Briesmīgi priecīgas lietas
Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros pieklājas apmeklēt kādu bērnu izrādi. Patiesībā mazliet pat žēl, ka svētdienā man tāda sanāca tikai viena - kaut kā nebiju savlaicīgi iedomājies, ka uz "Skolotājām" varētu aiziet ar visu Jurģi (kurš gan izrādei izrādījās par mazu, un savā ziņā varbūt sākotnējais lēmums būtu bijis pareizs), līdz ar to tur aizdevās visa mana ģimene bez manis (kā arī Laura, Patrīcija un Vilhelms), tikām es Veideru trijotnei pievienojos uz "Briesmīgi priecīgām lietām", kuras Marina un Estere noskatījās jau pērn. Kālab es gāju uz izrādi, kurai vecuma grupa bija norādīta 6+? Tālab, ka tās teksta autori ir Ance Strazda un Klāvs Mellis no "Kvadrifrona", un es viņiem ļoti ticu.
Stāsts ir par četriem bērniem rotaļu laukumā, kurus vasaras sezonā tur no skolas nozīmējuši veikt kārtošanas darbus, un šis ir no tiem rotaļu laukumiem, kuros galvenokārt mājo atkritumi, un no šiem atkritumiem bērniem parādās ārkārtīgi elegantā Silvija Hektore, kura viņiem māca darīt briesmīgi priecīgas lietas. Kas tas ir - briesmīgi priecīga lieta? Lielākoties, ļaunas izjokošanas, kā rezultātā šie jaunieši, kas iepriekš bijuši labi draugi, pārstāj tādi būt, Silvijai Hektorei viņus allaž noskaņojot vienu pret otru. Un pamazām viss iet uz to, ka kāds no viņiem izpildīs bīstamo saulīti. Jā, to pašu bīstamo saulīti, ko reiz šajā rotaļu laukumā izpildīja Asnāte (nav zināms - tā pati, kas Čuru Asnāte Marijā un zibenī), un pēc tam viņa vairs nav bijusi redzēta. Vai precīzāk - nav bijusi redzēta līdz šī gada 4. augustam, kad es šo izrādi skatījos, jo auditorijā viena Asnāte bija, kuras izziņošana tomēr aktierus no ierindas izsist nespēja, nācās vien atzīt, ka pazudusī Asnāte bija lielāka par šajā reizē atnākušo. Jā, kas attiecas uz skatītāju iesaisti izrādē (galvenokārt, protams, gados pavisam mazo skatītāju), tā bija ļoti intensīva, un tikko radās šāda iespēja, kāds no pirmo rindu bērniem centās kaut ko aktieriem palīdzēt sakārtot, kā arī uzdeva visādus kvalitatīvus jautājumus, kuri gan palika bez atbildes.
Izrādes morāle, protams, ir visnotaļ skaidra - būsim draudzīgi, jokoties un muļķoties vajag ar mēru un saprašanu. Viena no atslēgas frāzēm izrādes nobeigumā bija, ka viens kaku joks var būt smieklīgs, bet ja tev visu laiku no mutes nāk kaka, tā vairs nav mute, bet gan tā ķermeņa daļa, kas "Kristāla bērnos" parādījās stāstā ar jauno džemperi. Tikām "Briesmīgi priecīgajās lietās" jāpiemin leļļu teātra elementi - Silvija Hektore allaž tiek atainota, izmantojot dažādus priekšmetus, vairāk vai mazāk viņu ģenerējot no atkritumiem, bet ne tikai viņa - arī viena no varoņiem sunītis vārdā Spraits ir plastmasas pudele (iekšā gan tajā ir drīzāk kolas krāsas šķidrums), kas lieliski māk veikt dažādus trikus. Jāatzīst, mani nemaz šajā izrādē nesatrauca tas 6+ vecuma ierobežojums (un formāli viss jau arī kārtībā - ja vien tu neesi zem šī sliekšņa, skatīties drīksti), "kvadrifroniešu" rakstītais teksts ir asprātīgs, aktieru ansamblis (Agris Krapivņickis, Elizabete Skrastiņa, Emīls Krūmiņš, Igors Šelegovskis) ir izklaidējošs, leļļu tipa risinājumi - oriģināli. Un ir baudījums skatīties izrādi kopā ar auditoriju, kura tai pārdzīvo līdzās.
Jā, vēl šajā izrādē ir lielisks McGuffin - izrādi piesaka kā stāstu par to, kā viens no varoņiem salauza roku, un pašās beigās šis noslēpums arī tiek atklāts, un izrādās, ka tam nav bijis vispār nekādas saistības ar visu iepriekš dzirdēto. Tiesa, padoms tāpat vietā - nebaksties telefonā, braucot ar riteni!
Nobeigumā jāatzīst, ka no divām Matīsa Budovska režisētajām izrādēm, ko redzēju šajā festivālā, man labāk pie sirds gāja tā, kas paredzēta bērniem, nevis pieaugušajiem adresētais "Šķirsts".
