Gods kalpot sportam
Rakstīt par pēdējo Miķeļa Rubeņa grāmatu ir grūts uzdevums: tās autors ir nesen miris, nav šaubu, ka viņš bija ļoti nozīmīga persona Latvijas futbola vēsturē, kas daudz darījis futbola labā, turklāt vēl ļoti ilgus gadus. Un tomēr - "Gods kalpot sportam" galīgi nav laba grāmata, un tas apstāklis vien, ka tās autoram nav iespējas aizstāvēties, nedara to labāku. Tiesa, liela daļa vainas te būtu jāuzņemas tās redaktoram Pēterim Karlsonam (kurš kopā ar Rubeni sastādīja arī ne sevišķi veiksmīgo izdevumu Latvijas futbola tiesneši), proti, nekas grāmatas saturā neliecina, ka redaktors vispār būtu tās tekstu izlasījis, ko spilgti raksturo pāris reizes, kad vienas nodaļas ietvaros kāda rindkopa atkārtojas divreiz - droši vien autors nebija varējis izlemt, kurā vietā tā labāk iederētos, rezultātā palika abās. Un arī drukas kļūdu daudzums drīzāk atbilst mana bloga (kura tekstus nemēdzu pārlasīt), nevis papīra izdevuma kvalitātei.
Lai raksturotu paviršības līmeni, ņemu par piemēru stāstījumu par 2019. gada Latvijas kausa izcīņas finālu (tajā RFS papildlaikā pārspēja FK Jelgavas komandu). Izlikšos, ka mani nesatrauc apstāklis, ka autors RFS futbolistus spītīgi sauc par Rīgas futbolskolniekiem, bet izcelšu, ka RFS komandas līderi Tomāšu Šimkoviču Rubenis divreiz nosauc par Šimanoviču, Jelgavas aizsargu Renāru Rodi - par Romānu Rodi, bet komandas radošo direktoru Aināru Tamisāru - par Tamusāru (pēdējā gan būs bijusi drukas kļūda, bet tas nenozīmē, ka kādam nevajadzēja šo kļūdu ievērot). Nemaz nerunājot, ka man nav skaidrs, kādi bijuši Rubeņa principi, izvēloties to, kam veltīt tēmas šajā grāmatā - it kā grāmata veltīta Latvijas komandu sporta varoņiem, bet te pēkšņi - viena konkrēta gada Latvijas kausa atstāstījums. Ok, ir arī atsauces uz tā paša gada Virslīgas sezonu, kura teksta rakstīšanas brīdī nebija nemaz noslēgusies, un tālab tās piesaukšana ir vēl dīvaināka - viena patvaļīgi izvēlēta laika brīža fiksēšana, kas turklāt katrā nodaļā ir mazliet cits laika brīdis (ja jau varēja sagaidīt oktobra beigas, kad noslēdzās kausa izcīņa, iespējams, nodaļu par čempionātu varēja pabeigt tikai divas nedēļas vēlāk, kad noslēdzās arī Virslīga).
Ne mazāka problēma ir grāmatas ideoloģiskā puse - Rubeņa nostaļģija pēc padomju laikiem nebija nekāds sevišķs noslēpums, un šajā darbā atradusies vieta gan slavinājumam, ka austrumzemē joprojām ir padomju laika pensionēšanās vecums, gan jūtams prieks par 2018. gada Pasaules kausa norisi šajā vietā (tiesa, kaut kāda iemesla pēc par šo PK rakstīts nākotnes formā, proti, tie varētu būt vecākie teksti grāmatā), ir arī intervija ar ledushokeja tiesnesi Eduardu Odiņu, kurā uzsvērts, ka KHL ir sportiska līga un sportu ar politiku jaukt nepieklājas. Nezinu, vai par pozitīvu vai negatīvu uzskatīt faktu, ka Rubenis itin pozitīvi izsakās arī par gaidāmo 2022. gada Pasaules kausu Katarā - proti, arī šo simpātisko valsti viņš atzina par labu esam. Mazliet gan mulsina, ka Pasaules kausu viņš lielākoties sauca par pasaules čempionātu, bet tā jau droši vien ir piekasīšanās sīkumiem. Jā, un atsaukšanās uz krievu sporta medijiem un to, ko šie rakstījuši par vienu vai otru sporta notikumu, arī itin skaidri parāda, kādā informācijas telpā dzīvoja grāmatas autors.
