Kazhes pierakstu burtnīca

Ir 30. decembris, un man, kā teju katru gadu, ir parāds viena neaprakstīta ceļojuma veidā. Šoreiz gan esmu gumiju nostiepis tik ilgi, ka nāksies būt lakoniskam un konspektīvam. Iespējams, šo ievadu nemaz nevajadzēja rakstīt.

Brauciens uz Somiju notika kā bonuss dalībai Jukolas stafetēs. Tā kā tikai pāris stundu sacensību dēļ tādu ceļu mērot negribējām, saplānojām mazliet ilgāku programmu, apskatot arī vairākas iepriekš neapciemotas Somijas pilsētas. Pirmā pieturvieta gan, protams, bija labi zināma - Tallina, jo braukt ar Esteri vienā dienā tik lielu gabalu kā Rīga-Lahti negribējās.

Ceļā uz Tallinu arī viena pieturvieta bija - piestājām Pērnavā ieēst agrās vakariņas, atkārtoti iegriežoties pirms pāris gadiem par labu atzītajā picērijā, kura allaž ir pārbāzta. Marina tur paņēma tādu lazanjas porciju, ka ne tikai ar visu galā netika kafejnīcā, bet arī nākamajā ēdienreizē mājas apstākļos ne, līdz ar to vien nākamajā rītā šī lazanja tika uzveikta. Tallinā mums bija rezervēts pagrabstāva dzīvoklītis diezgan tuvu centram, paliekot ievērojama igauņu žurnālista dzīvoklī (pietiekami ievērojama, lai par viņu būtu rakstīts Wikipedia), pašam saimniekam gan esot projām, par mums gādību uzņēmās viņa mamma, kura ļoti satraucās par to, ka esam ar bērnu un centās būt tik pretimnākoša, cik vien iespējams, mēģināja mums piedāvāt visādus pārtikas produktus un tā tālāk. Jauki un sirsnīgi, bet, protams, mazliet par uzmācīgu.


Tallinā mēs bijām ieradušies jau diezgan pavēlu, taču man kā rūdītam statistiķim vēl vajadzēja savākt dienas soļu normu, tālab jau pēc vienpadsmitiem aizgāju izskriet piecīti apkārt vecpilsētas mūriem, mazliet paveroties igauņu naktsdzīvē (neko interesantu neieraudzīju). Nākamajā rītā pastaigā pa Tallinu devāmies jau visi kopā - prāmis uz Helsinkiem mums bija agrā pēcpusdienā, bet pirms tā vēl gribējām atrast namu ar 1946. gada vēja rādītāju. Es to biju jau savulaik sastapis, kad biju Tallinā uz Ian Anderson koncertu, taču nebiju piefiksējis, kur īsti tas atradās. Pāris stundas paklīstot pa Tallinas vecpilsētu (gan augšējo, gan apakšējo), mums to atrast neizdevās, bet nekas - tā jau Tallina ir jauka un simpātiska, un ne vienmēr vajag kaut ko atrast.


Tad braucām uz ostu, kur veicu ātru uzlidojumu Rimi, lai iepirktu iespējami vairāk gaidāmajām dienām nepieciešamo produktu. Marina un Estere palika auto, bet es sapirku tādu daudzumu preču, ka pats īsti nesapratu, kā man tās visas izdevās vienā piegājienā nogādāt līdz mašīnai. Braucām uz prāmi, tur bija sava tiesa gaidīšanas laika, tur sastapām Surikatu bāzes auto, mazliet papļāpājām un tad jau devāmies Somijas virzienā. Uz prāmja atklājās, ka Esterei pēkšņi ir parādījusies vēlme rāpot apkārt pa teritoriju (staigātāja viņa tolaik vēl nekāda dižā nebija), īsti neiespringstot uz to, ir tas pieņemami vai nav. Vēl pāris stundas un bijām jau Somijā.

Sevišķi tālu jābrauc nebija - tik vien kā aptuveni līdz Lahti, proti, kādus simts kilometrus. Izbraukšana no Helsinkiem gan sanāca stipri vien lēna, līdz ar to pat ja mēs būtu gribējuši, piedalīties slavenajā Nakukymppi plikņu skrējienā, laika tam īsti nebūtu sanācis. Un mums tāpat bija gana ko darīt. Tā kā pēc Jukolas standartiem bijām atbraukuši ļoti savlaicīgi, tad drīkstējām vēl ar auto iebraukt teritorijā, kas drīz tika slēgta, līdz ar to varējām savas mantas nogādāt aptuveni simts metru attālumā no teltsvietas, ko mums laipni atvēlēja Venlas komanda (divas Birznieces, viena Ieva un viena Ineta) ar nosaukumu "Kasieris pie lodziņa" (somiskā tulkojumā, kuru, protams, neatceros). Jukolas īpatnība ir tāda, ka normālos apstākļos visas mantas ir jānes līdz personīgi nomātajam pleķītim no oficiālās stāvvietas, kas parasti ir sasodīti tālu no tās vietas, kur tev būs telts, bet šajā situācijā mums paveicās.

