Не страшно тебе, яблоня, ночью в саду?
Šī grāmata daļēji iekļaujas manā pēdējā laika interešu tēmā - kā dokumentālā stila literatūra / publicistika, kas skar Atmodas laiku. Faktiski gan tikai pats grāmatas nobeigums attiecas uz Atmodu, bet vairāk tā vēsta par LPSR, taču lielā mērā tā ir aktuāla arī mūsdienās.
Cik saprotu, līdz astoņdesmito gadu vidum Kosteņecka vairāk bija zināma kā daiļliteratūras rakstniece, taču lielā mērā tieši tas, kas kļuva par pamatu šai grāmatai, viņu primāri padarīja par žurnālisti un kā žurnāliste viņa bija zināma gan Atmodas laikos, gan pēc tam ilgus gadus vadot LR4 "Doma laukums". Un kas bija tas, kas radīja grāmatu par ābeli? Kosteņecku uzaicināja paviesoties kādā bērnu namā, un tas aizsāka viņas dzīves periodu, kas bija saistīts ar mēģinājumiem ieviest pārmaiņas bērnu namos LPSR. Šī grāmata ir viņas publikāciju (galvenokārt "Padomju jaunatnē") apkopojums galvenokārt par bērniem bērnu namos, bet arī - par bērniem ar iedzimtām fiziskām un garīgām problēmām, par vecākiem - alkoholiķiem un par lielas sabiedrības daļas vienaldzību pret šīm problēmām.
Man, protams, nav nekādu iespēju salīdzināt to, kāda bija situācija bērnu namos un palīgskolās astoņdesmitajos gados un to, kāda ir tagad. Par tagad ir zināms, ka ir diezgan dramatiski slikta, vismaz cik var lasīt medijos un soctīklos, bet vai tā ir relatīvi labāka vai sliktāka kā tolaik - kas to lai zina. Taču skaidrs ir tas, ka tas laiks, kad Kosteņecka par to rakstīja, bija zīmīgs ar to, ka PSRS pamazām sāka runāt par valstī pastāvošajām problēmām, ieskaitot alkoholismu, kas atkal un atkal šajā grāmatā tiek atgādināts kā galvenais iemesls, kāpēc dzimst slimi bērni. Lai arī sistēma tolaik jau bija sākusi drupt, domājams, itin daudziem to lasīt nebija patīkami un gan jau bija arī tādi, kas autorē saskatīja valsts ienaidnieci. Vēl gan viena lieta, ko atkal nezinu - cik lielā mērā arī šeit aprakstītā (nebūt ne iepriecinošā) situācija sakrita ar reālo - tomēr tolaik vēl pastāvēja cenzūra, un gan jau, ka par visu tāpat rakstīt nevarēja.
Zinu, ka kā cilvēks Marina Kosteņecka nebūt nav/nebija super viegla, taču par vienu nerodas šaubas, lasot viņas rakstus, kas pārtapuši par grāmatu - viņa raksta par tēmu, kas viņai sāp, un viņa par to raksta no sirds, nevis, piemēram, personīgās publicitātes gūšanai. Turklāt viņas darbībai tolaik bija arī reāla praktiska jēga - tēmas aktualizācija noveda pie pamatīga ziedojumu pieplūduma bērnu namiem, patversmēm un palīgskolām. Par to - visu cieņu! Un arī kā lasāmviela šī grāmata ir gana saistoša, lai gan es diez vai esmu tās tipiska mērķauditorija.
Cik saprotu, līdz astoņdesmito gadu vidum Kosteņecka vairāk bija zināma kā daiļliteratūras rakstniece, taču lielā mērā tieši tas, kas kļuva par pamatu šai grāmatai, viņu primāri padarīja par žurnālisti un kā žurnāliste viņa bija zināma gan Atmodas laikos, gan pēc tam ilgus gadus vadot LR4 "Doma laukums". Un kas bija tas, kas radīja grāmatu par ābeli? Kosteņecku uzaicināja paviesoties kādā bērnu namā, un tas aizsāka viņas dzīves periodu, kas bija saistīts ar mēģinājumiem ieviest pārmaiņas bērnu namos LPSR. Šī grāmata ir viņas publikāciju (galvenokārt "Padomju jaunatnē") apkopojums galvenokārt par bērniem bērnu namos, bet arī - par bērniem ar iedzimtām fiziskām un garīgām problēmām, par vecākiem - alkoholiķiem un par lielas sabiedrības daļas vienaldzību pret šīm problēmām.
Man, protams, nav nekādu iespēju salīdzināt to, kāda bija situācija bērnu namos un palīgskolās astoņdesmitajos gados un to, kāda ir tagad. Par tagad ir zināms, ka ir diezgan dramatiski slikta, vismaz cik var lasīt medijos un soctīklos, bet vai tā ir relatīvi labāka vai sliktāka kā tolaik - kas to lai zina. Taču skaidrs ir tas, ka tas laiks, kad Kosteņecka par to rakstīja, bija zīmīgs ar to, ka PSRS pamazām sāka runāt par valstī pastāvošajām problēmām, ieskaitot alkoholismu, kas atkal un atkal šajā grāmatā tiek atgādināts kā galvenais iemesls, kāpēc dzimst slimi bērni. Lai arī sistēma tolaik jau bija sākusi drupt, domājams, itin daudziem to lasīt nebija patīkami un gan jau bija arī tādi, kas autorē saskatīja valsts ienaidnieci. Vēl gan viena lieta, ko atkal nezinu - cik lielā mērā arī šeit aprakstītā (nebūt ne iepriecinošā) situācija sakrita ar reālo - tomēr tolaik vēl pastāvēja cenzūra, un gan jau, ka par visu tāpat rakstīt nevarēja.
Zinu, ka kā cilvēks Marina Kosteņecka nebūt nav/nebija super viegla, taču par vienu nerodas šaubas, lasot viņas rakstus, kas pārtapuši par grāmatu - viņa raksta par tēmu, kas viņai sāp, un viņa par to raksta no sirds, nevis, piemēram, personīgās publicitātes gūšanai. Turklāt viņas darbībai tolaik bija arī reāla praktiska jēga - tēmas aktualizācija noveda pie pamatīga ziedojumu pieplūduma bērnu namiem, patversmēm un palīgskolām. Par to - visu cieņu! Un arī kā lasāmviela šī grāmata ir gana saistoša, lai gan es diez vai esmu tās tipiska mērķauditorija.
2019-03-25
comments powered by Disqus