Kazhes pierakstu burtnīca

Šo notikumu man izstāstīja vecmāmiņa, kura to bija dzirdējusi no savas vecmāmiņas, kurai to bija izstāstījis Lieldiršu muižas kučieris Alfrēds. Kaut gan Alfrēds bija liels dzērājs un mutes brūķētājs, tas nevar būt iemesls stāsta patiesuma apšaubīšanai, jo tajos laikos cilvēki nemeloja, būdami audzināti pareizās kristīgās vērtībās, turklāt viņiem arī nebija motivācijas melot, cerot uz lielākiem reklāmas ienākumiem no apmeklētāju klišķiem. Līdz ar to tajos laikos neviens nekad nestāstīja tādus atgadījumus kā "Viņš tikai gribēja izdrāzt aitu. Jūs nekad nenoticēsiet, kas notika tālāk."

Tas notika kaut kad deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, laikos, kad ne tikai Lieldiršu muiža, bet arī visa Latgale ietilpa Krievijas impērijas Vitebskas guberņā. Precīzu gadu man noskaidrot nav izdevies, bet netiešas norādes liecina, ka tas varētu būt bijis kaut kad starp 1861. un 1866. gadu - laikā, kad privātmuižu zemnieki Latgalē jau bija ārā no dzimtbūšanas jūga, bet valsts muižu zemnieki tajā vēl atradās. Tiesa, vienlaikus šis stāsts nav par par lieliem vēsturiskiem notikumiem un precīziem gadskaitļiem tajā nav vispār nekādas nozīmes.

Tajā laikā Lieldiršu muiža piederēja Raineram fon Fītinghofam. Fītinghofu dzimtai vēsturiski Latvijas teritorijā bijusi liela loma jau kopš 14. gadsimta, bet vislabāk zināmais šīs dzimtas pārstāvis bija Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls, kuru pat dēvēja par "Vidzemes pusķēniņu". Raineru fon Fītinghofu par "Lieldiršu pusķēniņu" nudien neviens nedēvēja un ne tikai tālab, ka "zemnieku mēlē" vārds Grossdirschen neskanēja diži smalki. Rainers pats smalkākās sanākšanās, ja nu viņam tādās gadījās nokļūt, vienmēr gan apgalvoja, ka patiesībā tieši tas fon Fītinghofu dzimtas atzars, kura pēdējais pārstāvis viņš ir, savulaik bijis pats nozīmīgākais no visiem un ka savas karjeras pirmsākumos vēlāk tik labi visiem zināmais Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls esot ne vienas vien durvis sev atvēris, lepojoties ar saviem radiem Lieldiršos. Taču realitāte bija tāda, ka Lieldiršu atzars patiešām bija uz iznīkšanas robežas, vienīgā dzimtas rīcībā atlikusī muiža pamazām bruka un Raineram fon Fītinghofam īsti nebija citu līdzekļu padomā savas dzimtas glābšanai kā tikai medības, alkohols un kāršu spēle. Būtu Rainers veiksmīgs kārtīs, iespējams, tas varētu Lieldiršu sabrukumu apturēt, tikām praksē kārtis bija tikai vēl viena no daudzajām pozīcijām, kas audzēja Rainera fon Fītinghofa parādus.

