The Madcap Laughs
Noklausījies jaunāko Pink Floyd veikumu, izlēmu atgriezties tuvāk saknēm, prom no mārketinga trikiem, specefektiem un ārišķībām, un kas gan saistībā ar PF būtu tālāk no sabiedriskajām attiecībām kā Sida Bareta solo karjera? Tālab šodien man austiņās skan "The Madcap Laughs".
Ja izrādītos, ka tu neesi Pink Floyd vēsturē iesvētīts cilvēks, tad pastāstīšu, ka laikos ilgi pirms mega grāvējiem "Dark Side of the Moon" un "The Wall" grupas radošais līderis bija Rodžers "Sids" Barets - čalis ar bērnišķīgu fantāziju un rokzvaigznes ārieni, kura vadībā tapa grupas pirmie veiksmīgie singli un pirmais studijas ieraksts, taču itin ātri Sida smadzenes saēda narkotikas (droši vien iedzimtība arī kādu lomu spēlēja) un viņš, vienkārši sakot, sajuka prātā. Rezultātā pēc laiciņa viņu no paša dibinātās grupas padzina (tālab, ka Sids bija kļuvis smagi nefunkcionāls), viņa vietu PF pamazām ieņēma Deivids Gilmors, un sākās pilnīgi cita Pink Floyd ēra. Tikām Sids pats vēl sākotnēji par spīti mentālajām problēmām skaitījās perspektīvs mūziķis, iespējams, perspektīvāks par atlikušo Pink Floyd, un tālab tikai loģiski, ka jau 1968.gadā sākās ieraksta darbi viņa solo debijai, kura gan Sida dvēseles stāvokļa dēļ klajā nāca vien 1970.gadā. Un tad par šo ierakstu tagad arī stāstīšu.
"The Madcap Laughs" Sids nenoliedzami ir daudz dīvaināks kā "The Piper at the Gates of Dawn" Sids, viņa dziesmām ir itin pagaisis speisroks, tā vietā dziesmiņas ir it kā vienkāršas, it kā bērnišķīgas, bet ar nenoliedzamu devu ārprāta, kas tās dara interesantākas - vairāk tas ir "Arnold Layne" vai "Gnome" Sids, nekā cilvēks, kas varētu radīt "Astronomy Domine" vai "Interstellar Overdrive". Bezmaz vai var padomāt, ka Sids mēģināja radīt kaut ko komerciāli veiksmīgu, bet viņa slimās smadzenes to ik pa brīdim izgriež kaut kādā dīvainā neprognozējamā virzienā. Aranžējumi daļai dziesmu ir ļoti vienkārši, tām sastāvot no paša Sida itin rudimentārās ģitārspēles, bet citviet viņam piespēlē Soft Machine, kas noteikti ir šī ieraksta pluss - jo Vaiets un kompānija, nebūdami paši gluži traki, arī bija gana ekstravaganti, lai labi iederētos Sida pasaulē.
Nezinu, vai var teikt, ka šīs dziesmas ir lipīgas, bet kaut kādā mērā droši vien var - "Love You", "Dark Globe" (kurā kā šķiet Barets apdzied pats savu ārprātu), "Octopus", "Golden Hair" ir jaukas un skaistas dziesmas bez lieka grandiozuma, vienkāršas savā formā un saistošas ar savām dīvainībām. Cik saprotu, ieraksta tapšana bija visai sarežģīta, jo Bareta prāts neļāva viņam studijā vienu un to pašu dziesmu divas reizes pēc kārtas izpildīt vienā un tajā pašā veidā, kā dēļ pavadošā grupa lielākoties atradās neziņā par to - ko tieši tai spēlēt, un tas šim ierakstam nāk tikai par labu.
Grūti, protams, teikt, vai ar pie pilna saprāta esošu Sidu sastāvā "Pink Floyd" būtu sasnieguši tās virsotnes, līdz kurām viņi tika ar Votersu pie stūres, bet nenoliedzami - Sids bija čalis ar lielu talantu un harismu, un viņš sadega daudz par ātru, izmantojot ļoti nelielu daļu no sava potenciāla un "The Madcap Laughs" ir ieraksts, kuru klausīties ir daudz interesantāk nekā Gilmora ēras Pink Floyd. Trakais cepurnieks tomēr bija viens ļoti apdāvināts cilvēks.
