Kazhes pierakstu burtnīca

Mēs bijām trīs: Joahims, Gregors un es. Kā jaunākais no trīs dēliem es sevi uzskatīju par gudrāko, jo visas pasakas māca, ka tie ir maldi, ka mēs esam tie muļķīši. Tālab es sevišķi nepārdzīvoju, ka pēc tēva nāves Joahims mantojumā saņēma dzimtas dzirnavas, Gregors - tēva pēdējo sievu, kas bija aptuveni Gregora vecumā, bet es - Jāņa Godiņa romāna "Vakardienas pusdienas" manuskriptu. Protams, vairāk es būtu priecājies par runci, kurš varētu mani ar laiku padarīt par ķēniņa znotu, taču mājdzīvniekus mūsu ģimenē neturēja, nācās vien iztikt tāpat un mēģināt saprast, kāds bija tēva plāns, padarot mani par šī manuskripta glabātāju.

Te būtu īstā situācija, lai es izstāstītu, kā šis manuskripts vispār nonāca mūsu dzimtas īpašumā. Katram bērnam zināms, Jānis Godiņš šo fundamentālo tekstu radīja uzreiz pēc atgriešanās no kara Afganistānā, un "Vakardienas pusdienu" lappuses caurstrāvo panikas lēkmes, kuras Godiņu piemeklēja vēl gadiem pēc atgriešanās Eiropā. Romāns tapa sešu dienu laikā, tā autoram dienu un nakti kā ar kraukļa nagu klabinot pelnu pelēkās rakstāmmašīnas taustiņus. "Apstāties nedrīkst" - tā Godiņš atkal un atkal teica savai mātei, kas mēģināja piespiest dēlu aiziet gulēt, kaut ko ieēst vai vismaz pārstāt nokārtot dabiskās spainī turpat blakus rakstāmgaldam. Tā runā, ka šo sešu dienu un sešu nakšu garumā vienīgais, kas deva Godiņam papildu enerģiju, bija cigaretes Prīma, kuras viņš izsmēķēja vismaz divus blokus. Autora māte kurnēja un žēlojās, bet atkal un atkal viņa devās papildināt cigarešu krājumus. Arī viņai bija skaidrs, ka viņas pusotras istabas dzīvoklī šajās diennaktīs tapa kaut kas tāds, kam bija lemts mainīt ja ne gluži planētu kustību, tad vismaz cilvēces apziņas virzienu noteikti.

Sestās dienas vakarā Jānis Godiņš pēdējo reizi nospieda taustiņu Punkts, izrāva no rakstāmmašīnas līdz pusei apdrukāto lapu un svinīgā balsī paziņoja: "Tā stunda ir atnākusi!" Tad viņš aizgāja uz virtuvi un vienā piegājienā notiesāja žāvēto vistu, ko māte bija sagādājusi, gatavojoties brīdim, kad dēls atgriezīsies dzīvajo vidū. Pēc tam visās drēbes Jānis Godiņš atkrita savā gultā un nogulēja divdesmit sešas stundas. Nākamajā dienā Jānis Godiņš atsāka savas zemes gaitas un devās bļitkot, bet ne par to ir šis stāsts.

Tālākais "Vakardienas pusdienu" stāsts ir ne mazāk dramatisks kā to tapšanas apstākļi. Tajā ir iesaistīts gan cenzors Zariņš, kurš vienpersoniski pasludināja "Vakardienas pusdienas" par sociālistiskā reālisma augstāko mērķu piepildījumu, lai arī romānā nav ne miņas no sociālisma un no reālisma, gan galvenā literatūras pārvalde, kuras divi darbinieki mazāk kā diennakti pēc romāna pirmās nodaļas izlasīšanas izdarīja pašnāvību, gan pats PSKP sekretārs Jūlijs Augusts, ar kura īpašu dekrētu Jāni Godiņu pasludināja par sociālistiskā darba varoni un apbalvoja ar trejdeviņiem gadiem Sibīrijas lēģeros, no kuriem Godiņš atgriezās tik apgarots, ka viņu ieraudzījis, jau stipri vecišķais Jūlijs Augusts turpat uz vietas izlaida garu un devās uz Ziemeļiem. Par romāna publikāciju, protams, nevarēja būt ne runas - tā raisītās emocijas nedaudzajos cilvēkos, kas bija ar to iepazinušies, raisīja tik spēcīgas un pretrunīgas reakcijas, ka iepazīstināt ar to parasto darbaļaužu tautu nekādi nedrīkstēja. Vienlaikus neviens arī neuzdrīkstējās šo manuskriptu iznīcināt, un ne jau tā literārās vērtības dēļ - vienkārši tas bija tāds teksts, ka pat zvērināts analfabēts, ieraugot pirmos tā burtus, acumirklī saprata, ka "Vakardienas pusdienu" aizskaršana ir ārpus viņ iespējām.

