Kazhes pierakstu burtnīca

Ja godīgi, es nemaz nezinu - kādas tad īsti ir standarta Lieldienas. Ko es darīju Lieldienās pirms gada, pat nevaru īsti noskaidrot. Šķiet, vienīgās kaut cik atmiņā palikušās, ir tās, kad biju Strasbūrā uz slēpņotāju pasākumu. Citus gadus droši vien devos slēpņošanas tūrēs tepat Latvijā, bet tā īsti atmiņā nekas nav palicis.


Lai nebūtu kā citas reizes, šoreiz Lieldienās bija ieplānots trīs dienu laivu brauciens pa Mergupi un Lielo Juglu. Patiesībā sākotnēji bija paredzēts braukt pa Ventu, taču Marinas kaķa veselības problēmas viņu (Marinu, nevis kaķi) izslēdza no dalībnieku saraksta, un tad arī upe tika pārplānota. Nē, arī kaķis nevarēja piedalīties, ne tikai Marina, ja tev pēkšņi radies šāds jautājums. Braucēji atlikām četri - Raitis, Anita, Edijs un es. Bija pat sarunāts visai elegants risinājums, ka manu auto uz Rīgu atgādās Ivars (tas, kurš Ivss_xx) un šķita, ka shēma ir nostrādāta kvalitatīvi. Taču, protams, izrādījās, ka viss nav gluži tā, kā izskatās.


Neidziļināšos detaļās, kuras ir skumjas un sāpīgas (bet ne gluži traģiskas - neviens nenoslīka un nesaindējās ar "bamsli"), bet laivošana man un Edijam beidzās pēc mazāk kā trim stundām un mēs pat netikām līdz Lielās Juglas sākumam. Iespējams, tur pie vainas bija tas, ka braucām mēs pa Sudu, nevis Mergupi. Ūdens daudzums tur nebija optimāls un koku daudzums ūdenī - arī ne. Vismaz redzējām atsegumus. Tiesa, ja Sudai ir sūdains nosaukums, arī Mergupes vārds neko labu nevēstī. Raitis un Anita sūdaino misiju paveica, bet arī viņiem laivu brauciens nebija neko daudz ilgāks. Nu neko - apskatījām alkoholiķu klāstu Sidgundas veikalā (kvalitatīvs!) un braucām uz vietu, kur bija sarunāts satikties ar atlētisko velobraucēju Marinu, kura bija apsolījusi pievienoties mūsu bariņam vakarā.

Vieta, kuru izvēlējāmies naktsmītnei, acīmredzami ir populāra vietējo tūristu vidū, bet par sevišķi atraktīvu to laikam gan nenosaukšu - tas, kādi tur ir atkritumu kalni, ir visai biedējoši. Bet neko labāku rokas stiepiena attālumā droši vien dabūt tāpat nevarētu, līdz ar to samierinājāmies. Un galvenais taču ir kompānija, nevis atkritumu daudzums, vai ne tā?

Būtu pārspīlējums teikt, ka šajā vakarā mums spoži gāja ar ugunskura kurināšanu, liels pārspīlējums. Līdz ar to no siltā ēdiena nācās atteikties un labi vēl, ka Marina mugursomā bija atvedusi daudz gardumu (piem., keksu), lai mums nebūtu jācieš bads. Un labi, ka bija līdzi prīmuss, uz kura uzvārīt tēju. Malka bija kaut kāda mitra un galīgi negribēja degt. Tā reizēm arī gadās. Vismaz mūs apciemoja flegmatiska varde, tik izcili flegmatiska, ka tad, kad Raitis to paņēma rokās, pēc tam viņam bija grūti no vardes tikt vaļā - tā iekrampējās viņa pirkstos un nevēlējās laist vaļā. Izpētījuši vardes ieradumus, gājām vien gulēt. Teltī nācās saspiesties cieši jo cieši, jo nakts bija vēsa un man personīgi pēc kāda ne izcili veiksmīga manevra laivā bija daļēji slapjš guļammaiss.