Rainers fon Fītinghofs bija jau piektajā gadu desmitā, bet viņš joprojām nebija precējies. Kā tas bija tā sanācis, tas, protams, nav īsti zināms. Mūsdienās kāds ciniskāks prāts droši vien ierunātos, ka Rainers fon Fītinghofs bija slēpts homoseksuālis, kam savā laikmetā nebija iespēju brīvi seksuāli izpausties, bet deviņpadsmitā gadsimta Latgalē neviens par šādām lietām pat nedomāja. Tautā runāja, ka Raineram fon Fītinghofam jaunības dienās esot bijis sakars ar kādu latgaļu meiteni, kurai no viņa pat piedzimis dēls, bet arī šī pastāsta atbilstībai īstenībai dokumentālu pierādījumu nav. Tas, ka teju katrā latviešu dzimtā vismaz viens sencis atbilstoši leģendām bijis vācu barons, nav nekāds jaunums, līdz ar to nav brīnums, ka arī Raineram fon Fītinghofam šāda veida izgājieni tika piedēvēti. Kaut kur esmu pat dzirdējis baumas, ka Rainers fon Fītinghofs esot patiesais izcilā latviešu dzejnieka Raiņa tēvs, bet tās jau ir aplamas muļķības, kuras dzejnieka nomelnošanas nolūkā tika izplatītas okupācijas laikā, lai nepamatoti viņam piedēvētu šķirisko nošķirtību no latvju tautas. Rainers fon Fītinghofs, domājams, ar Raiņa māti Dārtu Pliekšāni vispār nebija pazīstams, turklāt Lieldiršu muižu no Tadenavas, kur piedzima izcilais dzejnieks, šķīra vairāk kā 100 kilometru, kas tajā laikā bija ļoti liels attālums.

Šis stāsts gan patiesībā nebūs par Raineru fon Fītinghofu, jo kā gan vienkāršs kučieris būtu varējis zināt muižkunga privātās dzīves smalkumus? Nē, pašā stāstā, ja Rainers fon Fītinghofs vispār parādīsies, tad ne vairāk kā otrā plāna personāžs, bet man gluži vienkārši gribējās mazliet paspīdēt ar savām arhīvā pasmeltajām vēstures zināšanām, apliecinot, ka mājasdarbu veicu pamatīgi un par Lieldiršu vēsturi zinu vairāk nekā vidusmēra Interneta komentētājs.

Kā jau iepriekš to pieminēju, stāsta darbība risinājās neilgi pēc tam, kad Latgalē beidzot bija atcelta dzimtbūšana un latviešu zemieks pārstāja būt vācu muižkunga īpašums. Cita lieta, ka līdz statusam "saimnieks pats savā zemē" bija vēl ļoti tāls ceļš ejams. Zeme joprojām piederēja muižniekiem, un pirmajā brīdī zemnieku stāvoklis pat pasliktinājās, jo tagad, lai arī formāli viņi bija brīvi, reāli jau viņiem nekas nepiederēja un pat lai paliktu dzīvot saimniecībās, kur viņu ģimenes bija strādājušas vairāku gadu desmitu garumā, bija vajadzīga nauda. Un tieši Latgales zemniekiem šajā ziņā klājās īpaši grūti, jo saimniecības bija trūcīgas, līdzekļu nevienam nebija un par tādu lietu kā māju izpirkšana no muižas pat īsti runas nebija. Taču vismaz uzņēmīgākie no zemniekiem bija apņēmības pilni kaut ko darīt lietas labā un mēģināt nostāties paši uz savām kājām, un Diršu ciemā, kas sākotnēji bija izaudzis līdz ar Lieldiršu muižas uzplaukumu, bet, tai piedzīvojot grūtākus laikus, arī ciems nīkuļoja, pats uzņēmīgākais vīrs bija Diršu Pēteris, kurš bija apņēmības pilns, ka lai nu kuram, bet viņam vajadzētu varēt mājas izpirkt.

