Kazhes pierakstu burtnīca

Bija laiki, kad katra jauna Tima Bērtona filma bija notikums. Arī "Mars Attacks!". Šī filma gan bija pirmais piemērs, kas apliecināja - arī Bērtons var uztaisīt kaku. Un ko gan citu, ja ne šo kaku lai es izvēlētos skatīties kā vienu no pirmajām filmām pēc grāmatas "Planēta neHolivuda" izlasīšanas?

Uz papīra filmas pluss ir tās aktieru ansamblis, kas savam laikam bija patiešām super zvaigžņots: Džeks Nikolsons, Pīrss Brosnans, Glena Klouza, Anete Beninga, Denijs DeVito, Džeks Bleks, Natālija Portmena, Kristina Eplgeita, Maikls Džei Fokss un vēl virkne tiešām skaļu vārdu. Aktieri patiešām skaļi. Arī budžets filmai bija pamatīgs. Gala rezultāts gan līdz pamatīgumam nevelk un vairāk raisa jautājumu - kā kaut kas šāds varēja tapt un kāpēc?

Šī ir viena no trim skaļajām 1996. gada filmām par citplanētiešiem - līdzās "Independence Day" un "Space Jam". Un pat šajā ne satriecoši augstajā konkurencē Tims Bērtons nav varējis uzspīdēt. Bieži pieņemts uzskatīt, ka "Mars Attacks!" ir parodija par "Neatkarības dienu" (kura gan savā būtībā tāpat nebija nekas izcili kvalitatīvs), taču reāli tur laikam vairāk bijusi sakritība nekā mērķis kaut ko atdarināt, jo Bērtona filmas aizmetņi tapa vēl pirms "Independence Day". Lai gan vienlaikus - kāda starpība. "Mars Attacks!" ir sūdīga filma neatkarīgi no tā, vai tā ir parodija vai oriģināldarbs, jo tās lielākā sāpe ir acīmredzama - bezjēdzīgs izcilu aktieru lietojums filmā ar ļoti bēdīgas kvalitātes scenāriju.

Idejiski, cik var saprast, Bērtona galvenā vēlme bija radīt kaut ko līdzīgu mazbudžeta piecdesmito gadu zinātniskās fantastikas filmām, kaut ko tādu, ko būtu varējis radīt viņa iepriekšējās filmas "Eds Vuds" galvenais varonis. Taču ar tādu atšķirību, ka Bērtona rīcībā bija 70 miljonu budžets, deviņdesmito gadu tehnoloģijas un plejāde populāru aktieru. Gala rezultātā viņam patiešām izdevās mazliet pietuvināties Eda Vuda kinematogrāfa kvalitātei, tikai jautājums - vai tas bija tā vērts? Filmas galvenais trūkums ir tajā, ka tās scenāristam šķiet nav bijis skaidrs, ko darīt ar visiem tiem daudzajiem aktieriem, un rezultātā īsti viņš neizdara neko. Daļa no viņiem vienkārši parādās vienā vai divās ainās, lai varētu pilnīgi bezjēdzīgi iet bojā. Citi izdzīvo ilgāk, bet tāpat nekāda īsti pienesuma no viņiem nav. Bezjēdzīgākais šķiet Džeka Nikolsona lietojums - viņš te ir uzreiz divās lomās - kā ASV prezidents un kā kaitinošs viesnīcas īpašnieks, taču kā viens, tā otrs faktiski tik vien kā aizņem vietu uz ekrāna. Arī pats Nikolsons nešķiet sevišķi ieinteresēts savā dalībā šajā filmā. Salīdzinoši dzīvelīgāks te ir Pīrss Brosnans, kurš atveido zinātnieku, kurš līdz pēdējam tic, ka marsieši, ja jau viņi ir tehnoloģiski augsti attīstīti, noteikti savā būtībā ir labi, bet arī viņa pielietojums varētu būt efektīvāks. Jā, kas attiecas uz sižetu - tas ir klasiskais zinātniskās fantastikas stāsts par to, kā uz Zemes iebrūk marsieši, viņi ir tehnoloģiski daudz pārāki par cilvēkiem, bet, pateicoties kādai nejauši atklātai vājībai, viņi iet bojā. Šoa izsāka, šķiet, Velss "Pasauļu karā" un pēc tam šis paņēmiens ir izmantots desmitiem reižu. Tai skaitā šājā filmā, kura noteikti nav sekmīgākais tā paraugs.

Varētu vaicāt - kāpēc tad es to skatījos? Vai es gaidīju no tās kaut ko vairāk? Nē, īsti nē. Bet reizēm jau vajag patērēt arī kādu draņķi, lai pēc tam varētu labāk izbaudīt kaut ko patiešām garšīgu.