Uzslējām telti, mazliet satraucāmies par to, kā tas būs - Esterei pirmo reizi nakšņot teltī (un priekšā bija nedēļa nemitīgas teltošanas!), tad pamazām sabrauca arī pārējie mūsējie, kaut ko pavakariņojām, un gājām pie miera. Vērts piebilst, ka lai arī mūsu kompānijai bija līdzi šādi tādi prīmusi, lietot tos nemaz nedrīkstēja, jo somi ir stingri ugunsdrošības prasību ziņā.

Nākamā diena mums bija diezgan brīva - uzturējāmies Jukolas teritorijā (tur bija, šķiet, armijas lidlauks un vispār militāra zona, kur normālos apstākļos cilvēki no malas netiek gaidīti), faktiski tik vien vajadzēja izdarīt, kā izskriet kādu treniņkarti, lai aptuveni nojaustu, kas sagaidīs pašā stafetē. Treniņa maršrutu devos kopā ar Ediju un Kalvi. Apbēdinošais secinājums - līdzās Edijam es mežā esmu idiots. Neiepriecinošais, bet kaut cik uzmundrinošais - Kalvis arī, līdz ar to ne es viens tāds. Knapi pēc tam paspējām noskatīties, kā dāmas dodas Venlas startā (iespaidīga komandu jūra!). "Kasiera" komanda nostartēja, manuprāt, itin cienījami. Protams, ne tik izcili kā savu etapu vienas no Ausekļa blicēm sastāvā veica Irbe, bet tāpat - slava un pačots visām dalībniecēm. Vakarā (vai drīzāk naktī?) startā devās arī pirmais no septiņiem Jukolas etapiem. Ar uzmundrinājumiem pavadījām distancē Sandi, un devos gulēt. Vai pareizāk - mēģināju gulēt, jo būtu pārspīlēti teikt, ka tajā naktī gulēju labi - traucēja gan manai gaumei pārāk skaļais Jukolas diktors, gan arī stress. Jā, gulēt varētu iet tālab, ka posmi ir gari, un līdz manam - sestajam stafetes posmam - naktij jau vajadzētu būt cauri.

Kad saņēmu ziņu, ka ceturto posmu skrējusī Ieva ir finišējusi, rāpos ārā no telts un devos uz Surikatu nometni. Vēl bija pavēss, tā ka saģērbos siltāk, bet uz startu jau krekls ar garām rokām galīgi nebija vajadzīgs - šī bija ļoti karsta vasara. Diezgan ilgi mīņājos stafetes maiņas zonā, jo Kalvis kaut kur kavējās. Beidzot viņš bija klāt, un distancē devos es. Kā jau ziņoju citur, sāku ar kļūdu, bet turpinājumā pamazām sāka iet labāk, un ne tuvu nebija tik ļauni, kā biju baidījies. Salīdzinoši ar grūtākām orientēšanās kartēm Latvijā te bija viens pluss - bieži ir tā, ka tev nav ļoti daudz variantu, kā nokļūt pie nākamā kontrolpunkta, jo apvidus pa azimutu gluži vienkārši nav skrienams. Savā ziņā mierināja arī tas, ka man nevienam stafete vairs nebija jānodod - Pēteris (pēdējā posma veicējs) distancē devās jau relatīvi drīz pēc manis, jo kontrollaikā pirms masu starta man iekļauties nebija pat teorētisku cerību (ja es pēkšņi pa Somijas akmeņiem nelēkšotu ar olimpieša asfalta skriešanas ātrumu). Mazliet stulbi sanāca, ka nevarēju ilgstoši atrast vienu no pēdējiem punktiem, pazaudējot itin daudz laika un līdz ar to - gandrīz visas vietas, ko kopvērtējumā biju kādā brīdī atguvis, tomēr vismaz gala bilance man bija pozitīva - stafeti pabeidzu mazliet augstākā vietā, nekā to uzsāku.