Diršu Pēteris bija gados jauns un spēcīgs vīrs, kas saimniekoja Diršu ciema "Speķu" mājās. Zeme apkārt "Speķiem" bija purvaina un neauglīga, un cik ļoti centīgi Pēteris lai to arī neapstrādātu, neko prātīgu tajā izaudzēt nevarēja, līdz ar to lauksaimniecība viņam ceļu uz pārticību nevarēja nodrošināt. Dzīvotu viņš 150 gadus vēlāk, tāds apķērīgs un uzņēmīgs vīrs kā Pēteris būtu varējis dibināt savu startapu, piesaistīt riska kapitālu, iekarot Ķīnas tirgu, bet tajos laikos šādu iespēju nebija. Tāpat nebija Eiropas struktūrfondu, kas palīdzētu nosusināt purvu, nebija valsts atbalsta, kas kompensētu nopuvušo ražu, faktiski - nebija ne nieka. Un lai viss būtu vēl ļaunāk, Pētera iespējas dzīvē izsisties uz augšu ierobežoja arī tas apstāklis, ka viņš bija analfabēts, kā jau daudzi zemnieki Latgalē tolaik. Pārējā mūsdienu Latvijas teritorijā lasītprasmes ziņā situācija bija labāka kā daudzviet Eiropā, bet Vitebskas guberņā iesprūdušajā Latgalē, kur iztrūka hernhūtiešu apgaismības pirksta, tādu pēteru, kas labākajā gadījumā varēja uzvilkt krustiņu sava vārda vietā, bija daudz.

Faktiski Pēterim bija divi ceļi pie naudas: laulības ar bagātu atraitni un laupīšana. Pēteris ilgāku laiku pārdomāja, kuru no tiem izvēlēties. No vienas puses, ar bagātu sievu riska būtu mazāk, jo īpaši, ja paveicas un sievišķis gadās ne pārmērīgi vecs un atbaidošs. No otras puses, ar visu tur iesaistīto risku, laupītāja dzīvesveidā bija savs skaistums un tas pat savā ziņā šķita mazāk negodīgs par aprēķina laulībām. Nē, Pēterim nebija savas sirdspuķītes, vai pareizāk - viņam nebija sirdspuķītes, kuras dēļ viņš neprecētu bagātu saimnieci, bet viņš par sevi bija augstākās domās par vienkāršu pārdošanos. Savā ziņā tas, protams, ir interesanti, ka tolaik pat tāda klasika kā Blaumaņa "Raudupiete" vēl nebija radīta, līdz ar to Pēterim, pat ja viņš mācētu lasīt, nebūtu avotu, kur latviešu literatūrā iepazīt šāda attiecību modeļa trūkumus, bet dzīvesgudram cilvēkam nav nepieciešama literatūra, lai saprastu, ko darīt un ko nedarīt.

Tā nu Pēteris izlēma, ka viņam vajadzētu kļūt par lielceļa laupītāju. Arī tas gan nebija vienkārši, jo viņa rīcībā pat nebija paša būtiskākā lielceļa laupītāja atribūta - šautenes. Taču ar laupāmo materiālu problēmu nebija. Proti, tolaik jau bija atklāta dzelzceļa līnija Varšava - Pēterburga, un tā gāja cauri Rēzeknei, kas bija Diršiem tuvākā apriņķa pilsēta. Taisnā līnijā Diršus no šī dzelzceļa šķīra vien pāris verstis, un tas nu bija skaidrs, ka vilcienos starp divām lielpilsētām savā ziņā plūda dzīva nauda. Protams, nebija tā, ka tā nauda tur brīvi mētātos - vilcienos bija bruņoti apsargi, jo neba nu Diršu Pēteris būtu vienīgais, kas saskatīja vilcienā laupīšanas potenciālu. Un šis jau arī nebija tāds prasts bānītis, kuru vairākas desmitgades vēlāk aplaupīja Kaupēns, bet kārtīgs glauns starptautisks pasažieru vilciens, kura aplaupīšana nudien nebija tas vieglākais no uzdevumiem.

