Karaļa viesi
Mariss Vētra (īstajā vārdā Morics Blumbergs) vislabāk noteikti bija pazīstams kā operdziedātājs (šajā jomā viņa slava pirmskara gados sniedzās ārpus Latvijas robežām), bet tuvāk mūža nogalei, jau trimdā, par nozīmīgu viņa dzīves daļu kļuva arī rakstniecība. "Karaļa viesi" stāsta par aptuveni divarpus dzīves gadiem Otrā Pasaules kara beigu posmā un pēc kara, ko viņš pavadīja Zviedrijā (tādējādi būdams Zviedrijas karaļa viesis). Centrālie notikumi (tādi, kas plašāki par paša autora dzīvi) ir prognozējamie - tas, kā notika latviešu bēgšana uz Zviedriju, notikumi Kurzemes cietoksnī un pēc kara notikusī Zviedrijas valdības veiktā baltiešu karavīru izdošana PSRS.
Par ko noteikti nevaru neko Marisam Vētram pārmest, tā būtu man nepieņemama idejiskā bāze. Viņa ideoloģiskā pozīcija šķiet diezgan centriska, ja ne mēreni kreisēja - ne velti viņš bija draugos ar Konstantīnu Čaksti un pozitīvi izsakās par Fēliksu Cielēnu, un - kas ir pavisam neticami - viņš pat kaut kādā mērā mēģina saprast, ja ne gluži attaisnot tos, kas izvēlējās palikt otrā pusē. Līdz ar to cilvēciski es "Karaļa viesu" autoru varu saprast, tai skaitā viņa sāpi par Zviedrijas valdības (un patiesībā - arī Sabiedroto valstu) veikto reālpolitiku attiecībā pret PSRS. Vienlaikus grāmatā ir daudz sirsnīgas pateicības Zviedrijai un zviedriem par to, ko viņi darīja labu. Tāpat grāmata ir vērtīga lasāmviela tādā ziņā, ka man iepriekš nebija nācies lasīt tiešām dokumentāla stila aprakstus tam, kā tieši notika izbraukšana uz Zviedriju, par grūtībām un par dažādo attieksmi no laivu īpašnieku puses, kurus ne vienmēr varēja saukt par labdariem. Interesanti bija arī tas, ka Zviedrijā nonākušajiem intelektuālo darbu strādāt pieradušajiem latviešiem valsts sarūpēja dažādus stipri bezjēdzīgus darbus tādēļ, lai viņi būtu nodarbināti un tos nevarētu uzskatīt par žēlastības pabalstiem, ko viņi saņēma, lai arī reāli viņu darba augļi nevienam nebija vajadzīgi un interesanti.
Kas man Vētras prozā ne tik ļoti patika, tā ir viņa aizraušanās ar "lēkāšanu" starp situācijām un laika periodiem. No vienas puses, visu cieņu Vētram, ka viņš nebija piesiets lineāram vēstījumam, bet rindoja epizodes tā, kā pats to uzskatīja par vajadzību, bet man kā lasītājam 75 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem būtu daudz skaidrāk, kurā brīdī kas un kāpēc risinās, ja autors būtu kaut vai grāmatas fragmentu ievados pievienojis kādu datumu, kas ļautu secināt: šis notika tad, šis tad. Un patiesībā - ja ņem vērā to, ka tas ir pilnīgi autobiogrāfisks darbs, varbūt pat par skādi nebūtu nācis tas pats lineārais vēstījums. Jā, es saprotu, kāpēc Vētra atkal un atkal atgriežas pie Kurzemes cietošņa un pie laivām, bet no "Karaļa viesiem" nudien ir pamatīgi jāpiepūlās, lai rekonstruētu, kas tieši ar Vētras ģimeni un ar latviešiem kopumā notika šajā laika posmā. Būtu šis darbs pieskaitāms daiļliteratūrai, es varētu saprast šādu vēstījuma metodi, bet dokumentālam darbam prasītos stingrāka struktūra. Izlasīt šo grāmatu noteikti ir vērts, vērtīga satura tur ir gana daudz, bet šai grāmatai noteikti būtu potenciāls padoties labākai.
Par ko noteikti nevaru neko Marisam Vētram pārmest, tā būtu man nepieņemama idejiskā bāze. Viņa ideoloģiskā pozīcija šķiet diezgan centriska, ja ne mēreni kreisēja - ne velti viņš bija draugos ar Konstantīnu Čaksti un pozitīvi izsakās par Fēliksu Cielēnu, un - kas ir pavisam neticami - viņš pat kaut kādā mērā mēģina saprast, ja ne gluži attaisnot tos, kas izvēlējās palikt otrā pusē. Līdz ar to cilvēciski es "Karaļa viesu" autoru varu saprast, tai skaitā viņa sāpi par Zviedrijas valdības (un patiesībā - arī Sabiedroto valstu) veikto reālpolitiku attiecībā pret PSRS. Vienlaikus grāmatā ir daudz sirsnīgas pateicības Zviedrijai un zviedriem par to, ko viņi darīja labu. Tāpat grāmata ir vērtīga lasāmviela tādā ziņā, ka man iepriekš nebija nācies lasīt tiešām dokumentāla stila aprakstus tam, kā tieši notika izbraukšana uz Zviedriju, par grūtībām un par dažādo attieksmi no laivu īpašnieku puses, kurus ne vienmēr varēja saukt par labdariem. Interesanti bija arī tas, ka Zviedrijā nonākušajiem intelektuālo darbu strādāt pieradušajiem latviešiem valsts sarūpēja dažādus stipri bezjēdzīgus darbus tādēļ, lai viņi būtu nodarbināti un tos nevarētu uzskatīt par žēlastības pabalstiem, ko viņi saņēma, lai arī reāli viņu darba augļi nevienam nebija vajadzīgi un interesanti.
Kas man Vētras prozā ne tik ļoti patika, tā ir viņa aizraušanās ar "lēkāšanu" starp situācijām un laika periodiem. No vienas puses, visu cieņu Vētram, ka viņš nebija piesiets lineāram vēstījumam, bet rindoja epizodes tā, kā pats to uzskatīja par vajadzību, bet man kā lasītājam 75 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem būtu daudz skaidrāk, kurā brīdī kas un kāpēc risinās, ja autors būtu kaut vai grāmatas fragmentu ievados pievienojis kādu datumu, kas ļautu secināt: šis notika tad, šis tad. Un patiesībā - ja ņem vērā to, ka tas ir pilnīgi autobiogrāfisks darbs, varbūt pat par skādi nebūtu nācis tas pats lineārais vēstījums. Jā, es saprotu, kāpēc Vētra atkal un atkal atgriežas pie Kurzemes cietošņa un pie laivām, bet no "Karaļa viesiem" nudien ir pamatīgi jāpiepūlās, lai rekonstruētu, kas tieši ar Vētras ģimeni un ar latviešiem kopumā notika šajā laika posmā. Būtu šis darbs pieskaitāms daiļliteratūrai, es varētu saprast šādu vēstījuma metodi, bet dokumentālam darbam prasītos stingrāka struktūra. Izlasīt šo grāmatu noteikti ir vērts, vērtīga satura tur ir gana daudz, bet šai grāmatai noteikti būtu potenciāls padoties labākai.
2020-04-11
comments powered by Disqus