No gadsimta sākuma līdz Trīszvaigžņu spēlei un Sidnejai. Tukuma novada sporta vēsture (1901. - 2001. g.)

Grāmatas par sporta vēsturi pēdējā laikā kļuvušas man par īpašu intereses objektu, un dabiski šķita savā krājumā iegūt Tukuma novada sporta vēstureei veltīto izdevumu, kuru pirms vairāk kā desmit gadiem biju ņēmis lasīt bibliotēkā, bet tagad tur tā vairs nav atrodama, bet mana interese - tikai kļuvusi nopietnāka, turklāt vēl dažādu iemeslu dēļ. Tad nu ar viena no grāmatu tirgošanas lapu palīdzību dabūju šo eksemplāru, izlasīju no vāka līdz vākam un tagad varu sniegt savu atskaiti.

Pirmais, ko nepieciešams uzsvērt - grāmatas autors Māris Anuška - Grinšteins ieguldīja stipri mežonīgu darba apjomu, apkopojot visdažādākās sporta norises, kas simts gadu garumā risinājušās Tukumā un tā apkārtnē. Tematiski grāmata ir vispusīga, apskatot gan lielos sporta veidus (futbols, vieglatlētika, šahs), gan mazāk zināmus, gan absolūtākās nišas sporta viedus (ugunsdzēsības sports, ūdens basketbols, cirvja mešana). No tā izriet arī grāmatas lielākie plusi un mīnusi. No vienas puses, ikviens, kuram bijusi kāda saistība ar sportu Tukumā, te varētu atrast kaut ko sev. No otras - šādā veidā pašķīst sporta veidu un tajos gūto panākumu hierarhija. Kaut ko var spriest pēc tā, cik konkrētam sporta veidam veltītas lappuses šajā grāmatā, līderos te būs:
vieglatlētika (75), basketbols (24), futbols (18), loka šaušana (18), riteņbraukšana (17), distanču slēpošana (15), tūrisms (15), autosports (13), motosports (13), galda teniss (11), svarcelšana (11). Saraksts gandrīz labs, tikai loka šaušana un tūrisms mulsina.

Kas man laikam sagādā lielākās problēmas ar šo grāmatu - kas droši vien nav īsti tās mīnuss, jo tāds jau bijis tās tapšanas mērķis - sajūtu līmenī tā nav lasāmviela, bet uzskates literatūra, kur tu iegūsti faktoloģisku, absolūti sausu informāciju. Taču vienlaikus - tajā patrāpās arī atsevišķas emocionālas epizodes ar dzīvu stāstījumu, proti, kopumā tā ir ļoti smagi lasāma, bet pēkšņi pa brīdim gadās kaut kas ar emocionālo piesitienu. Un tā nu sanāk, ka ne īsti šis, ne īsti tas. Turklāt, tajās retajās tēmās, par kurām man ir plašākas zināšanas (futbols, hokejs), jūtams, ka tās nav autora jājamzirdziņš, šur tur pieklibo faktu precizitāte. Hokeja gadījumā tas īpaši jūtams, skaidri nenošķirot bendiju un kanādiešu hokeju, kamēr par futbolu pat apgalvojums, ka tukumnieki regulāri trīsdesmitajos gados bija otrā labākā komanda Zemgales meistarībā (aiz Ventspils Spara), reāli runa ir par meistarsacīkšu pirmo kārtu zonas līmenī, jo kopumā Zemgalē dominēja Jelgavas futbola komandas.

Vēl viena mana problēma ar šo grāmatu (par ko plānoju aktīvi atcerēties, pats kaut ko rakstot) - konteksta trūkums. Tādā enciklopēdiskā izdevumā gan ar to ir īpaši pagrūti, bet lasītājam parastajam, jo īpaši tādam, kas nav nodarbojies ar sportu padomju laikos, ir grūti orientēties tādos terminos kā "sporta meistars", "meistara kandidāts", "otrā sporta klase" un tā tālāk. Tu nezini, cik grūti bija pie šiem godavārdiem tikt, kāds no tiem bija labums un vai par to vispār vērts runāt. Un arī vispār - skaidrs, ka pašam, protams, savi sasniegumi ir svarīgākie, bet iztēlojos, ka daļa no grāmatā minētajiem sportistiem (piemēram, renes olimpieši) bijuši Tukuma mērogā lielas slavenības, kamēr, piemēram, slavenākos radioamatierus itin labi pazina tikai viņu ģimenes locekļi.

Gala secinājumi - šī nav pati aizraujošākā lasāmviela, bet var būt itin noderīga dažādu faktu precizēšanai, it īpaši, ja konkrētie sporta veidi bijuši autora interešu lokā.
2021-09-05
7.5
comments powered by Disqus