Pēteris savu operāciju plānoja vairāku mēnešu garumā. Katru brīvo vakaru (un tādu nebija daudz) viņš lavījās gar dzelzceļu, pētīja vilciena ieradumus (cikos tas brauc garām, kur piestāj, uz cik ilgu laiku) un visu cītīgi iegaumēja. Patiesībā itin ātri gan atklājās, ka tieši jautājums par laikiem bija viskritiskākais - Pēterim pašam ne tikai nebija kabatas pulksteņa, bet viņš pat nemācēja tādu lietot, un līdz ar to viņam bija ļoti ierobežotas iespējas kaut ko sakarīgu saplānot. Tad nu viņš saprata, ka vienīgais veids, kā risināt šo problēmu, būtu sameklēt palīgu ar gaišu galvu, kas viņam varētu līdzēt. Un tā nu viņš savā plānā iesaistīja Lieldiršu muižas kučiera dēlu Sīmani. Puisis bija vēl gados pavisam jauns, taču pāris vasaras gājis skolā, veikls un attapīgs. Savu veiklību Sīmanis apliecināja, itin atjautīgā veidā tiekot pie rokaspulksteņa. Patiesībā, varbūt tas veids nebija nemaz tik atjautīgs, bet pietiekami efektīvs gan. Proti, viņš kādu vakaru bija atradis muižas pagalmā pakritušu pašu Barona lielskungu, kurš bija sāpīgāk pārdzīvojis kārtējo zaudējumu kārtīs un pamatīgāk iestiprinājies ar grādīgajiem dzērieniem, un no barona pulksteņķēdes Sīmanis bija norāvis lielskunga pulksteni, kas ārēji izskatījās esam no zelta, bet patiesībā tāds, protams, nebija, jo savu īsto zelta pulksteni paputējušais barons jau sen bija notirgojis kādam caurbraucošam žīdam (lūdzu mani atvainot par šāda nekorekta vārda lietojumu, bet tā šo stāstu dzirdēju no savas vecāsmātes). Nākamajā rītā, ar zābakiem kājās atmodies gultā un atklājis pulksteņa pazušanu, barons bija diezgan pamatoti pieņēmis, ka viņš pulksteni būs pazaudējis kārtīs un vairāk par šo jautājumu nesatraucās, drīzāk pat priecājoties, ka gan jau būs pretiniekam - kādam virsniekam, kas bija viņu apmeklējis ceļā no Dinaburgas uz Petrogradu, - visticamākais viņš būs iegalvojis, ka pulkstenis ir no tīra zelta. Kā lai arī nebūtu, šīs operācijas rezultātā Pēterim un Sīmanim pulkstenis bija, bet baronam - nē. Vai pareizāk, baronam nebija
kabatas pulsteņa, jo sienas pulkstenis muižā joprojām bija, lai arī tas jau dažus gadus nestrādāja. Taču baronam fon Fītinghofam patiesībā jau pulksteni nemaz nevajadzēja - tā bija viena no aristokrātijas daudzajām privilēģijām, ka laiks tām nebija pavēlnieks, pat tad ja aristokrāts bija tik paputējis kā nabaga Rainers fon Fītinghofs.

Plāna pirmais un pats būtiskākais punkts - aptīrīt visu vilcienu bija bezcerīgs uzdevums. Astoņi vagoni, trīs bruņoti apsargi, milzums pasažieru - tā būtu daudz par lielu operācija vienam zemniekam - analfabētam un vienam pusaudzim ar pulksteni un pat bez šaujamieročiem, maksimālā laupīšanas kravnesība bija paŗis kupejas. Līdz ar to radās otrais punkts plānā - tikt pie šaujamieroča. Tolaik Latgales zemnieki vēl nebija noskaidrojuši, ka darīšanās ar bagātniekiem gana labi ieroči ir arī mēslu dakša un ar pagrieztu asmeni par durkli pataisīta izkapts, kā to plaši lietoja 1905. gada revolūcijas dalībnieki, līdz ar to Pēterim un Sīmanim prasījās pēc kāda ieroča, kas izskatītos gana draudīgi. Un kur bija vislabākās iespējas tikt pie kāda šaujamieroča? Protams, ka turpat Lieldiršu muižā.