Vēl viens jautājums, uz kuru tā arī neradu atbildi - kāda ir šīs grāmatas doma un funkcija, kāpēc tā ir izdota? Autora iecere, cik saprotu, bijusi pievērsties tiem sporta darboņiem, kas paši nav atlēti, bet bez kuru darbības sporta nebūtu, līdzīgi kā raidījumā par teātri "Šņorbēniņi" Ieva Struka šogad runājas ar teātra ļaudīm, kurus tu neredzēsi uz skatuves. Tomēr šo konceptu Rubenis ievēro vien daļēji - līdzās intervijām ar, piemēram, tiesnešiem, te parādās atsevišķu futbola turnīru apskati, ekskursijas vēsturē un pat informācija par jaunākajām izmaiņām futbola noteikumos (pēdējo būtu gribējis redzēt grāmatā par tiesāšanu, bet tur no tā nebija ne miņas). Un arī izvēlētie varoņi sakarīgiem principiem neatbilst: līdzās visiem aktuālajiem top Latvijas futbola tiesnešiem (kas turklāt bija Rubeņa tēma) un ledushokeja tiesnesim Eduardam Odiņam (kas atļāva vēl mazliet uzslavēt to valsti, kurā viss kārtībā), te parādās futbola statistiķis Arnis Ērmanis (pietiekami loģiska izvēle), pāris treneru (no kuriem Mihails Koņevs vismaz atbilst Latvijas trenera statusam, kamēr Tamazs Pertija nē), padomjlaika vārtsargs Laimonis Laizāns (kurš kā aktīvais sportists šajā konceptā neiederas), TTT basketboliste un radio žurnāliste Inita Kresa-Katkovska (ievērojama sporta žurnāliste, bet tāpat izskatās pēc nejaušas izvēles) un pat bijušais FIFA prezidents Zeps Blaters, kuram Rubenis uzmetās par advokātu. Atsevišķi grāmatas fragmenti atkārto iepriekšējos Rubeņa darbos publicēto (piemēram, par Roži Šomlaju pie Rīgas "Daugavas" stūres vai par pirmajiem atjaunotās Latvijas izlases soļiem ar Jāni Gili pie stūres), citi bijuši publicēti dažādos medijos, vēl citi izklausās vienkārši pēc gaušanās par tēmu "agrāk zāle bija zaļāka".
Jā, un līdz mūža galam Rubenis turpināja uzturēt vienu no sevis visvairāk tiražētajiem mītiem par Latvijas futbolu: ka nav skaidras atbildes, kā īsti bija - cik vārtus pirmskara izlases rindās guva Ēriks Pētersons: 21 vai 24? Neesmu noskaidrojis, kad tieši notika mistiskā trīs vārtu pieskaitīšana Pētersona statistikai, bet tas, ka tā ir acīmredzama kļūda, šaubas nerada - trīsdesmito gadu presē šo trīs vārtu Pētersonam nebija un pat 1970. gadā ASV izdotajā Latvijas sporta vēstures grāmatā šīs kļūdas nebija, bet sākot ar deviņdesmitajiem gadiem tā atkal un atkal uzpeld.
Nojaušu, ka šis apraksts padevies haotisks, bet tas itin labi atbilst arī grāmatai, par kuru tas tapis - mētāšanās bez vienotas struktūras un domas, kaut kas līdzīgs kā "nejauši izvēlēti raksti no mana bloga". Un līdz ar to varu teikt - šī grāmata absolūti nav nepieciešama Latvijas sporta līdzjutēja grāmatplauktā, un nav tā papīra vērta, uz kura tā drukāta. Miķelis Rubenis ar savu milzīgo pieredzi noteikti būtu varējis radīt kādu patiešām paliekošu un vērtīgu darbu (ar visu cieņu, bet pat "Latvijas futbola vēsture" šai kategorijai neatbilst), visticamākais - drīzāk sadzīviska vēstījuma veidā par futbola tiesneša ikdienu padomijā, bet realitātē viņš galvenokārt tiražēja tādas grāmatas kā šī.
