Kazhes pierakstu burtnīca

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize, kad biju kopā ar Marinu teātrī, kopš mums mājās ir divi bērni. Diezgan traki - Jurģim jūnijā jau būs trīs gadi, baigi esam ar šo lietu novilkuši. Bet nu labi - tāda dzīve. Kā lai arī nebūtu, kas gan varētu būt šaubīgāk kā ar sievu doties uz teātra izrādi ar nosaukumu "Meklēju īsto"? Patiesībā - itin daudz kas, bet nu labi. Kā lai arī nebūtu, šo izrādi spēlē teātra klubā Austrumu robeža. Pašā "Austrumu robežā" arī bijām pirmo reizi - nekas, ka šī iestāde pastāv jau vairāk kā divdesmit gadus, tā nu bija sanācis, ka līdz šim man tur nebija nācies nokļūt. Tagad arī, kaut kā sanāca, ka apvaicājos Kareļinam, ko viņš no šī teātra izrādēm ieteiktu, šis atbildēja, ka no tām, kurās viņš pats spēlē, "Meklēju īsto" ir labāki panākumi. Tad nu uz to arī aizgājām.

Stāsts ir par četriem jauniešiem vecumā ap četrdesmit pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu Amerikā, kuri pašlaik ir vientuļi, bet īsti nevēlas tādi būt. Mets un Endijs ir divi draugi, kuri reizēm kopā uzspēlē tenisu - Mets ir ētera personība vietējā džeza radio, Endijs - biznesmenis, kura (diezgan neveiksmīgs) uzņēmums izīrē lielākus un mazākus konteinerus. Vala ir medmāsa, bet viņas draudzene Nina - policiste (viņas ta gados!). Endijam un Valai paredzēts aklais randiņš, kur viņi drošības labad paņem līdzi draugus, un tad nu sākas dažādi vairāk vai mazāk muļķīgi atgadījumi, kuru gala iznākums skatītājam, protams, ir uzreiz skaidrs, bet par to nevajadzētu satraukties, jo ceļš līdz laimīgajām beigām būs gana smieklīgs.

Šī izrāde ir simtprocentīgs izklaides gabals bez jebkādām pretenzijām uz augsto mākslu, joki tās saturā brīžiem ir gana frivoli, bet te būtu jautājums - un ko citu gan tu gribētu no teātra vietā, kur izrādes skatīšanās laikā tu vari štopēt iekšā karbonādi? Ok, patiesībā tieši karbonādes ar majonēzes kristālrežģi "Austrumu robežas" restorāna piedāvājumā nemaz nav, bet tas nemaina lietas būtību - tu reizē skaties teātri un ēd. Diez vai tie būtu optimāli apstākļi, piemēram, "Mīla stiprāka par nāvi" vai "Antigones" baudīšanai. Bet izrādei, kurā gadās kāds joks iz kategorijas "man nepatīk mazi pārsteigumi", tā ir perfekti piemērota vieta. Un izrāde ir smieklīga, tur nav šaubu. Jā, pirmajās minūtēs man bija grūti pierast pie tā, cik te viss ir nenopietns, ieskaitot aktieru gaužām nedabīgā paskata parūkas, bet tas ātri pārgāja. Par aktieriem runājot: līdzās Kareļinam te redzams izrādes režisors Māris Bezmers, kā arī Aija Dzērve un Sarmīte Rubule (abas saistītas ar Dailes teātri), visi savās lomās šķiet vietā, iederīgi un tā tālāk. Ja gadās, ka vēlies no teātra tik vien kā labi pavadīt laiku, bez ilgtermiņa sekām tavai psihei, droši varu šo izrādi ieteikt.