Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu
Nezinu, kā tas īsti sanāca, bet braucot ar riteni mājās no Dailes teātra pēc "Pusnakts šova ar Jūdu Iskariotu", man radās doma - ja šo izrādi būtu pirms desmit gadiem spēlējusi Jaunā Rīgas teātra trupa? Kāpēc pirms desmit gadiem - tāpēc ka tā laika ansamblī jūtos komfortablāk, kā arī daļa no aktieriem pirms desmit gadiem attiecīgajām lomām būtu bijuši atbilstošākā vecumā. Te būs saraksts, kāds tas man sanāca (iekavās - aktieri reālajā iestudējumā Dailes teātrī)
Advokāte Fabiana Aziza Kaninghema (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) - Baiba Broka
Prokurors Jusefs Elfajumi (Kaspars Dumburs) - Andris Keišs
Tiesnesis Litlfīlds (Artis Robežnieks) - Jevgeņijs Isajevs
Sātans (Niklāvs Kurpnieks) - Kaspars Znotiņš
Māte Terēze un Glorija (Ieva Segliņa) - Guna Zariņa
Marija Magdalēna un Loreta (Dārta Daneviča) - Iveta Pole
Tiesas kārtībnieks un Sīmanis Zelots (Aldis Siliņš) - Varis Piņķis
Zigmunds Freids (Juris Bartkevičs) - Gundars Āboliņš
Poncijs Pilāts (Gints Grāvelis) - Ģirts Krūmiņš
Svētais Pēteris un Svētais Toms (Andris Bulis) - Ivars Krasts
Jēzus no Nācaretes (Mārtiņš Upenieks) - Mārtiņš Upenieks
Jūdas Iskariots (Lauris Dzelzītis) - Vilis Daudziņš
Henrieta Iskariota (Mirdza Martinsone) - Regīna Razuma
Kajafa Vecajais un Bučs Hanivels (Imants Strads) - Andis Strods
Ne par visām lomām man ir tāda 100% pārliecība, bet - kāda pārliecība gan vispār var būt teorētiskas izrādes gadījumā, kura nekad nav tapusi, turklāt diezgan droši, ka JRT izlīdzētos ar aptuveni pusi no "Dailē" iesaistītajiem aktieriem. Lai vai kā - arī JRT variantā es būtu par Jēzu piesaistījis Mārtiņu Upenieku, kurš kā reiz tolaik Jaunajā Rīgas teātrī spēlēja "Peldošajos - ceļojošajos". Jāatzīmē, ka viss šis radās no domas - kā Andris Keišs spēlētu to lomu, kas Mārtiņa Eihes iestudējumā tikusi Kasparam Dumburam.
Vajadzētu tomēr mazliet izstāstīt par iespaidiem, kurus guvu tajā izrādē, kuru redzēju, nevis tajā, kuru tagad iztēlojos. Tātad, Mārtiņš Eihe uz Dailes teātra lielās skatuves ir iestudējis populārā mūsdienu amerikāņu dramaturga Stīvena Adlija Girga lugu "Jūdas Iskariota pēdējās dienas", tiesa, padarot tās nosaukumu daudz skanīgāku, iesaistot tajā visā televīzijas šova estētiku un liekot domāt gan par "Jesus Christ Superstar", gan "Pusnakts šovu septiņos ar Jāni Skuteli" (kurš tagad aktierē JRT, bet manam desmit gadu pagātnes kritērijam tāpat neatbilst) gan par Lauras Grozas Liepājas teātrī iestudēto Orvela "1984". Tiesa, lai arī šī izrāde vēsta par Šķīstītavu un Elli, un visi (vai gandrīz visi - Loretas liktenis vēl nav skaidrs, bet Sātans nepakļaujas kategorijām dzīvs/miris) tās varoņi ir miruši, šis "Pusnakts šovs" nemaz nav biedējošs. Īsumā sižets ir sekojošs: kāda visai uzstājīga sieviete (Advokāte) panāk, ka Šķīstītavas tiesa pieņem izskatīšanā jautājumu, vai Jūdam Iskariotam nepienāktos tikt ārā no elles. Procesā līdzās tiesas pārstāvjiem iesaistās dažādi liecinieki, un šādā veidā mēs iepazīstam Jūdas nozieguma stāstu no dažādiem skatu punktiem, taču līdz patiesībai, protams, nenonākam.
