Skios: A Novel
Maikls Freins ir vecā kaluma angļu komēdijliteratūras autors, kura varoņi visai labi iederētos, piemēram, Vūstera un Džīvsa pasaulē, tāds kā P.Džei Vodhauza dēls. Neesmu gan nevienu citu viņa darbu līdz šim lasījis, bet tas jau man neliedz izlikties par gudru un zinošu.
Romāna "Skiosa: romāns" darbība norisinās iedomātā Grieķijas salā, kurā doktoram Vilfrīdam Norbertam ir paredzēts lasīt lekciju par kādu ļoti garlaicīgu tēmu, taču personību sajaukšanas dēļ par profesoru uzdodas kāds gados jaunāks un ievērojami vieglprātīgāks cilvēks vārdā Olivers Fokss, kuram bija paredzēts uz šīs salas pavadīt nedēļu kopā ar kādu sievieti, ar kuru viņš ir knapi pazīstams. Rezultātā sanāk, ka Fokss nonāk konferencē un bārstās ar stulbībām, kuras par inteliģentiem izliekošies tās apmeklētāji cenšas saprast, kamēr garlaicīgo zinātņu doktors gandrīz pārguļ ar Foksa draudzeni, tad vēl izrādās, ka visi personāži ir savstarpēji saistīti, visi kādu krāpj un par kaut ko nedomā. Ja vēl šeit iepītu kādu neirotisku ebreju, no šīs grāmatas varētu sanākt Vudija Alena komēdija.
Protams, grāmatas personāži ir tikpat psiholoģiski nostrādāti kā komiska varoņi, bet lasīt šo farsu ir jautri, pat tad, ja tu saproti, ka tā darbība vēl kaut cik varētu būt ticama, ja tā norisinātos pirms vismaz trīsdesmit gadiem, bet ne mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā, taču ne jau ticamības dēļ cilvēki lasa un skatās farsus, bet gan tādēļ, lai aizmirstu vismaz uz brīdi ikdienas rūpes un raizes, tieši tāda paša iemesla dēļ, kā viņi lieto, piemēram, opiju. Un vispār - es tak esmu farsu un balagānu cienītājs, līdz ar to nav brīnums, ka man šī grāmata, par spīti visiem tās trūkumiem, patika.
Romāna "Skiosa: romāns" darbība norisinās iedomātā Grieķijas salā, kurā doktoram Vilfrīdam Norbertam ir paredzēts lasīt lekciju par kādu ļoti garlaicīgu tēmu, taču personību sajaukšanas dēļ par profesoru uzdodas kāds gados jaunāks un ievērojami vieglprātīgāks cilvēks vārdā Olivers Fokss, kuram bija paredzēts uz šīs salas pavadīt nedēļu kopā ar kādu sievieti, ar kuru viņš ir knapi pazīstams. Rezultātā sanāk, ka Fokss nonāk konferencē un bārstās ar stulbībām, kuras par inteliģentiem izliekošies tās apmeklētāji cenšas saprast, kamēr garlaicīgo zinātņu doktors gandrīz pārguļ ar Foksa draudzeni, tad vēl izrādās, ka visi personāži ir savstarpēji saistīti, visi kādu krāpj un par kaut ko nedomā. Ja vēl šeit iepītu kādu neirotisku ebreju, no šīs grāmatas varētu sanākt Vudija Alena komēdija.
Protams, grāmatas personāži ir tikpat psiholoģiski nostrādāti kā komiska varoņi, bet lasīt šo farsu ir jautri, pat tad, ja tu saproti, ka tā darbība vēl kaut cik varētu būt ticama, ja tā norisinātos pirms vismaz trīsdesmit gadiem, bet ne mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā, taču ne jau ticamības dēļ cilvēki lasa un skatās farsus, bet gan tādēļ, lai aizmirstu vismaz uz brīdi ikdienas rūpes un raizes, tieši tāda paša iemesla dēļ, kā viņi lieto, piemēram, opiju. Un vispār - es tak esmu farsu un balagānu cienītājs, līdz ar to nav brīnums, ka man šī grāmata, par spīti visiem tās trūkumiem, patika.
2012-12-12
comments powered by Disqus