P.S. Par grāmatas nosaukumu arī neesmu sajūsmā - asociācijas ar "Gods kalpot Rīgai", kurā darbojas vairāki futbola cilvēki, tai skaitā te intervētais Andris Treimanis, galīgi nepriecē. Tad jau varēja arī iepriekšējo grāmatu saukt: "Likums un kārtība: futbola tiesāšana Latvijā".
Lai raksturotu paviršības līmeni, ņemu par piemēru stāstījumu par 2019. gada Latvijas kausa izcīņas finālu (tajā RFS papildlaikā pārspēja FK Jelgavas komandu). Izlikšos, ka mani nesatrauc apstāklis, ka autors RFS futbolistus spītīgi sauc par Rīgas futbolskolniekiem, bet izcelšu, ka RFS komandas līderi Tomāšu Šimkoviču Rubenis divreiz nosauc par Šimanoviču, Jelgavas aizsargu Renāru Rodi - par Romānu Rodi, bet komandas radošo direktoru Aināru Tamisāru - par Tamusāru (pēdējā gan būs bijusi drukas kļūda, bet tas nenozīmē, ka kādam nevajadzēja šo kļūdu ievērot). Nemaz nerunājot, ka man nav skaidrs, kādi bijuši Rubeņa principi, izvēloties to, kam veltīt tēmas šajā grāmatā - it kā grāmata veltīta Latvijas komandu sporta varoņiem, bet te pēkšņi - viena konkrēta gada Latvijas kausa atstāstījums. Ok, ir arī atsauces uz tā paša gada Virslīgas sezonu, kura teksta rakstīšanas brīdī nebija nemaz noslēgusies, un tālab tās piesaukšana ir vēl dīvaināka - viena patvaļīgi izvēlēta laika brīža fiksēšana, kas turklāt katrā nodaļā ir mazliet cits laika brīdis (ja jau varēja sagaidīt oktobra beigas, kad noslēdzās kausa izcīņa, iespējams, nodaļu par čempionātu varēja pabeigt tikai divas nedēļas vēlāk, kad noslēdzās arī Virslīga).
Ne mazāka problēma ir grāmatas ideoloģiskā puse - Rubeņa nostaļģija pēc padomju laikiem nebija nekāds sevišķs noslēpums, un šajā darbā atradusies vieta gan slavinājumam, ka austrumzemē joprojām ir padomju laika pensionēšanās vecums, gan jūtams prieks par 2018. gada Pasaules kausa norisi šajā vietā (tiesa, kaut kāda iemesla pēc par šo PK rakstīts nākotnes formā, proti, tie varētu būt vecākie teksti grāmatā), ir arī intervija ar ledushokeja tiesnesi Eduardu Odiņu, kurā uzsvērts, ka KHL ir sportiska līga un sportu ar politiku jaukt nepieklājas. Nezinu, vai par pozitīvu vai negatīvu uzskatīt faktu, ka Rubenis itin pozitīvi izsakās arī par gaidāmo 2022. gada Pasaules kausu Katarā - proti, arī šo simpātisko valsti viņš atzina par labu esam. Mazliet gan mulsina, ka Pasaules kausu viņš lielākoties sauca par pasaules čempionātu, bet tā jau droši vien ir piekasīšanās sīkumiem. Jā, un atsaukšanās uz krievu sporta medijiem un to, ko šie rakstījuši par vienu vai otru sporta notikumu, arī itin skaidri parāda, kādā informācijas telpā dzīvoja grāmatas autors.
