Aijas Bley filmu "Mēs gribējām izmainīt" pasauli var skatīties un uztvert dažādos veidos. No vienas puses, tā ir nostaļģisks ceļojums pagātnē, kura atsevišķiem cilvēkiem nemaz nav beigusies. Tāpat tu to vari (tā to saskatīja I.Bērziņš) uztvert kā pamācību tam, kā nepārvērsties par sistēmas skrūvīti. Ja vēlies, tu vari to uztvert kā eksistenciālas pārdomas par to, kā ir būt pusaudzim pusmūžā. Vai kā biedējošu piemēru tam, kas notiek gadījumā, ja tu esi tik jauns, cik pats jūties, bet tas jau ir kļuvis nožēlojami. Kur ir filmas spēks, ka tās vēstījums tev neuzspiež atbildi uz jautājumu - kā tad īstenībā ir? Arī trīs filmas varoņi nebūt nav homogēniski - viņi varbūt visi atspoguļo vienas un tās pašas personības šķautnes, bet šīs šķautnes ir visnotaļ atšķirīgas un gana pretrunīgas.
Savā ziņā var teikt, ka šī filma neko īpaši jaunu par saviem varoņiem neatklāj - pat tādam cilvēkam kā man, kas Latvijas andergraunda kanonu pārzina tikai virspusējā līmenī, ir gana skaidri priekšstati par šīs filmas varoņu trijotni, un nekas pretējs šiem priekšstatiem te arī nebija redzams. Taču tas nav filmas trūkums - kā konkrētu varoņu momentuzņēmums konkrētā viņu dzīves posmā filma strādā ļoti labi. Filmā ļoti labi ir balansēts tās muzikālais saturs, varoņu atainojums dažādās situācijās un dažādās noskaņās.