Kazhes pierakstu burtnīca

Tas nav sevišķs retums, ka grāmatas stāstnieks pats sižetā iesaistās tikai visai pastarpinātā veidā, taču šajā konkrētajā grāmatā tas tiek īstenots patiešām dīvaini, jo grāmata ir rakstīta no Nāves skatu punkta. Jā - tās teicējs ir tas pats personāžs, kuru pierasts attēlot melnā apmetnī un ar sirpi rokās. Pats viņš gan apgalvo, ka melnu mēteli viņš velkot vien tad, kad to prasa laika apstākļi. Ja kas - nekur grāmatā nav teikts, ka Nāve ir vīrietis (vai arī es to neievēroju?), bet līdz pat šī apraksta sākšanai es pat neiedomājos, ka tā varētu būt Viņa un nevis Viņš. Tam gan nav sevišķas nozīmes.
Nāvei jau pēc idejas vienmēr vajadzētu būt gana jautram darbam, taču laika posmā, kas aprakstīts šajā grāmatā, bija tiešām īstais pļaujas laiks - 2. Pasaules karš. Galvenā grāmatas varone ir meitene Līzele, kura arī ir "grāmatu zagle". Kad pašā grāmatas ievadā nomirst viņas mazais brālis, viņa bēru laikā Līzele piesavinās kaprača rokasgrāmatu (pieņemu, ka šāda literatūra visticamākais patiešām eksistē). Līzele nonāk pie audžuvecākiem, ļoti pieķeras savam jaunajam tētim un pamazām kopā ar tēti mācās lasīt, un pirmā grāmata, ko viņa lasa, ir tieši šī kaprača rokasgrāmata.
Grāmata stāsta par to, par ko nu var stāstīt grāmata, kuras darbība norisinās Vācijā trīsdesmito beigās un četrdesmito sākumā. Hitlerjugend, Fīrers, pagrabā paslēpts ebrejs, kura tētis izglāba Līzeles audžutēva dzīvību iepriekšējā pasaules karā, futbola spēle uz ielas, Līzeles draudzība ar puiku, kuram nebūs lemts izaugt lielam, jo grāmatā nevienu mirkli netiek slēpts, ka viņš šo karu nepārdzīvos, dīvaina draudzība ar pilsētiņas mēra sievu, audžumāte, kura visus sauc par Saumensch&39;iem jeb cūkcilvēkiem, bet vienlaikus ir labs un sirsnīgs cilvēks. Ikdiena, kā teikt. Varbūt ne gluži tāda ikdiena kā man, kura galvenokārt raksturojas ar... labi, nav svarīgi, kas raksturīgs manai ikdienai, vien tas, ka tā nedaudz atšķiras no kara plosītas Eiropas pirms septiņdesmit gadiem.
Īsti pat vairāk nav, ko teikt. Ne tādēļ, ka būtu kaut ko daudz pateicis, bet vienkārši slinkums uznācis. Un vēl vajadzētu novākt traukus, aizsūtīt kādus piecus epastus, sakārtot veļu, bet reāli vienīgais, ko gribās darīt, ir iet gulēt. Vai tiešām es būtu slinks? Tas taču nav iespējams.
Ja tomēr mazliet vēl par grāmatu - nu ļoooti interesanti uzrakstīta, un vēl ar visādām interesantām ilustrācijām. Manai gaumei gan drusku par garu - bet citādi laba lasāmviela.