Nākamgad noteikti bērnu izrādes sanāks apmeklēt vairāk kā šajā reizē, jo festivāls atkal būs mērķēts uz bērniem un jauniešiem, turklāt mūsējie aug lielāki un katru nākamo reizi viņiem būs pieejama lielāka daļa festivāla programmas, bet tas mani nemaz nebaida (īpaši, ja kaut ko atkal būs sarūpējuši "Kvadrifona" pārstāvji).
Stāsts ir par četriem bērniem rotaļu laukumā, kurus vasaras sezonā tur no skolas nozīmējuši veikt kārtošanas darbus, un šis ir no tiem rotaļu laukumiem, kuros galvenokārt mājo atkritumi, un no šiem atkritumiem bērniem parādās ārkārtīgi elegantā Silvija Hektore, kura viņiem māca darīt briesmīgi priecīgas lietas. Kas tas ir - briesmīgi priecīga lieta? Lielākoties, ļaunas izjokošanas, kā rezultātā šie jaunieši, kas iepriekš bijuši labi draugi, pārstāj tādi būt, Silvijai Hektorei viņus allaž noskaņojot vienu pret otru. Un pamazām viss iet uz to, ka kāds no viņiem izpildīs bīstamo saulīti. Jā, to pašu bīstamo saulīti, ko reiz šajā rotaļu laukumā izpildīja Asnāte (nav zināms - tā pati, kas Čuru Asnāte Marijā un zibenī), un pēc tam viņa vairs nav bijusi redzēta. Vai precīzāk - nav bijusi redzēta līdz šī gada 4. augustam, kad es šo izrādi skatījos, jo auditorijā viena Asnāte bija, kuras izziņošana tomēr aktierus no ierindas izsist nespēja, nācās vien atzīt, ka pazudusī Asnāte bija lielāka par šajā reizē atnākušo. Jā, kas attiecas uz skatītāju iesaisti izrādē (galvenokārt, protams, gados pavisam mazo skatītāju), tā bija ļoti intensīva, un tikko radās šāda iespēja, kāds no pirmo rindu bērniem centās kaut ko aktieriem palīdzēt sakārtot, kā arī uzdeva visādus kvalitatīvus jautājumus, kuri gan palika bez atbildes.
Izrādes morāle, protams, ir visnotaļ skaidra - būsim draudzīgi, jokoties un muļķoties vajag ar mēru un saprašanu. Viena no atslēgas frāzēm izrādes nobeigumā bija, ka viens kaku joks var būt smieklīgs, bet ja tev visu laiku no mutes nāk kaka, tā vairs nav mute, bet gan tā ķermeņa daļa, kas "Kristāla bērnos" parādījās stāstā ar jauno džemperi. Tikām "Briesmīgi priecīgajās lietās" jāpiemin leļļu teātra elementi - Silvija Hektore allaž tiek atainota, izmantojot dažādus priekšmetus, vairāk vai mazāk viņu ģenerējot no atkritumiem, bet ne tikai viņa - arī viena no varoņiem sunītis vārdā Spraits ir plastmasas pudele (iekšā gan tajā ir drīzāk kolas krāsas šķidrums), kas lieliski māk veikt dažādus trikus. Jāatzīst, mani nemaz šajā izrādē nesatrauca tas 6+ vecuma ierobežojums (un formāli viss jau arī kārtībā - ja vien tu neesi zem šī sliekšņa, skatīties drīksti), "kvadrifroniešu" rakstītais teksts ir asprātīgs, aktieru ansamblis (Agris Krapivņickis, Elizabete Skrastiņa, Emīls Krūmiņš, Igors Šelegovskis) ir izklaidējošs, leļļu tipa risinājumi - oriģināli. Un ir baudījums skatīties izrādi kopā ar auditoriju, kura tai pārdzīvo līdzās.
Jā, vēl šajā izrādē ir lielisks McGuffin - izrādi piesaka kā stāstu par to, kā viens no varoņiem salauza roku, un pašās beigās šis noslēpums arī tiek atklāts, un izrādās, ka tam nav bijis vispār nekādas saistības ar visu iepriekš dzirdēto. Tiesa, padoms tāpat vietā - nebaksties telefonā, braucot ar riteni!
Nobeigumā jāatzīst, ka no divām Matīsa Budovska režisētajām izrādēm, ko redzēju šajā festivālā, man labāk pie sirds gāja tā, kas paredzēta bērniem, nevis pieaugušajiem adresētais "Šķirsts".
Nākamgad noteikti bērnu izrādes sanāks apmeklēt vairāk kā šajā reizē, jo festivāls atkal būs mērķēts uz bērniem un jauniešiem, turklāt mūsējie aug lielāki un katru nākamo reizi viņiem būs pieejama lielāka daļa festivāla programmas, bet tas mani nemaz nebaida (īpaši, ja kaut ko atkal būs sarūpējuši "Kvadrifona" pārstāvji).
2024-08-04
comments powered by Disqus