Šī izrāde ir neapšaubāma komēdija, taču tā ir komēdija ar itin bagātīgu kultūrvēsturisku bagāžu tai apakšā, diezgan skrupulozi pieejot vienam no lielākajiem (laikam jau - pašam lielākajam) bestselleram pasaules literatūras vēsturē - autoru kolektīva sastādītajai grāmatai ar nosaukumu "Jaunā derība", mazliet pieskaroties arī tās prīkvelam, proti, Torai (triloģijas trešā daļa, kas vēsta par spinoff personāža Muhameda piedzīvojumiem, izrādē vispār nav pieminēta, bet es justos slikti, ja šajā aprakstā nebūtu arī to pieskaitījis fantasy žanram). Nu, jā, un izrādes pasaulē tas, kas ir aprakstīts attiecīgajās grāmatās, ir varbūt ne gluži precīzs vārds vārdā, bet vismaz patiesos notikumos balstīts. Ne jau tāpat vien tur ir Šķīstītava, Svētais Pēteris, Sātans un pat svētā Augustīna māte svētā Monika - zāģētāja. Ā, un Poncijs Pilāts arī, kurš tāpat kā svētā Monika, laikam vismaz patiešām ir bijis reāls cilvēks, lai arī, iespējams, rokas nevainībā nekad nav mazgājis. Un tad nu mēs nonākam pie jautājuma - vai visi grēki ir piedodami, cik svarīgi ir tas, ka tu piedod pats sev, un vai pieņemt naudu labdarībai no latiņamerikas diktatoriem un pasludināt abortus par visu karu cēloni, ir Nobela miera prēmijas laureātes cienīgi? Tas viss - vieglā un atraktīvā formā, šī izrāde galīgi nav teoloģisks disputs, bet tāds kārtīgs izklaides gabals, kas gandrīz vieglajā valodā runā par visnotaļ sarežģītām tēmām.
Noteikti šajā izrādē vēlos izcelt pāris spilgtākos tēlus, kuri man visvairāk iespiedušies atmiņā. Pirmkārt, Ievas Segliņas Māte Terēze. Ne jau velti Segliņa par šo lomu nominēta Spēlmaņu naktij - viņa atrodas uz naža asmens, lai tēlojums pārtaptu karikatūrā - bet notur balansu. Otrkārt, spoguļotajā žaketē un augstpapēžu kurpēs tērptais Niklāva Kuprnieka Sātans ar savām valdzinošajām sarkanajām acīm - tu apzinies, ka viņš ir blēdis, bet - kā gan tu no viņa spēsi atturēties? Spilgts, varbūt pat pārāk spilgts ir Kaspars Dumburs - tas jau ir viņa jājamzirdziņš, atveidot visādus lielākoties otrpus normāls/nenormāls robežai esošus ne pārāk jaukus tipāžus, bet tas, cik ļoti slienājošs un pārspīlēts ir viņa spēlētais prokurors - tas jau ir biedējoši. Nē, es nesaku, ka slikti - bet nu radikāli. Arī citi tēli ir gana kolorīti (diezgan maz iespēju izvērsties ir pašam Jūdam, kurš atrodas katatoniskā stāvoklī), bet šie Terēze un Sātans ir neapšaubāmi favorīti. Vienlaikus - izrādes noformējums, darbībai absolūti esot mūsdienīgai, bez jebkāda vēsturiskuma imitācijas, strādā ļoti labi, un es Rūtas Kuplās kostīmi spēj pārsteigt. Jā, kā jau pieklājas TV šovam, uz skatuves visu laiku ir operators, kura visu redzošā acs filmē arī to, kas nenorisinās tieši mūsu acu priekšā, paplašinot darbības vidi ārpus "Hope Dog" kioska, kurā tiesnesis Litlfīlds gatavo amerikāniskus burgerus. Un varu uzslavēt izrādi par beigām, kuras varbūt noskaņas ziņā, tāpat kā tās sākums, atšķiras no visa tā, kas ir pa vidu, bet - jaudīgi un pārdomas raisoši. Šī nav tikai vienkārša zirgošanās zirgošanās pēc, bet kas vairāk. Noteikti iesaku. Un, ja tev ir bail no Dailes teātra sliktas pagātnes pieredzes dēļ - nebaidies, neviens krustā tevi nesitīs!
