Mātes piens
Ināras Kolmanes filma "Mātes piens" tapusi pēc tāda paša nosaukuma Noras Ikstenas romāna, un romāns ir pamatā ne vien filmai, bet arī daļai tās problēmu. Par mani nopietnāku rakstītāju atsauksmēs par šo filmu teikts, ka tās pilnvērtīgākai uztveršanai nepieciešams iepriekš izlasīt romānu, bet man tas izklausās absolūti aplami - ja filma nestrādā kā patstāvīgs darbs, tad tā ir filmas un nevis skatītāja problēma.
Skaidrs, ka filmas tapšanas procesā no romāna daudz kas ir jāīsina - jo ne viss strādā uz ekrāna un ne visam pietiek laika. Vienlaikus "Mātes piena" gadījumā īsinājumi brīžam ir tādi, ka tie liek pazaudēt kontekstu tam, kā dēļ tev vajadzētu gribēt sekot varoņu stāstam un just viņām līdzi. Vistrakāk tas attiecas uz Astru (Elīna Vaska, Maija Doveika), kurai izteikti pietrūkst skaidrojuma tam, kālab viņa kļūst tāda, kāda viņa kļūst - no kurienes viņai pēkšņi ir intereses un zināšanas par neatkarīgo Latviju, sajūta, ka viņai ir lietuvēns un tā tālāk. Grāmatā tas viss ir, bet filmā viņas tikšanās pusaudzes vecumā ar tēvu (Jānis Znotiņš) ir tik neizteiksmīga, ka vienā no recenzijām Kinorakstos lasu:
Un līdz ar to man bija grūti just Doveikas varonei līdzi (aktrise savā varonē iemiesojas ļoti labi, bet tas nemaina apstākli, ka varonei, viņas izvēlēm un arī sabrukumam trūkst skaidrojuma), tad jau labāk es spēju saprast gan viņas māti, gan arī meitu (kuru iekšējie pārdzīvojumi gan tāpat ieskicēti diezgan minimāli). Vēl jāpiebilst, ka Ināra un Arvis Kolmaņi, veidojot šo filmu, atteikušies no romāna nelineārā vēstījuma, tā vietā visi notikumi notiek stingri hronoloģiskā secībā, līdz ar to nevienā brīdī nav tā, ka tev kā skatītājam pēkšņi kļūst skaidrs kaut kas, kas redzēts iepriekš vai nākas mainīt līdzšinējo lietu uztveri. Un arī otrā (un tālāku) plānu tēli stingri iedalās kategorijās "labais varonis", "sliktais varonis". Līdz ar to no niansētības te nav ne miņas. Un es gribētu teikt, ka "Mātes piena" emocionālais vēstījums ir nesalīdzinājumi vājāks kā iepriekšējai Kolmanes filmai "Bille".
Jā, te ir atsevišķas epizodes, kuras nostrādā labi. Ainā pie Brīvības pieminekļa ar dziedošajiem Astras māti un patēvu notrausu kādu asaru (lai gan šajos laikos jautājums, kas saistīti ar Latvijas neatkarību mani paķer gaužām viegli). Saruna starp Astru un hipiju (Guntis Berelis) kafejnīcā ir gandrīz lieliska - proti, pats hipija tēls ir foršs un man patīk viņa teksts, līdz viņš sāk runāt par Hendriksu un Džoplinu (ja vēl es spēju noticēt, ka vecs hipijs padomijā zinātu, par ko ir runa, nekas Doveikas varones ārienē un uzvedībā man neradīja sajūtu, ka viņai varētu būt minimāla izpratne, par ko viņš runā - un to saprastu arī pats hipijs). Jā, vēl varu uzslavēt Raimonda Tigula mūziku, filmas sākuma un beigu ainas no putna lidojuma. Bet visu filmu es rekomendēt nevaru. Katrā ziņā Kairiša "Janvāris" man šķita daudz spēcīgāks.
Skaidrs, ka filmas tapšanas procesā no romāna daudz kas ir jāīsina - jo ne viss strādā uz ekrāna un ne visam pietiek laika. Vienlaikus "Mātes piena" gadījumā īsinājumi brīžam ir tādi, ka tie liek pazaudēt kontekstu tam, kā dēļ tev vajadzētu gribēt sekot varoņu stāstam un just viņām līdzi. Vistrakāk tas attiecas uz Astru (Elīna Vaska, Maija Doveika), kurai izteikti pietrūkst skaidrojuma tam, kālab viņa kļūst tāda, kāda viņa kļūst - no kurienes viņai pēkšņi ir intereses un zināšanas par neatkarīgo Latviju, sajūta, ka viņai ir lietuvēns un tā tālāk. Grāmatā tas viss ir, bet filmā viņas tikšanās pusaudzes vecumā ar tēvu (Jānis Znotiņš) ir tik neizteiksmīga, ka vienā no recenzijām Kinorakstos lasu:
Te jāpiezīmē, man tikai trešajā filmas skatīšanās reizē ienāca prātā, ka varbūt mazā Astra kāpņutelpā satiek savu tēvu; tas attaisnotu un paskaidrotu mātes raudāšanu nākamajā epizodē.
Un līdz ar to man bija grūti just Doveikas varonei līdzi (aktrise savā varonē iemiesojas ļoti labi, bet tas nemaina apstākli, ka varonei, viņas izvēlēm un arī sabrukumam trūkst skaidrojuma), tad jau labāk es spēju saprast gan viņas māti, gan arī meitu (kuru iekšējie pārdzīvojumi gan tāpat ieskicēti diezgan minimāli). Vēl jāpiebilst, ka Ināra un Arvis Kolmaņi, veidojot šo filmu, atteikušies no romāna nelineārā vēstījuma, tā vietā visi notikumi notiek stingri hronoloģiskā secībā, līdz ar to nevienā brīdī nav tā, ka tev kā skatītājam pēkšņi kļūst skaidrs kaut kas, kas redzēts iepriekš vai nākas mainīt līdzšinējo lietu uztveri. Un arī otrā (un tālāku) plānu tēli stingri iedalās kategorijās "labais varonis", "sliktais varonis". Līdz ar to no niansētības te nav ne miņas. Un es gribētu teikt, ka "Mātes piena" emocionālais vēstījums ir nesalīdzinājumi vājāks kā iepriekšējai Kolmanes filmai "Bille".
Jā, te ir atsevišķas epizodes, kuras nostrādā labi. Ainā pie Brīvības pieminekļa ar dziedošajiem Astras māti un patēvu notrausu kādu asaru (lai gan šajos laikos jautājums, kas saistīti ar Latvijas neatkarību mani paķer gaužām viegli). Saruna starp Astru un hipiju (Guntis Berelis) kafejnīcā ir gandrīz lieliska - proti, pats hipija tēls ir foršs un man patīk viņa teksts, līdz viņš sāk runāt par Hendriksu un Džoplinu (ja vēl es spēju noticēt, ka vecs hipijs padomijā zinātu, par ko ir runa, nekas Doveikas varones ārienē un uzvedībā man neradīja sajūtu, ka viņai varētu būt minimāla izpratne, par ko viņš runā - un to saprastu arī pats hipijs). Jā, vēl varu uzslavēt Raimonda Tigula mūziku, filmas sākuma un beigu ainas no putna lidojuma. Bet visu filmu es rekomendēt nevaru. Katrā ziņā Kairiša "Janvāris" man šķita daudz spēcīgāks.
2023-03-19
comments powered by Disqus