Beigu beigās ar Jukolu kā pasākumu biju ļoti apmierināts, un itin drīz izlēmu, ka arī nākamgad būs turp jābrauc. Taču šī Jukola bija jau mums cauri (protams, kad bija finišējis Pēteris, kurš itin pamatīgi mūs bija pacēlis augšā kopvērtējuma tabulā), un varējām sākt kravāt mantiņas. Ar auto šoreiz iekšā tikt nevarēja, un nācās mazliet pārdzīvot to, ka izmantojot turpceļa ērtības, biju uz telti atnesis visus mūsu pārtikas un gandrīz visus ūdens krājumus, kā rezultātā atpakaļ uz stāvvietu, kurā bija mašīna un kurp bija divarpus kilometri iešanas, nācās iet kā tādiem kārtīgiem nastu ēzeļiem, līdz maksimumam, protams, piekraujot arī Esteres ratu grozu. Šis gājiens bija tik smags, ka galvenais tā laikā bija neapstāties un nelikt somas zemē, jo atsākt iešanu varētu būt neiespējami. Tomēr varonīgā stilā mēs šo ceļu veicām un pārlaimīgi nokļuvām mašīnā, kur vismaz Marina uzreiz tika atalgota ar veldzējošu alu (gan jau es ar kādu malciņu iedzēru, bet man tomēr bija jābrauc ar auto).

Tā vien šķiet, ka turpmākais apraksts būs dramatiski nedetalizēts, jo kaut kā šī ir tā reize, kad man galīgi nav daudz spilgtu atmiņu par katru apmeklēto pilsētu un vēl vairāk nav iedvesmas rakāties pa zemapziņu, mēģinot tās kaut kur nozudušās pērles atrast. Diezgan droši varu apgalvot, ka tajā pat svētdienā, kad izbraucām no Jukolas, neko vairāk kā dažus desmitus kilometru ar auto neveicām, apmetāmies pirmajā kempingā, kas gadījās pa ceļam virzienā uz Hemenlinu. Kur tieši tas atradās, man nav ne mazākās nojautas. Ja kas - gribu piebilst, ka mums saplānots nebija pilnīgi nekas - virzienu, kurp doties pēc Jukolas beigām, izdomājām turpat uz vietas un maršruts attīstījās pilnīgi spontāni bez jebkādiem priekšdarbiem. Gluži kur acis rāda varbūt nebraucām, bet sistēmas tur bija ļoti maz.

Pirmdien bijām Hemenlinā, pilsētā, kas visvairāk ievērojama ar to, ka tajā dzimis slavenākais somu komponists Džans Sibeliuss. Viņa dzimtajā mājā ir iekārtots muzejs, kurā daļēji paviesojāmies divas reizes - un abas tur pirkām pastmarkas ar muminiem. Vienā no piegājieniem arī apgādājos ar dubultdisku ar Sibēliusa lielākajiem grāvējiem, ja tā var teikt (diemžēl plašu nebija). Dīvainā kārtā mūsu auto atteicās šos diskus spēlēt - vai pareizāk, atteicās tos spēlēt Somijā, pēc pārbraukšanas mājās tie sāka normāli skanēt. Bijām arī apskatīt (no ārpuses) pili, kuras vārdā saukta pilsēta (Hemenlina latviski būtu Hemespils). Tajā iekšā ir kaut kāds muzejs, kuru izvēlējāmies neapmeklēt, jo jāsaka - no ārpuses tā neizskatījās ne tuvu tiek iespaidīga, lai šķistu nepieciešams pārbaudīt, kas tieši ir lācītim vēderā.


Vakarpusē tikām nonācām Sastamalā, kur mums bija kārtējais kempings. Sastamala galīgi nav saucama par vēsturisku pilsētu - tā par pilsētu tikusi nodēvēta vien 2009. gadā teritoriālo reformu rezultātā. Par laimi, atsevišķie ciemati, uz kuru bāzes tā veidojusies, ir daudz senāki, un līdz ar to šādi tādi lauku tipa tūrisma objekti tur ir sastopami, un mēs tos patiesībā itin labi izpētījām, aizejot kārtīgā vakara pastaigā pa slēpnīšiem (šī bija tā viena no retajām situācijām, kad es visu laiku Marinai teicu: "vēl vienu varētu!", lai arī zināms, ka es internetā atradumus itin pasen nelogoju un kopumā man šis hobijs jau kādu laiku ir izbeidzies). Nekā gluži tik ievērojama, kā dēļ uz Sastamalu vajadzētu īpaši braukt, tur noteikti nebija, taču mūsu prasība primāri bija - kempings ceļā uz Pori, un tādai prasībai šī vieta atbilda. Šķiet, ka mani mazliet apbēdināja vienīgi tas, ka neaizčāpojām līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, bet vienlaikus saprotu, ka Estere tāpat mums bija neparasti pretimnākoša un nesūdzējās par ieilgušo pastaigu.