Pagāja gadi. Nomira ne vien Jānis Godiņš, bet arī visi cilvēki, kas viņu bija paredzējuši. Un vēl trakāk - traģiskā nāvē nomira arī padomju savienība, tā arī neizpildījusi savu solījumu tapt vienota uz mūžu mūžiem. Līdz ar to kāds varbūt varētu gaidīt, ka arī "Vakardienas pusdienas" zaudēs savu aktualitāti, taču tā tas nebūt nebija - šo vispārcilvēcīgo tekstu nevarēja ietekmēt tādi sīkumi kā cilvēces pārvērtības, manuskripta solītā vakardiena joprojām nebija pienākusi, un kamēr nebija iestājusies vakardiena, romāns bija pārāk aktuāls, lai to varētu publicēt.

Pagāja vēl gadi. Vienkāršā dzirnavnieku ģimenē dzīvību ieraudzīja mans tēvs - topošais dzirnavieks Jāzeps. Gadsimtu dzirnas turpināja malt cilvēku likteņus, un nelāgs atgadījums ar eksplodējošu tosteri samala šajās dzirnās Jāzepa vecākus. Tolaik viņam bija astoņi gadi - tikpat cik "Vakardienas pusdienu" galvenajam varonim Paulam. Nekādas likumsakarības šajās lietās mans tēvs, protams, nesaskatīja, jo viņam jau nebija nekādu iespēju zināt par "Vakardienas pusdienām". Vienīgais romāna eksemplārs joprojām glabājās Latvijas Valsts vēstures arhīvā, un tikai arhīva vecākais darbinieks - šķirotājs Matvejs - zināja par tā eksistenci. Matvejs arī bija vienīgais dzīvais cilvēks, kurš kādu reizi bija pāršķīris "Vakardienas pusdienu" pirmo lapaspusi.

Pēc vecāku nāves gādību pār manu tēvu uzņēmās viņa mātes māsa Ilvija ar savu vīru. Un šīs Ilvijas vīra tēva brālis bija jau piesauktais šķirotājs Matvejs. Savā desmitajā dzimšanas dienā mans tēvs pirmo reizi sastapa savu nosacīto radinieku - vīru ar kuplo bārdu un greznajām uzacīm ar seno vārdu Matvejs. Sirmo vīru uzreiz piesaistīja degsme jaunā puiš acīs, un viņš manam tēvam piedāvāja kļūt par savu mācekli. Zēns sākumā atteicās - kālab gan lai viņš - senu dzirnavu vienīgais mantinieks, kurš līdz ar pilngadību kļūs par to pilnvērtīgu īpašnieku, ietu par mācekli pie grāmatu tārpa, kas dirn pussabrukušā mūrā mājā pilsētā, kuras spozme ir senā pagātnē un tikai paši vecākie latvieši vēl atceras, ka reiz tā bija mūsu valsts galvaspilsēta? Taču tad Matvejs viņam šo piedāvājumu izteica otro reizi, un citā balsī, tādā, uz kuras saucienu pie viņa atnāktu pat akmens no pravieša kapa, un lielais zēns vai mazais vīrietis Matvejam atbildēja: "Jā, es nākšu!"

Tā mans tēvs nonāca Arhīva telpās Slokas ielā, un tā sākās viņa mācību gadi. Matvejs bija prasīgs un brīžiem nežēlīgs skolotājs, jo viņš skaidri apzinājās - viņam vairs nebija atlicis tik daudz stundu, lai viņš zēnam varētu visu vērtīgo iemācīt, esot laipns un pretimnākošs. Ne vienu vien nakti mans topošais tēvs pavadīja, lejot gaužas asaras pār kāda sena dokumenta kopiju, nespēdams izpildīt Skolotāja doto uzdevumu. Taču caur šīm asarām viņš norūdījās, stiprinājās kā miesā, tā dvēselē, un sasniedzis Bar Micvas vecumu, viņš prata un mācēja visu to, ko zināja Skolotājs Matvejs. Vakarā pirms gaidāmas mana tēva iesvētību dienas Matvejs viņu iesauca sava cellē un teica vārdus, kurus vēlāk tēvs atstāstīja arī mums, saviem dēliem: "Es esmu tev iemācījis visu to, ko tev nepieciešams zināt. Tāpēc tagad man ir pienācis laiks izdzēst savu sveci un iekurt uguni citviet." Matvejs manam tēvam iedeva ar rupju auklu pārsietu sainīti un vēlēja to atvērt pēc iesvētību ceremonijas beigām, atvainojies, ka pats viņš tajā piedalīties nevarēs. Un tā bija tiesa - tajā pašā naktī Matvejs atgriezās Arhīva ēkai, iegāja galvenajā fondu glabātavā, aizsmēķēja cigāru un no tā pielaida uguni arī papīriem. Stundu vēlāk arhīva ēka bija liesmās un Matvejs ugunīgā trejūgā uzbrauca Ellē.