Advokāte Fabiana Aziza Kaninghema (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) - Baiba Broka
Prokurors Jusefs Elfajumi (Kaspars Dumburs) - Andris Keišs
Tiesnesis Litlfīlds (Artis Robežnieks) - Jevgeņijs Isajevs
Sātans (Niklāvs Kurpnieks) - Kaspars Znotiņš
Māte Terēze un Glorija (Ieva Segliņa) - Guna Zariņa
Marija Magdalēna un Loreta (Dārta Daneviča) - Iveta Pole
Tiesas kārtībnieks un Sīmanis Zelots (Aldis Siliņš) - Varis Piņķis
Zigmunds Freids (Juris Bartkevičs) - Gundars Āboliņš
Poncijs Pilāts (Gints Grāvelis) - Ģirts Krūmiņš
Svētais Pēteris un Svētais Toms (Andris Bulis) - Ivars Krasts
Jēzus no Nācaretes (Mārtiņš Upenieks) - Mārtiņš Upenieks
Jūdas Iskariots (Lauris Dzelzītis) - Vilis Daudziņš
Henrieta Iskariota (Mirdza Martinsone) - Regīna Razuma
Kajafa Vecajais un Bučs Hanivels (Imants Strads) - Andis Strods
Ne par visām lomām man ir tāda 100% pārliecība, bet - kāda pārliecība gan vispār var būt teorētiskas izrādes gadījumā, kura nekad nav tapusi, turklāt diezgan droši, ka JRT izlīdzētos ar aptuveni pusi no "Dailē" iesaistītajiem aktieriem. Lai vai kā - arī JRT variantā es būtu par Jēzu piesaistījis Mārtiņu Upenieku, kurš kā reiz tolaik Jaunajā Rīgas teātrī spēlēja "Peldošajos - ceļojošajos". Jāatzīmē, ka viss šis radās no domas - kā Andris Keišs spēlētu to lomu, kas Mārtiņa Eihes iestudējumā tikusi Kasparam Dumburam.
Vajadzētu tomēr mazliet izstāstīt par iespaidiem, kurus guvu tajā izrādē, kuru redzēju, nevis tajā, kuru tagad iztēlojos. Tātad, Mārtiņš Eihe uz Dailes teātra lielās skatuves ir iestudējis populārā mūsdienu amerikāņu dramaturga Stīvena Adlija Girga lugu "Jūdas Iskariota pēdējās dienas", tiesa, padarot tās nosaukumu daudz skanīgāku, iesaistot tajā visā televīzijas šova estētiku un liekot domāt gan par "Jesus Christ Superstar", gan "Pusnakts šovu septiņos ar Jāni Skuteli" (kurš tagad aktierē JRT, bet manam desmit gadu pagātnes kritērijam tāpat neatbilst) gan par Lauras Grozas Liepājas teātrī iestudēto Orvela "1984". Tiesa, lai arī šī izrāde vēsta par Šķīstītavu un Elli, un visi (vai gandrīz visi - Loretas liktenis vēl nav skaidrs, bet Sātans nepakļaujas kategorijām dzīvs/miris) tās varoņi ir miruši, šis "Pusnakts šovs" nemaz nav biedējošs. Īsumā sižets ir sekojošs: kāda visai uzstājīga sieviete (Advokāte) panāk, ka Šķīstītavas tiesa pieņem izskatīšanā jautājumu, vai Jūdam Iskariotam nepienāktos tikt ārā no elles. Procesā līdzās tiesas pārstāvjiem iesaistās dažādi liecinieki, un šādā veidā mēs iepazīstam Jūdas nozieguma stāstu no dažādiem skatu punktiem, taču līdz patiesībai, protams, nenonākam.