Otrdienas centrālā pieturvieta bija Pori - viena no tām Somijas pilsētām, kuras vismaz nosaukuma pēc ir zināmas. Salīdzinoši ar Hemenlinnu tā arī bija tāds lielāks orientieris uz ātru roku radītajā maršrutā. Laikam iespaidīgākais, ko tur mēs redzējām, bija lokomotīvju griezulis kādā ne pilnīgi publiskā teritorijā, kur bija gals vienam multislēpnim (kuru mēs neatradām), bet vismaz šo to uzzinājām iz Pori dzelzceļa vēstures. Kopējie iespaidi par pilsētu - nekā tāda sevišķa, normāla mazizmēra ziemeļu pilsēta ar dažu gadsimtu vēsturi, bet bez acīmredzamām pērlēm.


Tad jau interesantāka bija vieta, kur atradās mūsu šīs dienas kempings - uz Dienvidiem no Kristīnestādes atrodas interesanta saliņa (pussala?) ar kolorītām pāris būvēm, no kurām vienu mēs centāmies sasniegt ar kājām, bet tā arī nesapratām, kur tā palika, kad mēs uz to aizgājām. Izklausās haotiski, bet tā apmēram arī bija. Pa ceļu, kur gājām, brauca mašīnas vai nu uz to vietu, kurp devāmies, vai pilnīgi kaut kur citur, bet beigās... īsi sakot - mistika. Toties ūdenī bija daudz dažādu putnu, kurus mēs varētu labāk vērot, ja kaut ko saprastu no putniem.



Trešdien bijām Kristīnestādē - tā gan bija interesanta senatnīga pilsētiņa, kurā gan varbūt nebija izcili daudz dzīvības, bet tur bija gleznainas šauras ieliņas ar koka apbūvi un vismaz laiku pa laikam varēja noticēt, ka esam nonākuši citā laikmetā. Pilsēta ir itin neliela (vienā upes krastā, kur paviesojāmies, īsti nekā apskates vērta nav) - visu tās saistošāko daļu var droši izstaigāt stundas laikā, bet šo stundiņu atlicināt Kristīnestādei noteikti ir tā vērts. Iespējams, ka šī pat bija interesantākā pilsēta, ko šajā braucienā redzējām.




Tālākais punkts Ziemeļos, ko šajā reizē apmeklējām, bija Vāsa - pilsēta, kas atrodama arī Ziemeļvalstu vilcieniņu spēlē, tāpēc tur mums lielākā prioritāte bija selfijs dzelzceļa stacijā - bez tā nu nekādi nevar iztikt. Vēl atmiņā palika izcili laba kebabnīca, kur bija neticami lēts pusdienu piedāvajums, kurā komplektā nāca gan dzērieni, gan saldējums (šķiet, ka tie bija kādi pieci eiro no cilvēka - kaut kas galīgi neatbilstošs Somijas realitātei). Vēl Vāsa palika atmiņā ar ļoti spēcīgām vēja brāzmām, kā dēļ pēc viena slēpņa uz mola gāju vienatnē.


Ceturtdiena mūs nogādāja dabas parkā - Lauhanvori nacionālais parks sagādāja patīkamu dabas taku, kuru Estere tika iznesta slingā, kur bijām skatu tornī un kur es nopeldējos. Pats Lauhanvori ir kalns, viens no augstākajiem Somijas rietumos un galīgi ne kalns pēc tās kaimiņvalstu standartiem - 110 metri relatīvā augstuma un 231 metru virs jūras līmeņa. Bijām skatu tornī, apskatījām parku no augšas, un kāju pastaigas laikā - arī šo to no lejas. Mazliet pastaigāt ārpus pilsētām nekad nenāk par skādi.



Vakarpusē aizbraucām uz mazpilsētu Ikaalinen, kur mums gadījās laikam vienīgais lietainais vakars visas nedēļas laikā. Mazliet gan pa mazpilsētu pastaigājām. Kempinga recepcijā strādājošais čalis par pilsētiņu izteicās ar lielu lepnumu, stāstīja par to, ka vietējie ne vienmēr novērtē to, kas viņiem ir pieejams, bet te nu jāsaka - daba ir brīnišķīga, kā jau ļoti daudzviet Somijā, bet pati pilsēta var lepoties vienīgi ar sakoptību, nekā konkrēti izcila tajā nesaskatījām.