Cilvēkam, kas nav šo jautājumu rūpīgi apdomājis, varētu šķist, ka Pēteris un Sīmanis varēja vispār neiespringt uz Petrogradas vilcienu, bet gluži vienkārši aplaupīt Lieldiršu muižu. Savā ziņā tas pat šķistu diezgan loģiski - viss muižas personāls bija trīs cilvēki, plus vēl pats barons, kurš fiziski bija aptuveni tikpat spēcīgs kā sešgadīga meitene. Taču tur bija vairāki acīmredzami trūkumi, piemēram, tas, ka muižas kučieris bija Sīmaņa tēvs, abus potenciālos laupītājus visi tur ļoti labi pazina, par turpat nolaupīto naudu būtu bijis diezgan īpatnēji Pēterim mēģināt izpirkt no barona savas mājas. Un, protams, pats būtiskākais apstāklis - Lieldiršu muižā nebija tādu materiālu vērtību, kuras varētu nolaupīt un tās labi pārdot, nemaz nerunājot par skaidro naudu. Vienīgais veids, kā Lieldiršos varētu parādīties lielāka skaidras naudas summa, būtu, ja kāds zemnieks būtu izpircis no barona savas mājas. Taču naudas nevienam zemniekaam nebija, un šis nav stāsts par matemātiskiem paradoksiem vai ceļošanu laikā, kurā Pēteris būtu varējis nolaupīt baronam naudu, kuru viņš pats būtu samaksājis baronam, pirms tam to nolaupījis baronam, pirms tam to samaksājis... un tā tālāk. Un tomēr - vismaz kaut kādi ieroči muižā noteikti bija atrodami, kaut vai dažas medību bises un pāris ierūsējušu revolveru.

Rainera fon Fītinghofa nelaiķis tēvs barons Hainrihs fon Fītinghofs bija bijis liels mednieks un viņa šaujamieroču kolekcija bija viena no retajām lietām muižā, ko viņa dēls vēl nebija paspēlējis kārtīs. Kā tas bija sanācis, pat nebija īsti skaidrs - vai nu nekad nebija gadījies neviens pretinieks, kuram ieroči būtu šķituši noderīgi, vai (nosacīti) jaunajam baronam bija kādas sentimentālas jūtas, bet ieroči atšķirībā no sudraba traukiem vēl joprojām bija viņa īpašumā. Protams, nav jau tā, ka šī kolekcija būtu kaut kas izcili vērtīgs - tādā gadījumā gan jau Rainera fon Fītinghofa sentimentālās jūtas nebūtu izrādījušās tik spēcīgas. Lieldirši nekad nebija bijuši tik vareni un bagāti, lai muižnieki varētu ar naudu svaidīties pa labi un pa kreisi. Nevar teikt, ka tie būtu rūpīgi apsargāti, jo Lieldiršu muižā nekas nebija rūpīgi apsargāts. Pirmkārt, tolaik muižas laupītas tika gaužām reti, otrkārt tuvējās apkārtnes laupītāji jau tāpat zināja, ka Lieldiršos nekā diži vērtīga nebija. Līdz ar to operācija "ieroču nolaupīšana" tika veikta pagalam vienkāršā veidā - nakts aizsegā Pēteris ierāpās pa atvērtu pagraba logu, aizgāja uz ieroču zāli, paņēma no turienes divas bises un vienu, iespējams, lietojamu revolveri un tāpat, neviena nemanīts, pa logu pazuda atkal krūmos. Vai ieroču zādzība tika atklāta, man neizdevās noskaidrot, vismaz arhīvā nekādas liecības tam neatradu.

Apgādājies ar prātīgu palīgu un ieročiem, Pēteris varēja ķerties pie plāna īstenošanas. Ilgu pārdomu rezultātā Pēteris bija izlēmis, ka vilciens jālaupa tad, kad tas dodas virzienā no Varšavas uz Petrogradu, jo skaidrs bija tas, ka tas jāaplaupa turpat Lieliršu apkaimē, lai nebūtu pārāk tālu jānes salaupītais. Plāns bija iekāpt vilcienā, kamēr tas apstājies, ātri veikt laupīšanu un tad tikpat ātri pazust atkal mežā jau no braucoša vilciena. Par starta vietu tika izvēlēta Burzavas pieturvieta, kur vilciens piestāja uzpildīt ūdeni, bet nolēkt vajadzēja pāris kilometrus tālāk - apmēram pie Maļinovkas.