Silts naktī nebija, taču īsti nosalt arī nesanāca. Rīts pienāca patīkams un saulains. Dienasgaismā atklājās, ka apkārtnē bija gana daudz egļu, no kurām varēja savākt sausos zariņus un iekurināt ugunskuru. Tas bija labi darīts. Varējām beidzot uzvārīt zupu, kurā nonāca arī trīs raudas, kuras Raitis iepriekšējā dienā bija iegādājies no vienīgā ceļā sastaptā makšķernieka. Patiesībā sākotnēji raudas bija piecas, bet divas no tām kādā laivas piesmelšanas epizodē aizpeldēja. Jā, gadās arī tā, ka aizpeld jau beigtas zivis. Tāpat zupā nonāca pāris nedaudz izšķīdušas olas (bijām nopirkuši vēl pirms laivošanas 10 olas ar mērķi tās nokrāsot, dažas no tām saplīsa, bet pārējās vēl vienu dienu vēlāk nonāca omletē - kaut kā nevedās mums ar to krāsošanu, toties Marina bija atvedusi ļoti interesantas krāsotas olas, kuras ar karkādes tēju dīvainā kārtā viņai bija padevušās drīzāk melnā marmora paskatā), sīpoli, burkāni, kartupeļi un kas nu vēl mums bija krājumos. Ā, protams, žāvēta gaļa un mednieku desiņas (nevar taču zupa būt ar zivi vien!). Kā jau uz ugunskura gatavotai zupai pieklājas, bija ļoti garšīgi.

Pamazām tomēr bija jāatbild uz kādu principiālu jautājumu - ja jau mums laivu brauciens bija izplenējis - ko tad darīt atlikušajās brīvdienās. Negaidītā kārtā domu pasvieda kāds klāt neesošs cilvēks - bija runa par Raita un Anitas draugiem, kuriem apnicis sēdēt Alūksnē un viņi aizbraukuši uz Munameģi. Un ko mēs varētu darīt? Protams, ka aizbraukt uz Munameģi. Vispirms gan vajadzēja izbraukt cauri Rīgai - atstāt laivas, nomazgāties un pārģērbties goda drānās. Marina jau no paša rīta (proti reālāk - ap agrīnu pusdienlaiku) aizbrauca mājās, bet uz Munameģi viņa braukt bija piekritusi. Visiem tika dots laiks saģērbties goda drānās (jo nebrauks taču uz Igauniju prastā paskatā), un tā ap pulksten pieciem trīs solīdi kungi (divi šlipsēs, viens - ar tauriņu) un viena solīda dāma (arī ar šlipsi, turklāt neadekvāti garu) iebrauca Stopiņu novada Sauriešos. Diemžēl Marina nedzirdēja serenādes, kas tika dziedātas zem viņas logiem, bet ieradās viņa visai ātri.

Īsti līdz Munameģim mēs gan tajā vakarā netikām - vispirms piestājām Siguldā "Bucefalā" kārtīgi paēst, un noskaidrojām, ka sievietēm lielākoties labāk (vizuāli) patīk sievietes nekā vīrieši (vismaz tā var spriest pēc tā, ka sieviešu auditorijai paredzētos žurnālos fotogrāfijās redzamas gandrīz tikai un vienīgi sievietes, turklāt visbiežāk - pavedinošās pozās). Igaunijā mums bija paredzēts nakšņot vietējo valsts mežu labiekārtotā vietā saprātīgā attālumā no Munameģa. Aizbraucām uz īsto vietu, bet koordinātēs neko labu neatradām, lai gan valsts mežu ceļš tas patiešām bija. Drusku tālāk ceļmalā uzgājām vigvamu un izlēmām turpat arī palikt. Ugunskuru taisīt īsti nebija pareizās vietas un arī noskaņojuma nē, tāpēc vienkārši uzslējām telti, kurā apmetās visi, izņemot Raiti, kas paziņoja, ka viņš gulēs vigvamā. Uzspēlēju ar Ediju šaha partiju, izmantojot guļammaisā gulošo Marinu par dēlīša paliktni, un gājām vien gulēt ar domu no rīta celties relatīvi agri, lai varētu jau rīta pusē būt Munameģa pakājē.

