie divi stāsti ir kaut kādā mērā piederīgi "Billes skaistajai jaunībai" (meistars Īlis kā personāžs arī šajā pusautobiogrāfiskajā grāmatā esot sastopams). Salīdzinoši ar "Billes" triloģijas kvalitāti gan šie teksti ir tādi... jūtami sešdesmitajos gados tapuši, ne gluži, protams, piederīgi sociālistiskajam reālismam, bet ar kaut kādu devu pareizuma un audzinošuma gan. Piekasīgais meistars tipogrāfu arodenē, kas audzēknei šķiet pārāk pareizs un pret kura dienaskārtību viņa mēģina uzkundzēties, beigās izrādās vienīgais, kas par meiteni iežēlojas, lai arī viņa uzvedusies absolūti cūciski, un jauniete saņem mācību, tas "Meistarā Īlī", tikām "Lepnumā" čigānu puisis, apdāvināts un centīgs audzēknis tai pašā tipogrāfu vidē, nonāk konfliktā ar meistara slinko un izlutināto radagabalu, audzinošs stāsts ar morāli, ieskaitot jautājumus par komjaunieša stāju un tā tālāk. Ja šo saturu Belševica būtu izvēlējusies iekļaut "Billē", tur būtu pamatīgas korekcijas nepieciešamas, jo šajā versijā tas tomēr diezgan didaktisks.
"Zirneklis" šķiet itin līdzīgs tiem stāstiem, par kuriem Belševicu mīl un ciena un atcerās, ja uz to pusi kā nesen lasītajā krājumā Tās dullās Paulīnes dēļ - vairs ne ar tik stingru morālo stāju, tas vēsta par studenti, kas pēkšņi ieķērusies puisī, un ne vairs kā allaž mācībās un kukaiņos, tomēr satikšanās ar zirnekli viņu atgriež dabiskajā agregātstāvoklī un mēģinājumi izlikties par cilvēku ar plašāku interešu loku un augstāku kultūras līmeni cieš fiasko, šis man patika. "Viņa balss" - arī drusku uz to pašu tēmu, vēsta par gandrīz attiecībām starp jaunieti un patīkamu ārsta balsi telefona līnijas otrā galā, kuras gaitā atklājas, ka sieviete drusku nepareizi iztēlojusies, kas ir viņas sarunu biedrs, te man droši vien vislabāk patika tas, kā Belševica šo stāstu atrisina - bez paļaušanās uz pārāk pareizām formulām.
"Ziemeļu mēnesnīca" - šis stāsts palicis ārpus krājuma "Ķikuraga stāsti", tas man vēl priekšā, un vēsta par ārpuslaulību attiecībām starp no pilsētas atbraukušu rakstnieci, vietējo vīrieti, viņa sievas pārdzīvojumus un apkārtējo reakciju. Atkal jau - diezgan ok, vismaz bez nevajadzīgas audzinošās funkcijas, lai arī ne gluži manā gaumē stāsts.
Visubeidzot, "Nepazīstā mīlestība" ir tāda kā variācija par Regīnas Ezeras nenotikušajām attiecībām ar to dramaturgu, ko vārdā nesauc. Ir gan arī citi vīrieši šai stāstā, kamēr jauniete nonāk līdz tam, kurš viņai ir īstais un ar kuru viņai nekas tā līdz galam nesanāk. Stāsts gan nav īsti pabeigts, faktiski tas ir sastiķēts no divām manuskripta versijām, jaunajam vīrietim tā gaitā mainot tautību no igauņa uz krievu un ar citu raksturu. Šis, ja pareizi saprotu, ir garākais stāsts, ko Belševica tika rakstījusi, bet noteikti - ne veiksmīgākais. Pareizāk, jūtams, ka viņai pašai to līdz galam neizdevās atrisināt, ne jau velti bija vairāki mēģinājumi to pieveikt, kas līdz gala versijai tomēr nenoveda. Tīri kā piemērs tam, kā rakstniece domāja un attīstīja tekstu - kaut kādā ziņā interesants, bet var saprast, kāpēc šis teksts tā arī palika pusratā.
Sausais atlikums - man nav radusies pārliecība, cik ļoti šo saturu bija nepieciešams publicēt atsevišķā grāmatā, līdzīgi kā ar pārējām arhīva burtnīcām - kaut kas tajā visā ir, bet atbilstoši manai izpratnei vismaz šie stāsti maksimums, kur varētu nonākt, būtu kā piedēkļi kādā kopoto rakstu sējumā, ja tādi kopotie raksti reiz taps, vai arī - kā papildinājums atkārtoti izdotam stāstu krājumam. Līdzīgi kā veciem mūzikas ierakstiem pievieno "bonus tracks". Jā, ir arī globālā prakse tos atgriezumus izdot atsevišķu ierakstu veidā, bet tur darīšana ir ar komerciju (kamēr latviešu literatūrā un kultūrā vispār par komerciju nopietni runāt nav pamata). Kā teikt - nav jau slikti, lasās stāsti ļoti raiti, bet kāda ir to pievienotā vērtība Belševicas literārajam mantojumam, neesmu drošs.
2025-10-06
comments powered by Disqus