Kazhes pierakstu burtnīca

Es nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka "Bezkaunīgos večus" esmu deviņdesmito gadu vidū redzējis klātienē teātrī. Pilnīgi noteikti esmu redzējis šīs izrādes fragmentus, kuri bija iekļauti kaut kādā Nacionālā teātra popūrijā (iespējams, tā bija viena no pirmajām "Teātra žurkām", bet varu arī kļūdīties), kaut kādas ainas un personāžus pat pārsteidzošā kārtā atcerējos, bet vai biju ar vecākiem arī uz pašu izrādi... drīzāk es teiktu, ka nē, bet dokumentālu pierādījumu trūkst (it īpaši, ja ņem vērā to, ka dokumentāli pierādījumi šajā virzienā nav īsti iespējami).

Tagad tikām izmantoju iespēju noskatīties izrādes ierakstu Internetā un jāatzīst... kaut kas man tur līdz galam neaizgāja. Silvija Radzobe par šo iestudējumu rakstījusi: "M.Kublinska Bezkaunīgo veču iestudējums līdz pat 90.gadu vidum saglabājās kā visprecīzākais A.Eglīša stila un pasaules izjūtas uzminējums un perfekts realizējums spoži teatrālā formā. Stāsts par ģimenes izmantotā, gluži vai par naudas pelnīšanas automātu padarītā pensionāra Jāņa Bertolda (Jaunušans) pēkšņo vēlēšanos dzīvot arī sev ir stāsts par sacelšanos, kuras gaitā, satiekoties ar jaunības draugiem, varonis atgūst dzīves garšu. Izrādes intonāciju veidoja ažors teatrālisms, neslēpta spēle (kā laicīgās zemes dzīves simbols), ko vietumis pāršķēla atsevišķi smeldzīgi momenti (kā atgādinājums par cilvēka neizbēgamo vientulību). Šo emocionālo noskaņu visprecīzāk varētu nosaukt par pašironisku hedonismu." Es labprāt tur būtu saskatījis to pašu, bet nudien - kā lai censtos, nespēju.

Nav šaubu, ka izrādē piedalījās virkne patiešām izcilu aktieru: Sebris, Jaunušāns, Līne, Norenbergs, Kubilis, u.c., taču 2020.gada man ir ļoti grūti skatīties uz deviņdesmito gadu Nacionālā teātra aktierspēli, kuras paņēmieni mūsdienās drīzāk saistās ar amatierteātra iestudējumu. Izrādes sentimentālā puse ("Ak, Adele!") šķiet bezcerīgi banāla, bet komiskā puse - sekla. Jā, tur ir sava deva trāpīgu Anšlava Eglīša novērojamu par īpatnībām trimdas latviešu sabiedrībā, bet attiecības starp varoņiem ir ar šaušalīgi šķidru motivāciju, faktiski vienīgais no tēliem, kuriem ir jebkāds dziļums, ir Jaunušāna atveidotais Seniors, kurš gan tāpat regulāri tiek padarīts par joku objektu kategorijā "re, kā viņš ir pietempies!" Kāda, sasodīts, ir Longīna Laukmaņa motivācija biedroties ar abiem pārējiem latviešiem un mēģināt panākt, lai viņi savā starpā izlīgst? Kāpēc viņš mēģina ar visiem būt pa labam? Viņš taču pats deklarē, ka cilvēks no dabas ir vientuļš, kāpēc viņam jāmēģina dabūt savā pusē pat niknā Zuzanna? Visi kaut cik jaunākie izrādes varoņi savā darbībās un izteikumos šķiet esam uz robežas ar debilismu. Nemaz nerunāsim par to, ka 2020.gadā diezgan daudziem varētu būt iebildumi pret Ulda Anžes ietērpšanu "blackface", atveidojot melnādainu sulaini (nojaušu, ka tolaik gan gados vecākas kundzes sajūsmā spiedza, ieraudzījušas uz skatuves "nēģeri"!).

Es patiešām būtu gribējis, lai man šī izrāde būtu kaut cik patikusi, bet reālie iespaidi bija tādi, ka es būtu nopietni pārdomājis, vai es vēlētos palikt uz otro cēlienu, ja to skatītos teātrī. Iespējams, tas gluži vienkārši nav teātris man.