Šo nakti teltī bija siltāks - vai tas bija mums piebiedrojušās Anitas nopelns, sekas klimata pārmaiņām uz vasaras pusi vai apstāklis, ka mans guļammaiss šajā reizē bija sauss, nav pat īsti svarīgi. Tiesa, no rīta izskatījās, ka labie laika apstākļi mūs ir pametuši - cik caur telts sienām varēja redzēt, šķita, ka visapkārt viss ir pelēks. Tradicionāli jebkurā kompānijā es esmu tas, kas pamostas pirmais un gaida, kad augšā būs arī pārējie. Šoreiz situācija bija citāda - Raitis piecēlās jau, šķiet, sešos (šķiet, nebija attaisnojies mūsu iztēlotais scenārijs, ka pie viņa pa nakti uz kāda "bamslīša" iztukšošanu varētu ierasties viens no Igaunijas 500 lāčēim) un uzreiz sāka rosīties. Diezgan savlaicīgi piecēlāmies mēs visi, neskaitot Ediju, kurš kā jau rūdīts atlēts baudīja pelnīto miegu. Mēs tikām ieēdām uz ugunskura ceptas desiņas un apgrauzdētu maizi, līdz izlēmām - nav ko tam Edijam ļaut gulēt, un Raitis jautājuma risināšanai piegāja tieši - izvilka Ediju ar visu guļammaisu ārā no telts, tādējādi izpelnīdamies ne tos glaimojošākos vārdus no otrā kartupeļa puses. Vispār gan šajā reizē Raitim bija taisnība - mums tiešām vajadzēja doties, ja jau mēs vēlējāmies ne tikai pabūt Munameģī, bet arī atrast ne pārāk tālu no tā esošo Baltijas vecāko ģeoslēpni.

Kas man patika Munameģī? Pirmkārt, ceļš uz to. Līkumots, augšā-lejā, interesants, un - kvalitatīvs. Nevis izgangāts zemītis, bet normāls asfalts, tāds, pa kādu ir prieks braukt. Otrkārt, paša paugura labiekārtojums - gan tornis, gan teritorija tam apkārt. Būtiski sakarīgāk, nekā tas ir Gaiziņa gadījumā. Treškārt, koris. Kāds koris? Koris, kas kaut ko dziedāja, kamēr Raitis mani iznīcināja šaha spēlē. Ceturtkārt, apstāklis, ka Lieldienu pasākuma laikā iekļūšana tornī bija bez maksas - vienmēr ir prieks, ja par kaut ko var nemaksāt.


Atradām arī Munameģa slēpni, tādējādi bijām pilnvērtīgi atzīmējušies kā pabijuši šajā vietā, kas, protams, ir labi un vērtīgi. Ilgstoša kavēšanās gan nebija paredzēta, tālab pēc tikai vienas šampanieša pudeles iztukšošanas naski vien devāmies uz auto, lai turpinātu ceļu. Netālu no Munameģa ieraudzījām brūno tūrisma norādi uz Barklaja de Tolli mauzoleju. Parasti gan neesmu cienītājs vietām, kur var apskatīt kāda vairāk vai mazāk leģendāra cilvēka kapavietu, bet šoreiz bija izņēmums. Ko tā? Vai es būtu pēkšņi kļuvis par Barklaja cienītāju? Cik zinu - neesmu gan, taču man vismaz tā bija atklāsme, ka čalis, par kura pieminekli Rīgā salauzts ne viens vien šķēps, apbedīts ir Igaunijā. Turklāt, ja var ticēt leģendām, viņa sirds atdusoties pavisam citā vietā. Lieki teikt, ka arī pie Barklaja bija viens slēpnītis, bet tas patiešām ir lieki, tāpēc neteikšu.


