Misija Sāmsala
Sāmsala, jeb zviedru un vācu valodā Ēzele, ir trešā lielākā sala Baltijas jūrā. Salā atrodas ap 10 pirms aptuveni 4000 gadiem izveidojušies meteorītu krāteri, tai skaitā izcils dabas piemineklis — Kāli meteorīta krāteris. Pateicoties salīdzinoši siltajam un maigajam klimatam, salai raksturīga augsta sugu daudzveidība, tai skaitā 35 orhideju sugas. Šo un citu izglītojošu informāciju par Sāmsalu tu vari atrast Wikipedia un citos Interneta resursos. Tikām šajā bloga ierakstā tu uzzināsi to, kā īsti apvienotajai latviešu-igauņu komandai gāja Sāmsalā aizvadītajā nedēļas nogalē.
No Rīgas mēs izbraucām trijatā darba dienas vakarā. Domājams, ka šo trijotni tu jau pazīsti: Edijs (zināms arī kā fon Šmits - domājams, vācbaltu muižnieku izcelsmes), Marina (zināma arī kā Sniegs - ar vecticībnieku saknēm no Madonas puses) un Kaže (saukts arī Kaže - savu vārdu mēdz pierakstīt kā dižciltīgs francūzis, lai gan patiesībā ir tepat no Latvijas, turklāt - valsts godājamākā apvidus, proti Zasulauka). Gribējām izbraukt gana savlaicīgi, lai ar garantiju varētu paspēt uz Virtsu-Sāremas prāmi pulksten 24:00, taču sanāca tā, kā sanāca - no sākotnējā grafika atpalikām gandrīz par stundu, tomēr viss izgāja normāli un ostā ieradāmies ap 23:30, proti, ļoti normālā laikā. Ak, jā - pa ceļam vēl īsi piestājām Pērnavā, lai uzņemtu ceturto mūsu brauciena dalībnieku. Par viņu gan tev neko daudz pastāstīt nevarēšu - Andruss ir ļoti diskrēts cilvēks, kurš kategoriski aizliedz sevi fotografēt un par viņu pat rakstīt nav īsti atļauts. Lieki teikt, ka visticamākais, Andruss nemaz nav viņa īstais vārds. Tā kā šī droši vien būs vienīgā reize visā aprakstā, kur viņu pieminu, gribētos piebilst - foršs čalis (bez jebkādas ironijas vai sarkasma)! Pusstunda jūrā, un bijām jau uz salas. Jā, protams, patiesībā prāmis mūs aizgādāja uz Muhu, bet tā kā bija nakts un pārbraucienu no vienas salas uz otru īsti nevarēja redzēt, vienkāršības labad pieņemu, ka braucām uz Sāremā.
Mēs labprāt būtu nakšņojuši kaut kur netālu no prāmja, bet tuvākā labiekārtotā Igaunijas valsts mežu (RMK) atpūtas vieta (tāda, kas būtu daudz maz pa ceļam) atradās kādu 50 kilometru attālumā. Īsti jau izvēles nebija - nācās vien turp braukt. Kempinga vieta, kā jau tas Igaunijā pierasts, bija glauna - ar stilīgo grilu, galdiņu ar nojumi (kuru gan savlaicīgi neieraudzījām) un... kaķi. Jā, šajā vietā mūs sagaidīja pelēks strīpainis (vai visticamāk - strīpaine) - ļoti draudzīgs kaķis, kuru Edijs iesauca par Strupkāji tālab, ka šim kaķim patiešām bija gaužām īsas kājas (un arī aste). Sākotnējis Strupkājis no mums drusku tā kā baidījās, taču kad sākās lietus, tas pilnīgi noteikti bija noskaņots uz nakšņošanu ar mums teltī. Tiesa, vai nu neveiksmīgas salikšanas vai nolietojuma rezultātā atklājās, ka teltī arī mazliet līst (pilina), bet kaķa skatījumā tas noteikti bija tīrais sīkums. Turklāt - mums bija arī šis tas ēdams. Piemēram, torte Roko un moldāvu vīns. Vīnu kaķis nedabūja, bet torti mazliet nogaršoja (ja kas - mēs svinējām klāt nebijušā Arņa vārda dienu, vai vismaz attaisnojāmies, ka tā darām). Cik skarbs vīrs lai arī nebūtu Edijs, kurš jau uzreiz kaķim paziņoja, ka tam vietas teltī nav, itin daudz laika vakarā tas tomēr ar mums kopā pavadīja - lielā mērā tāpēc, ka kaķis galīgi neņēma ļaunā to, ka Edijs to regulāri paņēma aiz čupra un izlika ārā no telts, jo dažas sekundes vēlāk atkal jau ķepiņas bija pāri telts malai un pēc mirkļa Edijam klēpī bija kaķis.