Vai tas nozīmē, ka visa mācība, ko mans tēvs bija guvis no Matveja, būtu bijusi veltīga? Nē, gluži otrādi. Mans tēvs bija kļuvis par Matveja zināšanu mantinieku, bet viņš vairs nebija piekalts pie Arhīva pelējuma pārņemtajām telpām. Viņš varēja veidot pats savu Pasaules arhīvu galvā, neraizējoties par materiālās pasaules māņiem. Vienlaikus viņš varēja pievērsties arī darbam dzirnavās, kuras, kā zināms, pieder Tam Kungam un maļ lēni, bet labi. Pilngraudu milti un bīdeļmilti, spelta un paši smalkākie balti milti, auzas un griķi, turku zirņi un rudzi. Mans tēvs saprata katrus no tiem ar kaulu smadzenēm un viņa dzirnavās malt miltus brauca zemnieki no visas valsts. Un kāpēc? Jo mans tēvs saprata lietu patieso kārtību un zināja, kur katrai no tām vieta. Tāpat viņš zināja, ko apņemt par sievu. Manu māti, protams. Sigrida no Purvmaļiem bija ne vien skaista, bet arī čakla un tikumīga, prata aust un rakstīt, izšūt un filcēt, un pat mazliet mācējā breikdansu. Un viņa manu tēvu mīlēja. Un viņš viņu mīlēja. Un viņiem piedzima dēls, kuram iedeva vārdu Joahims. Divus gadus vēlāk piedzima otrs, un viņu kristīja par Gregoru. Vēl pēc četriem gadiem pasaulē nāca es, un arī es saņēmu vārdu. Diemžēl mana dzīvība nenāca par velti un reizē ar kļūšanu par triju dēlu tēvu, mans tēvs kļuva arī par atraitni. Arī mans tēvs šo lietu vērtēja racionāli, un drīzumā vēlreiz apprecējās. Un tad kļuva par dubultartaitni. Un tā vēl dažas reizes, līdz pats pārvērtās pīšļos. Tā pasaule ir iekārtota, un tāda tā mums jāpieņem.

Un tā es kļuvu par "Vakardienas pusdienu" manuskripta turētāju. Mans vecākais brālis Joahims dzimtas dzirnavas aizlaida postā. Mans vidējais brālis Gregors mēģināja ar mūsu tēva atraitni dzīvot labu dzīvi, bet viņam nesanāca. Tikām man ir "Vakardienas pusdienas", un lai arī tieši man vajadzētu būt gudrākajam no trim dēliem, es joprojām nezinu, ko ar tām iesākt, un vai pasaule ir gatava tās uzņemt, vai arī manu māju beigu beigās vilkam izdosies nopūst un atklāsies, ka patiesībā vakardien mēs visi palikām bez pusdienām. Un bez tām paliekam arī šodien. Rītdien? Kāda rītdiena? Kurš to ir redzējis un kurš var apgalvot, ka tāda pastāv? Jānis Godiņš - tu saki? Viņam taču vispār nav šķīvja.

Paskaidrojums, jeb lācītim vēderā nav zāģu skaidas, bet žultsakmeņi

Kad sāku rakstīt šo tekstu, tas bija iecerēts kā variācija par trim sivēntiņiem un vilku. Vai pat vēl precīzāk: viss sākās ar šādu rindkopu:

Kādam tēvam bija trīs dēli - divi gudri un trešais programmētājs. Vilks pūta, elsa, elsa, pūta un beidzot piedzemdēja Rausīti. Sarkangalvīte pasniedza vecmāmiņai pīrādziņus, bet viņa atbildēja: "Fui, tajos ir glutēns!" Ansītis un Grietiņa atklāja, ka raganas krāsns nebija energoefektīva. Runcis zābakos pačurāja. Kad pūķim vienu galvu nocirta, no kakla šļācās asinis. Pusnaktī Pelnrušķītes kariete pārvērtās par opeli. Mazā nāriņa dibināja konservu trestu "Brīvais vilnis".

Tātad, no šīs rindkopas atvasinājās doma: kā būtu, ja uzrakstītu pasaku par trim sivēntiņiem un vilku, tikai visi varoņi būs cilvēki? Uzrakstīju pirmo rindkopu, sēžot uz grīdas mošejā vienā no Stambula priekšpilsētām, bet sākotnējā iecere no manis aizmuka. Un tad teksts rakstījās pats - labi vai slikti, bet tas pats noteica, kādam tam jābūt. Un beigās, kā jau parasti, tas pats apēda savu asti. Un, protams, "Vakardienas pusdienu" autoram Jānim Godiņam nav nekā kopīga ar reālo Jāni Godiņu, viņam tik vien kā ir nelaimējies kļūt par divdesmit gadus sena fantāziju tēla vārda un uzvārda brāli.