Šī izrāde ir neapšaubāma komēdija, taču tā ir komēdija ar itin bagātīgu kultūrvēsturisku bagāžu tai apakšā, diezgan skrupulozi pieejot vienam no lielākajiem (laikam jau - pašam lielākajam) bestselleram pasaules literatūras vēsturē - autoru kolektīva sastādītajai grāmatai ar nosaukumu "Jaunā derība", mazliet pieskaroties arī tās prīkvelam, proti, Torai (triloģijas trešā daļa, kas vēsta par spinoff personāža Muhameda piedzīvojumiem, izrādē vispār nav pieminēta, bet es justos slikti, ja šajā aprakstā nebūtu arī to pieskaitījis fantasy žanram). Nu, jā, un izrādes pasaulē tas, kas ir aprakstīts attiecīgajās grāmatās, ir varbūt ne gluži precīzs vārds vārdā, bet vismaz patiesos notikumos balstīts. Ne jau tāpat vien tur ir Šķīstītava, Svētais Pēteris, Sātans un pat svētā Augustīna māte svētā Monika - zāģētāja. Ā, un Poncijs Pilāts arī, kurš tāpat kā svētā Monika, laikam vismaz patiešām ir bijis reāls cilvēks, lai arī, iespējams, rokas nevainībā nekad nav mazgājis. Un tad nu mēs nonākam pie jautājuma - vai visi grēki ir piedodami, cik svarīgi ir tas, ka tu piedod pats sev, un vai pieņemt naudu labdarībai no latiņamerikas diktatoriem un pasludināt abortus par visu karu cēloni, ir Nobela miera prēmijas laureātes cienīgi? Tas viss - vieglā un atraktīvā formā, šī izrāde galīgi nav teoloģisks disputs, bet tāds kārtīgs izklaides gabals, kas gandrīz vieglajā valodā runā par visnotaļ sarežģītām tēmām.
Noteikti šajā izrādē vēlos izcelt pāris spilgtākos tēlus, kuri man visvairāk iespiedušies atmiņā. Pirmkārt, Ievas Segliņas Māte Terēze. Ne jau velti Segliņa par šo lomu nominēta Spēlmaņu naktij - viņa atrodas uz naža asmens, lai tēlojums pārtaptu karikatūrā - bet notur balansu. Otrkārt, spoguļotajā žaketē un augstpapēžu kurpēs tērptais Niklāva Kuprnieka Sātans ar savām valdzinošajām sarkanajām acīm - tu apzinies, ka viņš ir blēdis, bet - kā gan tu no viņa spēsi atturēties? Spilgts, varbūt pat pārāk spilgts ir Kaspars Dumburs - tas jau ir viņa jājamzirdziņš, atveidot visādus lielākoties otrpus normāls/nenormāls robežai esošus ne pārāk jaukus tipāžus, bet tas, cik ļoti slienājošs un pārspīlēts ir viņa spēlētais prokurors - tas jau ir biedējoši. Nē, es nesaku, ka slikti - bet nu radikāli. Arī citi tēli ir gana kolorīti (diezgan maz iespēju izvērsties ir pašam Jūdam, kurš atrodas katatoniskā stāvoklī), bet šie Terēze un Sātans ir neapšaubāmi favorīti. Vienlaikus - izrādes noformējums, darbībai absolūti esot mūsdienīgai, bez jebkāda vēsturiskuma imitācijas, strādā ļoti labi, un es Rūtas Kuplās kostīmi spēj pārsteigt. Jā, kā jau pieklājas TV šovam, uz skatuves visu laiku ir operators, kura visu redzošā acs filmē arī to, kas nenorisinās tieši mūsu acu priekšā, paplašinot darbības vidi ārpus "Hope Dog" kioska, kurā tiesnesis Litlfīlds gatavo amerikāniskus burgerus. Un varu uzslavēt izrādi par beigām, kuras varbūt noskaņas ziņā, tāpat kā tās sākums, atšķiras no visa tā, kas ir pa vidu, bet - jaudīgi un pārdomas raisoši. Šī nav tikai vienkārša zirgošanās zirgošanās pēc, bet kas vairāk. Noteikti iesaku. Un, ja tev ir bail no Dailes teātra sliktas pagātnes pieredzes dēļ - nebaidies, neviens krustā tevi nesitīs!
2023-11-09
comments powered by Disqus