Lietus pa nakti izbeidzās, līdz ar to mūsu telts nenopludoja, un arī kaķis no rīta izskatījās gluži sauss. Uzvārījām uz prīmusa auzu putru (kaķis dabūja pienu), ieēdām šādas tādas maizītes (kaķis dabūja uzkost skumbriju) un devāmies ceļā. Varbūt ne gluži agri (ko gan var gribēt, ja gulēt aiziet trijos), bet devāmies. Ceļš mūs vispirms veda uz salas lielāko pilsētu Kuresāri (ja vēlies, vari gudrākos resursos par šo uzzināt kaut ko par iespaidīgo Kuresāres cietoksni vai varbūt vēl ko citu noderīgu; arī par Kali meteorītu krāteriem, kur pabijām, uzzināsi turpat), bet mūs (vismaz vīriešus) vairāk par kaut kādām vecām mājām interesēja futbols. Kā nekā pulksten 13:00 bija gaidāma Igaunijas kausa 1/64 spēle starp Kuresāres vienību un viesiem "JK Väätsa Vald". Bija atlikušas kādas 15 minūtes līdz spēles sākumam, kad piebraucām pie Kuresāres stadiona, kurš izrādījās slēgts uz remontu. Kā tas var būt? Komandām jācīnās par vietu eirokausos, bet te - nav stadiona? Edijs iegāja stadiona viesnīcā noskaidrot, kas par bumbām, un izrādījās - bumbas ir vairāk kā 20 kilometru attālajā Salmes ciematā, kur Kuresāres vienība spēlē, kamēr pašu stadions nav pieejams. Neko darīt - gāzi grīdā un laidām uz Salmi!
Mazliet satraucos par to, vai nokavējot spēles sākumu vispār tiksim stadionā (Māstrihtā tā bija, ka biļetes vairs netirgoja), bet nebiju kaut kā iedomājies, cik nopietna līmeņa spēli mēs plānojām apmeklēt - izrādījās, ka šajā stadionā tikai vienā pusē ir kaut kas līdzīgs tribīnītēm pārdesmit skatītājiem, bet daudz normālāks variants ir spēli skatīties, sēžot uzkalniņos apkārt laukumam. Nekādas biļetes dabiski nebija jāpērk, un skatītāju arī šajā spēlē bija ne vairāk kā spēlētāju laukumā. Sākotnēji šķita, ka spēle būs daudz maz spraiga, lai arī viesi bija diezgan pamatīgi piespiedušies saviem vārtiem, taču jo ilgāk tā turpinājās, jo vairāk Kuresāre dominēja. Tam gan vēlāk noskaidroju iemeslus: nez kādēļ bijām pieņēmuši, ka būs gaidāma spraiga cīņa, jo abas vienības spēlē Igaunijas 1.līgā un tikai jau mājās es uzzināju, ka patiesībā viesi ir kaut kādas 6.līmeņa reģionālās līgas pārstāvji un tad jau nav brīnums, ka tikai retu reizi viņiem izdevās šķērsot laukuma viduslīniju, bet Kuresāres vārtsargs vismaz otrajā puslaikā būtu varējis pievērsties arī tamborēšanai. Spēle beidzās ar pārliecinošu 7:0, turklāt Kuresāres komandas labā veselus 5 vārtus guva 16 gadus jaunais Maareek Suursaar. Iesaku tev rūpīgāk pievērst uzmanību šī puiša karjerai - kas zina, varbūt pēc pāris gadiem viņš jau zibinās Zolitūdes "Atlético" rindās! Šķiet, ka es biju vienīgais mūsu grupiņas pārstāvis, kas otrā puslaika gaitā, zālītē gulšņājot, ne uz mirkli neiemiga.
Pēc futbola turpinājām braucienu uz salas dienvidrietumu galu. Laiku pa laikam piestājām pie kāda slēpņa, bet kuru gan tas interesē. Tāpat neko daudz tev nestāstīšu par bāku, kurā mēs netikām un muzeju blakus bākai, kurā tikām (interesanta ekspozīcija ar visu Igaunijas bāku modeļiem un krievu tūristi, kas iegāja muzejā un pavaicāja: "Was ist das? Это - музей?"). Nē, labāk es tevi iepazīstināšu ar izbraukuma spēli!
Spēles mērķis ir dabūt pēc iespējas vairāk punktu. Labā ziņa ir tāda, ka punktus tu vari saņemt par gandrīz jebko. Atrodi slēpni (pirms pārējiem) - saņem punktu. Ieraugi ceļmalā spēlējamies vairākus lapsēnus - saņem punktu. Ierosini piekrastē ieēst žāvētu vistu - saņem punktu. Atrodi slēpnī metamo kauliņu un saņem tik punktus, cik uzmeti. Būtiski, ka tu pats vari paziņot, ka par kaut ko esi pelnījis punktu, un tad tu to visticamākais arī dabūsi. Pat, ja punktu būsi pelnījis par beigtas vārnas ieraudzīšanu un izziņošanu par to pārējiem (tautai taču viss jāzina!). Tiesa, par vienu un to pašu novērojumu punktus atkārtoti nedod. Lai punkti krātos ātrāk un arī ceļš būtu jautrāks, vēl spēlējām "Sāremā lingvistu spēli" - braucot mašīnā un ieraugot apdzīvotas vietas zīmi uz zila fona, ir jāveido iespējami garāki vārdi no tās nosaukumā esošajiem burtiem. Kas izveido garāko vārdu - dabū punktus. Nezinu, vai man vajadzētu te lielīties, bet tieši es kļuvu par Izbraukuma spēles meistaru. Mūžīga slava un pačots man, kā teikt!