Pēdējā lielākā pieturvieta braucienā pa Somiju mums bija Tampere - pilsēta, kurā iepriekš bija būts un šķita, ka nav īsti vērts. Taču dīvainā kārtā izrādījās, ka tur ir daudz skaistāk un interesntāk, nekā vismaz man bija palicis atmiņā, un ne visur arī biju bijis iepriekšējo apmeklējumu reizēs. Piemēram, bijušo rūpnīcu teritorija ar oriģinālām mākslas instalācijām man bija kas pilnīgi jauns. Šādi tādi citi objekti nudien bija redzēti, bet tā kopumā jāsaka - Tampere ir viena no simpātiskākajām Somijas lielajām pilsētām.



Piektdienas vakarā mēs iebraucām gandrīz Helsinkos - proti, to priekšpilsētā, kur bijām noskatījuši Airbnb dzīvokli, tādējādi izbeidzot nedēļu ilgo nakšņošanu teltī. Pie vainas nebija tas, ka iepriekšējā naktī telts bija izlijusi, bet gan tas, ka šajā vakarā somi svinēja Jāņus, kā rezultātā visos kempingos bija pamatīgi uzsistas uz augšu cenas - tā ka par teltsvietu varēja maksāt tikpat cik par dzīvokli, tad nu izlēmām par labu dzīvoklim. Es pie reizes arī varēju izmantot iespēju vakarā paskatīties kādu Pasaules kausa spēli. Mazliet izpētījām to guļamrajonu, kurā bijām apmetušies (pēc Latvijas standartiem apvidus ekskluzīvs, pēc Somijas - vieta, kur dzīvot imigrantiem), kā jau visur Somijā, tepat blakus ūdens (šajā gadījumā - jūra). Kas bija ļoti jauki šajā apvidū - parastā pilsētas tipa mini parciņā novērojām vairākus zaķus. Jā, tieši zaķus nevis trušus - tas ārpus Somijas ir itin rets bonuss pilsētās.


Sestdienas rītā izgājām ekskursiju pa Helsinkiem. Savulaik biju šo pilsētu itin labi iepazinis (kā nekā 4 nedēļas tur 2012. gadā nodzīvoju), līdz ar to kaut ko vēl par tās ģeogrāfiju atcerējos, centrā nekā principiāli jauna nebija, taču namu ar gadskaitļiem meklējumos pabijām arī pāris pilsētas daļās, kuras iepriekš nebiju redzējis. Skaidrs, ka Helsinki nav viena no izcilākajām Eiropas galvaspilsētām, bet vienlaikus kā pilsēta tā ir itin patīkama (un ja negadies tur uz kādiem svētkiem - arī tīra un sakopta).



Pēcpusdienā devāmies atkal uz prāmi - un uz Tallinu, kur mums bija jau pēc latviešu kalendāra Jāņu vakars priekšā. Jāņus gan nosvinējām absolūti ne pēc standartiem - bijām noīrējuši šoreiz itin plašu un glaunu dzīvokli patālu no centra, kur izmantoju iespēju Jāņos ieiet saunā (jā, Tallinā arī šķiet pamazām pēc somu piemēra nāk modē dzīvokļi ar saunām!), paskatīties futbolu un iedzert alu.


Nākamajā rītā mums bija šādi piedzīvojumi ar auto noparkošanu, kā rezultātā pilnīgi nejauši garāmbraucot atradu turpceļā mums nepadevušos 1946. gadu, vēl pēdējā pastaiga pa Tallinu un tad jau ceļš Rīgas virzienā. Tā arī beidzās šis izbrauciens. Būtu es par to rakstījis pirms sešiem mēnešiem, emociju noteikti tekstā būtu vairāk, bet tagad - fakti vien, fakti vien!



Nākamgad - atkal uz Jukolu, tikai ar aprakstu gan tā nevajadzētu iebremzēt! Un arī kaut kādus pieturas punktus varētu jau savlaicīgāk izdomāt (šoreiz gan bija dažādi objektīvi iemesli, kādēļ to nebija, bet nākamgad plāni būs vajadzīgi kaut vai tāpēc vien, lai nebrauktu uz tām pašām vietām, kur šogad jau pabūts).