Vēl viens jautājums, uz kuru tā arī neradu atbildi - kāda ir šīs grāmatas doma un funkcija, kāpēc tā ir izdota? Autora iecere, cik saprotu, bijusi pievērsties tiem sporta darboņiem, kas paši nav atlēti, bet bez kuru darbības sporta nebūtu, līdzīgi kā raidījumā par teātri "Šņorbēniņi" Ieva Struka šogad runājas ar teātra ļaudīm, kurus tu neredzēsi uz skatuves. Tomēr šo konceptu Rubenis ievēro vien daļēji - līdzās intervijām ar, piemēram, tiesnešiem, te parādās atsevišķu futbola turnīru apskati, ekskursijas vēsturē un pat informācija par jaunākajām izmaiņām futbola noteikumos (pēdējo būtu gribējis redzēt grāmatā par tiesāšanu, bet tur no tā nebija ne miņas). Un arī izvēlētie varoņi sakarīgiem principiem neatbilst: līdzās visiem aktuālajiem top Latvijas futbola tiesnešiem (kas turklāt bija Rubeņa tēma) un ledushokeja tiesnesim Eduardam Odiņam (kas atļāva vēl mazliet uzslavēt to valsti, kurā viss kārtībā), te parādās futbola statistiķis Arnis Ērmanis (pietiekami loģiska izvēle), pāris treneru (no kuriem Mihails Koņevs vismaz atbilst Latvijas trenera statusam, kamēr Tamazs Pertija nē), padomjlaika vārtsargs Laimonis Laizāns (kurš kā aktīvais sportists šajā konceptā neiederas), TTT basketboliste un radio žurnāliste Inita Kresa-Katkovska (ievērojama sporta žurnāliste, bet tāpat izskatās pēc nejaušas izvēles) un pat bijušais FIFA prezidents Zeps Blaters, kuram Rubenis uzmetās par advokātu. Atsevišķi grāmatas fragmenti atkārto iepriekšējos Rubeņa darbos publicēto (piemēram, par Roži Šomlaju pie Rīgas "Daugavas" stūres vai par pirmajiem atjaunotās Latvijas izlases soļiem ar Jāni Gili pie stūres), citi bijuši publicēti dažādos medijos, vēl citi izklausās vienkārši pēc gaušanās par tēmu "agrāk zāle bija zaļāka".
Jā, un līdz mūža galam Rubenis turpināja uzturēt vienu no sevis visvairāk tiražētajiem mītiem par Latvijas futbolu: ka nav skaidras atbildes, kā īsti bija - cik vārtus pirmskara izlases rindās guva Ēriks Pētersons: 21 vai 24? Neesmu noskaidrojis, kad tieši notika mistiskā trīs vārtu pieskaitīšana Pētersona statistikai, bet tas, ka tā ir acīmredzama kļūda, šaubas nerada - trīsdesmito gadu presē šo trīs vārtu Pētersonam nebija un pat 1970. gadā ASV izdotajā Latvijas sporta vēstures grāmatā šīs kļūdas nebija, bet sākot ar deviņdesmitajiem gadiem tā atkal un atkal uzpeld.
Nojaušu, ka šis apraksts padevies haotisks, bet tas itin labi atbilst arī grāmatai, par kuru tas tapis - mētāšanās bez vienotas struktūras un domas, kaut kas līdzīgs kā "nejauši izvēlēti raksti no mana bloga". Un līdz ar to varu teikt - šī grāmata absolūti nav nepieciešama Latvijas sporta līdzjutēja grāmatplauktā, un nav tā papīra vērta, uz kura tā drukāta. Miķelis Rubenis ar savu milzīgo pieredzi noteikti būtu varējis radīt kādu patiešām paliekošu un vērtīgu darbu (ar visu cieņu, bet pat "Latvijas futbola vēsture" šai kategorijai neatbilst), visticamākais - drīzāk sadzīviska vēstījuma veidā par futbola tiesneša ikdienu padomijā, bet realitātē viņš galvenokārt tiražēja tādas grāmatas kā šī.
P.S. Par grāmatas nosaukumu arī neesmu sajūsmā - asociācijas ar "Gods kalpot Rīgai", kurā darbojas vairāki futbola cilvēki, tai skaitā te intervētais Andris Treimanis, galīgi nepriecē. Tad jau varēja arī iepriekšējo grāmatu saukt: "Likums un kārtība: futbola tiesāšana Latvijā".
2023-11-20
comments powered by Disqus