Vispār mums bija plāns nākamo nakti pavadīt nevis Sāremā, bet Vilsandē - tā ir ne sevišķi liela sala dabas parkā, kur iespējams nokļūt pārgājiena pa jūru starp salām rezultātā. Nē - "Jesus mode" iekšā nav jāslēdz, tur patiešām ir ļoti sekls. Taču kaut kā mūsu kustība uz priekšu negāja tik raiti, lai būtu gudri šo pārgājienu veikt jau vakarā. Aizbraucām tikai līdz vietai, kur būtu jāsāk pārgājiens, tur atkal bija brīnišķīga vieta nakšņošanai, pagatavojām makaronus ar tušoni, uzkodām biezpienmaizi un nobaudījām Ukrainā ražotu japāņu vīnu (Ukrainai taču ir nepieciešams viss atbalsts, ko varam sniegt - pat apšaubāmas kvalitātes vīna dzeršana palīdz lielajai lietai!), un kaķa trūkuma dēļ gājām vien gulēt. Tiesa, redzēju jenotu, kas nogāja ne sevišķi steidzīgi ne vairāk kā desmit metru attālumā no mūsu telts. Vispār ar zvēriem šajā braucienā bija ļoti labi - lapsēni bija tādi, ka gandrīz varēja pienākt klāt (vispār redzējām ļoti daudz lapsu), redzēju arī vismaz vienu alni, kaut kādas stirnas un vēl šādus tādus citus zvērus. Vienīgi vārnas gan biežāk bija beigtas.
No rīta mums būtu vajadzējis startēt agri, droši vien, jo bija priekšā vismaz 20 kilometru pārgājiens. Taču sanāca tā, ka tas "agri" bija pulksten desmitos. Rīts bija dzestrs, bet saulains, un tā nu mēs aizgājām jūriņā. Patiesībā gan tieši brienamo posmu nebija sevišķi daudz - ūdens līmenis bija, kā varēja spriest, izcili zems, un vismaz man peldbikses nebūtu bijušas nepieciešamas. Jāatzīst, ka man ļoti patīk, kā mēs pavadījām šo dienu - patiešām baudāms pārgājiens, kura laikā gandrīz nesastopi citus cilvēkus, klusums, ļoti interesanta daba (šīs salas strauji kāpj laukā no jūras, palielinot Igaunijas teritoriju), lieliska kompānija - ko gan vairāk var vēlēties. Atradām, protams, arī uz mazajām salām mītošos slēpņus, par ko - paldies slēpņu autoriem, jo citādi jau diez vai mēs būtu sadūšojušies turp iet, apskatījām kaut kādu dīvainu biologu poligonu ar čiekuru kolektoriem un citām dīvainām ietaisēm. Ā, un pie viena slēpņa pilnīgā nekurienē (uz Vesiloo - saliņas, kuru šaura zemes strēle gandrīz savieno ar Vilsandi) satikām četras igaunietes, kuras tur bija gājušas baudīt kādu sirdi sildošu dzērienu un nemaz nemeklēja slēpni, cik dīvaini tas mums lai arī nešķistu. Kad kādu laiciņu vēlāk viņas satikām atkal, nolūkā saņemt punktu Izbraukuma spēlē, pavaicāju viņām angļu valodā, vai līdz Tallinai ir tālu, un, šķiet, viņas īsti pat nezināja, ko uz šādu jautājumu atbildēt. Gadās.
Kopumā pārgājienā pavadījām astoņas stundas, nogājām drusku pāri par 25 kilometriem, un lai arī tur nebija daudz spilgtu notikumu, negaidītu pavērsienu, dīvainu atgadījumu (ja nu vienīgi bijām apgādājušies ar ļoti dīvainu biezpienu, par kuru bijām domājuši, ka tas būs salds, bet tas tāds nebija), šis bija ļoti labs pārgājiens, pēc kura nākamajā dienā pat jutu savu devu noguruma. Tur gan varētu kāda loma būt tam, ka mājās biju vēlu - bija jau pāri sešiem, kad kāpām mašīnā un sākām atceļu. Paveicās, ka nebija ilgi jāgaida uz prāmi, operatīvi izlaidām Pērnavā Andrusu un - uz Rīgu! Mājās biju ap pulksten vieniem. Patīk man tā Igaunija! Vajadzēs kaut kad aizšaut arī uz Hījumā! Un uz Vormsi! Un varbūt vēlreiz uz Naissaar! Un uz Roņu salu!