Vilciens nāca tieši pēc grafika. Bija jau krēslas stunda, līdz ar to Pēteri un Sīmani, kuri ierāpās vilcienā, kamēr tas piestāja uzpildīt ūdeni, neviens nepamanīja. Viņi iekāpā pirmajā vagonā, kurā brauca pirmās klases pasažieri. Iegāja kupejā, kur sēdēja pavecāks vācu kungs ar jaunu meiteni. Pavērsuši pret viņiem bises, sejas pieseguši ar lakatiem, vīri pieprasīja klusēšanu, pretējā gadījumā solot pulveri ribās. Tik daudz Pēteris vāciski varēja pateikt, un draudus parasti cilvēki diezgan labi saprot. Vecais kungs sāka drudžaini meklēt savu kabatas portfeli, kas atradās kabatā, kamēr jaunkundze paģība. Tik daudz, ka nevajadzēja kliegt, viņi saprata. Kungs tika atbrīvots no kabatas portfeļa, meitene - no pāris gredzeniem no rokām. Izmantojo līdzi paņemtu virvi, abus pasažierus sasēja, aizbāza mutes, un ne vairāk kā 4 minūšu laikā abi laupītāji bija jau ārā no vilciena. Nolēkt no vilciena nebija sevišķi grūti, jo tā maksimālais ātrums bija 30 kilometru stundā un šādā ātrumā ielekt sūnās nebūt nav sāpīgi.

Laupītāji strauji ielaidās mežā, lai gan viņi bija pārliecināti, ka viņu rīcībā bija gana laika, kamēr kāds atklās sasietos un aplaupītos pasažierus. Vispār viņiem droši vien bija īpaši palaimējies - vecais kārumnieks bija pārāk aizrāvies ar jaunām miesām, lai būtu piefiksējis, kurā tieši brīdī notika laupīšana (proti - kur), un gan jau, ka tā nebija viņa sieva, līdz ar to pat iesniegt sūdzību policijā nebūtu īsti viņa interesēs. Kā tur īsti bija, nekas nav precīzi zināms, bet skaidrs ir tas, ka Pēteri un Sīmani neviens neatrada un nesodīja, bet vācietis izrādījās bija pārvadājis pietiekami daudz naudas, lai par to varētu izpirkt mājas. Būtu Lieldiršu barons mazākās naudas grūtībās, gan viņš būtu painteresējies, kur tāds viens vienkāršs zemnieks ticis pie pietiekamiem līdzekļiem māju izpirkšanai, bet viņam naudu vajadzēja vairāk nekā patiesību. Un tā nu Speķu mājas kļuva par pirmajām izpirktajām Lieldiršu muižā. Vienu no gredzeniem Pēteris iemainīja pret jaunu zirgu, bet otru dāvāja skaistai meitenei no Kurzemes - Lažas Kristīnei. Un tā tika likts pamats slavenajai Diršu dzimtai. Pēteris izveidoja kokzāģētavu, uzņēmumu vēlāk pārņēma viņa dēls Ādolfs, uzņēmums auga plašumā, līdz Diršu dzimta kļuva par lielākajiem koprūpniekiem visā Latgalē. Pamazām izsitoties aizvien augstāk, Pētera bērni atteicās no sava sākotnējā uzvārda, no Diršiem pārtopot par Giršiem, bet vēlāk - par Girsiem. No Pētera dzimtas nāca Latvijas brīvvalsts sabiedriski darbinieki, mākslinieki, Saeimas deputāti un pat viens ministrs. Un tikai retais zināja, ka dzimtas labklājībai pamatus bija likusi laupīšāna. Taču tas nav nekas tāds, par ko būtu jākaunās.

Jākaunās būtu par kaut ko citu - par Pētera mazdēla mazdēla mazdēlu Ilarionu.