Izņemot slēpņošanu, dzīvē ir vēl kāda ļoti svarīga aktivitāte - gastronomiskās izvirtības. Jau otro dienu līdzi braukāja šašliks, kurš tā vien prasījās tikt uzcepts. Gribējām atrast vēl vienu Igaunijas valsts mežu labiekārtotu vietu, taču norādītājās koordinātēs nekā laba nebija (kā izrādījās - pašu tizluma viena), tālab nometāmies kādas sīkas upītes krastā ceļmalā un likām lietā vienreizējās lietošanas grilu. Interesanti, ka vairāk kā stundas laikā, ko tur pavadījām, neviena mašīna mums garām nepabrauca. Toties ko vērtīgu gan mēs tur izdarījām - atklājām geopeldsezonu. Lielākoties tas bija Vimbas nopelns, jo viņš ir noteikti vismaz uz pusi trakāks par mani, bet arī man nepatīk krist kaunā un palikt atbildi parādā, līdz ar to izpeldēties sanāca arī man. Silts tur nebija - tas nu ir fakts, bet kas gan var būt lielāks prieks par atsvaidzinošu peldi sīkā Igaunijas upītē ar šlipsi kaklā un hūti galvā! Tikām Zakse kļuva par atbildīgo vistas cepēju (bija mums arī cūkgaļa, bet ar šo grilu tai nebūtu pieticis). Šaha veterāni Raitis un Edijs sāka spēlēt dinamiskas partijas uz galdiņa, kamēr es ar meitenēm mazliet uzspēlēju "Ligretto", un tā arī sagaidījām ēdamo. Ieturējāmies un - atkal ceļā!


Ar to arī nāca laiks "HE Stash". Būtu pārspīlējums teikt, ka šis slēpnis ir leģendām apvīts, tomēr mani jau interesē visu veidu vēsture, tai skaitā slēpņošanas un līdz ar to atrast tādu slēpni, kas izvietots vēl laikos, kad es gāju vidusskolā, man šķita ļoti iepriecinoši. Kas turklāt bija īpaši pārsteidzoši, ka šis slēpnis ir novietots pie apskates objekta - nez kādēļ man šķita, ka vēsturiskajām "kastēm" šāda lieta nav raksturīga, bet te slēpni meklējām pie visai iespaidīgām viduslaiku pils drupām, kurās turklāt vēl bija atrodama izmēros diezgan apjomīga ala. Nebija gan tā, ka mums ļoti naski gāja ar šī slēpņa meklējumiem, jo apraksts par sapuvušu koku daudz nedod, ja zini, ka koks bijis sapuvis jau pirms 13 gadiem. Ir dzirdēts, ka puve parasti tikai progresē un bija skaidrs, ka mūsu laikos no šī koka nekas daudz vairs nevarētu būt atlicis. Bijām jau sasnieguši tādu izmisuma līmeni, lai zvanītu pēc palīdzības kādam no gudrajiem draugiem, kad Zakse priekā iesaucās: "Ir!" Un patiešām bija, un tas bija labi. Un tad viņi visi līksmoja!


Nekā vairāk piebilstama man arī nav - pēc šī slēpņa atrašanas uzņēmām kursu uz Rīgu - piestājām Valgā pēc kaut kā ēdama, Valmierā pēc viena slēpņa un tad - pa mājām. Izlikšos, ka nevienu Rīgas apkaimju punktu šajā vakarā neapmeklējām, pat Brekšus nē.


Ar to gan Lieldienas vēl cauri nebija - pirmdien Edijs devās demonstrēt savas labākās atlēta īpašības kādās orientēšanas sastāvā, bet mēs - pārējā četrotne - braucām uz Jelgavas pusi cept, cept cūku jeb tikt galā ar vēl neiznīcināto šašliku. Pie reizes aizgājām uz Lielupes palienes pļavām, izpētījām savvaļas zirgu nokārtošanās ieradumus (uzzinājām, ka viņi veic kolektīvu darbu sūdu piramīdu radīšanā) un tad braucām uz LVM labiekārtotu vietu. Ar to mums izgāja vēl labāk kā Igaunijā - izrādījās, ka mūsu atrastā vieta bija "Mamma Daba" komercpiknika vieta. Sākumām izlēmām nemaksāt šiem badakāšiem un buržujiem, bet pēc kāda laiciņa pārdomājām un devāmies vien uz šo punktu. Tur gan izrādījās, ka neviena naudas iekasētāja nebija, tādēļ iekārtojāmies tāpat, cepām gaļu un atkal spēlējām "Ligretto", iepazināmies ar kādu kaprīzu gulbi - izsitēju, kurš draudīgi šņāca un prasīja uzkodas, un tad ieradās arī naudas iekasētāja. Godprātīgi samaksājām, kvalitatīvi ieēdām šašliku un jau ļoti saprātīgā laikā bijām mājās. Ar to gan Lieldienas bija cauri. Kopumā - ļoti kvalitatīvi pavadīta garā nedēļas nogale!