Iz Baltikas
Mika Koljēra jaunākais veikums "Iz Baltikas" ir pagaidām viņa vērienīgākais darbs literatūras lauciņā, kurā nenoliedzami ieguldīts milzīgs darbs, darbojoties ārzemēs tik ļoti pieprasītajā vēsturiskās fantastikas lauciņā (ar fantastiku šajā vietā saprotot to, ka, balstoties uz vēsturiskiem personāžiem un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, tiek veidots absolūti pašizdomāts stāstījums).
Grāmata ir it kā kaut kur uziets super rets un vērtīgs manuskripts, kas vēsta par Semjuela Džonsona un Džeimsa Bosvela (angļu un skotu džentelmeņu) ceļojumu pa Kurzemes hercogisti un Livoniju (Vidzemi un Igauniju) 18. gadsimta beigās. Piezīmju "autors" ir Bosvels, kas uzskatāms par vienu no visu laiku izcilākajiem biogrāfiem un kura sarakstītā Džonsona biogrāfija tiek dēvēta par izcilāko darbu šajā žanrā, kamēr abi kungi iepriekš patiešām bija devušies ceļojumā pa Skotiju, kur tapa ievērojamu darbu pāris - Džonsons uzrakstīja "Ceļojumu uz Skotijas rietumu salām", bet Bosvels - "Hebrīdu ceļojuma dienasgrāmatu". Koljērs tikām radījis fantāziju, kā būtu, ja šie kungi būtu veikuši vēl vienu ceļojumu, šoreiz - uz Baltiku (kā tā dēvēta grāmatā).
Sava ceļojuma gaitā varoņi sastop dažādus ievērojamus tā laika cilvēkus - sākot ar Kantu Kēnigsbergā, turpinot ar Pēteri Bīronu un Veco Stenderu Mītavā, tad ģenerāli Braunu (Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatoru) un Herderu Rīgā, baronu Minhauzenu karietē, citu baronu - fon Fītinghofu Alūksnē un visubeidzot Ābramu Petroviču Gannibalu (Pētera I krustdēlu un Puškina vecvectēvu) Igaunijā. Tāpat varoņi brauc ar plostu pa Gauju, piedalās Jāņu svinībās kopā ar letiem, un iesaistās visādās citādās avantūrās, kurās nez vai tāds septiņdesmitgadīgs Doktors Džonsons būtu rāvies piedalīties. Taču tā kā grāmatas saturs gandrīz pilnībā ir fikcija (piemēram, gara epizode par slepeno pagrīdes bibliotēku Tērbatā, kas uzturējusi Tērbatas universitātes garu, kamēr pati universtitāte biju slēgta), tad nav īsti pamata piekasīties tam, ka ne viss tajā šķiet ticams un iespējams (piemēram, ka pilnīgi nejauši īsā periodā satikt šajā teritorijā visas tā laikmeta slavenības nebūtu iespējams).
Lielākais pārmetums man tomēr šai grāmatai nav par to, ka tā nav patiesa (kuru gan vispār interesē tādas muļķības kā "vēsturiskā patiesība"?), bet gan tas, ka tā nav sevišķi interesanta kā lasāmviela. Jā, ir atsevišķas saistošas epizodes, man patīk tur vietām parādošās pašrefleksija, bet darbs kā tāds ir pārāk smagnējs, pārāk stiepts un lielos daudzumos nebaudāms. Bieži man radās sajūta, ka lasu variāciju par Tai naktī Diršu pilī uz četrsimt lappusēm (ja kas - par savām spējām es zinu, ka vairāk kā trīs lappušu garuma stāstus man rakstīt nevajadzētu). Šī grāmata lasās smagi un tās lielākais labums ir laba miega nodrošināšana, bet kā pašas grāmatas pluss tas īsti nestrādā. Brīžiem man radās arī jautājums - vai gadījumā interesantāk nebūtu lasīt paša Džonsona slavenāko darbu - angļu valodas "Vārdnīcu"?
Šāds kritisks viedoklis par "Iz Baltikas" man ir par spīti tam, ka pats Koljērs man cilvēciski šķiet ļoti simpātisks, man patika viņa "Ceturtais lielākais Latvijā" (ja kas - netieša atsauce un mazliet paņirgāšanās par Lemberga kungu arī šajā grāmatā ir), es novērtēju to, ka viņš ir ļoti erudīts džentelmenis, kas šajā grāmatā ieguldījis daudz darba vēstures izpētē. Bet - ja man ir garlaicīgi lasīt, tad man ir garlaicīgi lasīt.
