Kazhes pierakstu burtnīca

Noras Ikstenas otrais romāns "Jaunavas mācība" vēl atgriezīsies - teju 15 gadus pēc tā klajā nāks "Mātes piens", par kura melnrakstu var uzskatīt "Jaunavas mācību". Dzimtas stāsts trīs paaudžu sieviešu veidolā, kur otrā nejūt mīlestību pret savu meitu, bet vēlas strādāt mediķa darbu, tomēr apstākļi viņai to liedz - izklausās kaut kur dzirdēts, ja esi lasījis (vai skatījies?) "Mātes pienu". Protams, citādos veidos šīs grāmatas ir ļoti atšķirīgas - "Jaunavas mācība" ir vairāk poētisks un mazāk sižetisks vēstījums, un arī viss tajā notiekošais ir vairāk aptuvens salīdzinājumā ar "Mātes pienā" lasāmo.

Man kā cilvēkam, kas brīžiem ir prasts kā dēlis, ar "Jaunavas mācību" gāja grūti - nē, ne tādā ziņā, ka to būtu lasījis ļoti ilgi (kā nekā šī grāmata nav pat ne 150 lappuses, un daļa no tām ir tukša), bet tālab, ka daudzviet man tur īsti nav kam pieķerties - jā, es varu apbrīnot autores valodu, bet es nevaru uztvert viņas domu. Un, ja es nevaru uztvert domu, es nevaru izbaudīt grāmatu. Reizēm man vajag, lai viss ir salikts no skaidri definētiem ķieģeļiem, kur autors man ar karoti iebaro iekšā - tas ir šis, un šis ir tas, vai kaut kā tamlīdzīgi, bet "Jaunavas mācībā" daudzreiz mani pārņēma sajūsmu, kas es lasu simbolus, kuri apzīmē citus simbolus, kuriem apakšā ir vēl trešie simboli. Bet kālab tas viss vajadzīgs - man tā arī nekļūst skaidrāks, un tad nu es nolieku "Jaunības mācību" malā, lai no tās atpūstos. Katrā ziņā jāsaka - "Mātes piens" mani uzrunāja daudz vairāk, un man nav skaidrības, vai pasaulē, kad tas jau uzrakstīts, "Jaunavas mācībai" vēl ir kāda vērtība, izņemot varbūt Ikstenas daiļrades pētīšanas kontekstā.