Kazhes pierakstu burtnīca

Amerikāņu rakstnieks Mario Puzo ir galvenokārt zināms kā "Krusttēva" radītājs, turklāt Puzo piedalījās kā scenārists arī Frānsisa Forda Kopolas filmās, proti, viņš bija tieši iesaistīts kino darbā (runājot par pirmo filmu, nevis tās turpinājumiem), kurš daudzviet atzīts par visu laiku izcilāko.

Līdz šim ar Puzo kā rakstnieku man saskarsme nebija veidojusies, ko izskaidro arī tas, ka mana interese par mafiju un tās darboņu (īstu vai iedomātu) likteņiem ir visai minimāla. Un tas diez vai ir labākais veids iepazīt kādu autoru - lasot grāmatu, par kuru nav pat skaidrs, vai autoram izdevās pirms nāves to pabeigt vai arī to izdarīja kāds cits viņa vietā. Par "Omertu" turklāt Wikipedia rakstīts kāda viņa līdzgaitnieka uzdotais jautājums - vai tā ir tikai viņa vēlme domāt, ka romānu pabeidzis kāds nemākulis vai arī skarbā realitāte ir tāda, ka sava mūža nogalē Puzo bija draņķīgs rakstnieks.

Vismaz vienā ziņā šaubu nav - "Omerta" patiešām ir visai bēdīgas kvalitātes literatūra. Jau pati autora pamatnostādne - idealizēti "seno laiku" mafijas darboņi, kurus visi mīlējuši un cienījuši un kuri lielākoties vardarbību pastrādājuši vien tad, kad tā bijusi nepieciešama, bet visādi citādi viņi bijuši perfekti cilvēki - man ne pārāk iet pie sirds, bet veids, kā autors pasniedz šo konkrēto stāstu, tā varoņi, par kuriem man ir dziļi nospļauties neatkarīgi no tā, vai viņi ir domāti kā pozitīvie vai kā negatīvie tēli, tas gaužām paviršais veids, kā visa šī grāmata uzrakstīta, nē - tur galīgi nav par ko jūsmot. Patiešām atliek vien cerēt, ka "Krusttēvs" kā lasāmviela tiešām ir galvu pārāks par šo, bet "Omerta" izteikti ir vilciena / tualetes kvalitātes literatūra, proti, grāmata, kuru vari aizmirst gandrīz uzreiz pēc tās izlasīšanas. Šajā gadījumā man pat nav īsti motivācijas atstāstīt to, kas šajā grāmatā notiek. Dziļāks izvērsums kā - nogalināta mafijas krusttēva atriebšanas operācija - manuprāt, nav vajadzīgs. Gluži kā šī grāmata nav vajadzīga manā bibliotēkā.