Grāmata ir it kā kaut kur uziets super rets un vērtīgs manuskripts, kas vēsta par Semjuela Džonsona un Džeimsa Bosvela (angļu un skotu džentelmeņu) ceļojumu pa Kurzemes hercogisti un Livoniju (Vidzemi un Igauniju) 18. gadsimta beigās. Piezīmju "autors" ir Bosvels, kas uzskatāms par vienu no visu laiku izcilākajiem biogrāfiem un kura sarakstītā Džonsona biogrāfija tiek dēvēta par izcilāko darbu šajā žanrā, kamēr abi kungi iepriekš patiešām bija devušies ceļojumā pa Skotiju, kur tapa ievērojamu darbu pāris - Džonsons uzrakstīja "Ceļojumu uz Skotijas rietumu salām", bet Bosvels - "Hebrīdu ceļojuma dienasgrāmatu". Koljērs tikām radījis fantāziju, kā būtu, ja šie kungi būtu veikuši vēl vienu ceļojumu, šoreiz - uz Baltiku (kā tā dēvēta grāmatā).
Sava ceļojuma gaitā varoņi sastop dažādus ievērojamus tā laika cilvēkus - sākot ar Kantu Kēnigsbergā, turpinot ar Pēteri Bīronu un Veco Stenderu Mītavā, tad ģenerāli Braunu (Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatoru) un Herderu Rīgā, baronu Minhauzenu karietē, citu baronu - fon Fītinghofu Alūksnē un visubeidzot Ābramu Petroviču Gannibalu (Pētera I krustdēlu un Puškina vecvectēvu) Igaunijā. Tāpat varoņi brauc ar plostu pa Gauju, piedalās Jāņu svinībās kopā ar letiem, un iesaistās visādās citādās avantūrās, kurās nez vai tāds septiņdesmitgadīgs Doktors Džonsons būtu rāvies piedalīties. Taču tā kā grāmatas saturs gandrīz pilnībā ir fikcija (piemēram, gara epizode par slepeno pagrīdes bibliotēku Tērbatā, kas uzturējusi Tērbatas universitātes garu, kamēr pati universtitāte biju slēgta), tad nav īsti pamata piekasīties tam, ka ne viss tajā šķiet ticams un iespējams (piemēram, ka pilnīgi nejauši īsā periodā satikt šajā teritorijā visas tā laikmeta slavenības nebūtu iespējams).
Lielākais pārmetums man tomēr šai grāmatai nav par to, ka tā nav patiesa (kuru gan vispār interesē tādas muļķības kā "vēsturiskā patiesība"?), bet gan tas, ka tā nav sevišķi interesanta kā lasāmviela. Jā, ir atsevišķas saistošas epizodes, man patīk tur vietām parādošās pašrefleksija, bet darbs kā tāds ir pārāk smagnējs, pārāk stiepts un lielos daudzumos nebaudāms. Bieži man radās sajūta, ka lasu variāciju par Tai naktī Diršu pilī uz četrsimt lappusēm (ja kas - par savām spējām es zinu, ka vairāk kā trīs lappušu garuma stāstus man rakstīt nevajadzētu). Šī grāmata lasās smagi un tās lielākais labums ir laba miega nodrošināšana, bet kā pašas grāmatas pluss tas īsti nestrādā. Brīžiem man radās arī jautājums - vai gadījumā interesantāk nebūtu lasīt paša Džonsona slavenāko darbu - angļu valodas "Vārdnīcu"?
Šāds kritisks viedoklis par "Iz Baltikas" man ir par spīti tam, ka pats Koljērs man cilvēciski šķiet ļoti simpātisks, man patika viņa "Ceturtais lielākais Latvijā" (ja kas - netieša atsauce un mazliet paņirgāšanās par Lemberga kungu arī šajā grāmatā ir), es novērtēju to, ka viņš ir ļoti erudīts džentelmenis, kas šajā grāmatā ieguldījis daudz darba vēstures izpētē. Bet - ja man ir garlaicīgi lasīt, tad man ir garlaicīgi lasīt.
2018-09-13
comments powered by Disqus