Ja izrādītos, ka tu neesi Pink Floyd vēsturē iesvētīts cilvēks, tad pastāstīšu, ka laikos ilgi pirms mega grāvējiem "Dark Side of the Moon" un "The Wall" grupas radošais līderis bija Rodžers "Sids" Barets - čalis ar bērnišķīgu fantāziju un rokzvaigznes ārieni, kura vadībā tapa grupas pirmie veiksmīgie singli un pirmais studijas ieraksts, taču itin ātri Sida smadzenes saēda narkotikas (droši vien iedzimtība arī kādu lomu spēlēja) un viņš, vienkārši sakot, sajuka prātā. Rezultātā pēc laiciņa viņu no paša dibinātās grupas padzina (tālab, ka Sids bija kļuvis smagi nefunkcionāls), viņa vietu PF pamazām ieņēma Deivids Gilmors, un sākās pilnīgi cita Pink Floyd ēra. Tikām Sids pats vēl sākotnēji par spīti mentālajām problēmām skaitījās perspektīvs mūziķis, iespējams, perspektīvāks par atlikušo Pink Floyd, un tālab tikai loģiski, ka jau 1968.gadā sākās ieraksta darbi viņa solo debijai, kura gan Sida dvēseles stāvokļa dēļ klajā nāca vien 1970.gadā. Un tad par šo ierakstu tagad arī stāstīšu.
"The Madcap Laughs" Sids nenoliedzami ir daudz dīvaināks kā "The Piper at the Gates of Dawn" Sids, viņa dziesmām ir itin pagaisis speisroks, tā vietā dziesmiņas ir it kā vienkāršas, it kā bērnišķīgas, bet ar nenoliedzamu devu ārprāta, kas tās dara interesantākas - vairāk tas ir "Arnold Layne" vai "Gnome" Sids, nekā cilvēks, kas varētu radīt "Astronomy Domine" vai "Interstellar Overdrive". Bezmaz vai var padomāt, ka Sids mēģināja radīt kaut ko komerciāli veiksmīgu, bet viņa slimās smadzenes to ik pa brīdim izgriež kaut kādā dīvainā neprognozējamā virzienā. Aranžējumi daļai dziesmu ir ļoti vienkārši, tām sastāvot no paša Sida itin rudimentārās ģitārspēles, bet citviet viņam piespēlē Soft Machine, kas noteikti ir šī ieraksta pluss - jo Vaiets un kompānija, nebūdami paši gluži traki, arī bija gana ekstravaganti, lai labi iederētos Sida pasaulē.
Nezinu, vai var teikt, ka šīs dziesmas ir lipīgas, bet kaut kādā mērā droši vien var - "Love You", "Dark Globe" (kurā kā šķiet Barets apdzied pats savu ārprātu), "Octopus", "Golden Hair" ir jaukas un skaistas dziesmas bez lieka grandiozuma, vienkāršas savā formā un saistošas ar savām dīvainībām. Cik saprotu, ieraksta tapšana bija visai sarežģīta, jo Bareta prāts neļāva viņam studijā vienu un to pašu dziesmu divas reizes pēc kārtas izpildīt vienā un tajā pašā veidā, kā dēļ pavadošā grupa lielākoties atradās neziņā par to - ko tieši tai spēlēt, un tas šim ierakstam nāk tikai par labu.
Grūti, protams, teikt, vai ar pie pilna saprāta esošu Sidu sastāvā "Pink Floyd" būtu sasnieguši tās virsotnes, līdz kurām viņi tika ar Votersu pie stūres, bet nenoliedzami - Sids bija čalis ar lielu talantu un harismu, un viņš sadega daudz par ātru, izmantojot ļoti nelielu daļu no sava potenciāla un "The Madcap Laughs" ir ieraksts, kuru klausīties ir daudz interesantāk nekā Gilmora ēras Pink Floyd. Trakais cepurnieks tomēr bija viens ļoti apdāvināts cilvēks.
2014-10-13
comments powered by Disqus