Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu bija paredzēts skatīties kā iesildīšanos pirms Vilcieniņu līgas sezonas noslēguma ballītes, taču sanāca tā, ka oficiālā seansa laikā es vēl biju ceļā mājup no Maltas (tās, kas Vidusjūrā), līdz ar to piedalīties nevarēju. Taču tas neliedza filmu noskatīties kādu laiciņu vēlāk.
Vispār jau krimiķi nav mans iecienītākais kino paveids, un vēl jo vairāk neesmu sevišķs Agates Kristijas darbu cienītājs. BET es vismaz esmu bijis Stambulas dzelzceļa stacijā, no kuras startēja Austrumu ekspresis, un šī filma tiešām ir gana piemērota Ticket to Ride tematikā, lai arī tās gaitā ne reizes netiek piesaukti tādi jauki nosaukumi kā Smirna un Brindizi. Un šajā filmā piedalās Ingrīda Bergmane, kas par to saņēma Oskaru, un Šons Konorijs, kurš Oskaru savukārt nesaņēma.
Sižets ir teju vispārzināms - Erkils Puaro brauc vilcienā, kurā notiek slepkavība. Nogalināts kāds it kā respektabls pensionēts uzņēmējs, taču atklājas, ka šī cilvēka sirdsapziņa nemaz nav bijusi tīra, lai neteiktu vairāk, un ka ikvienam šī vilciena pasažierim būtu tāds vai citāds iemesls just pret šo vīru daudz, bet tā skaitā - pilnīgi nekā laba. Jautājums tad nav pat īsti, kāpēc viņu piežmiedza, bet vairāk - kas un kā.
Jāatzīst, ka par šo filmu dzirdētais man lika no tās gaidīt ļoti daudz, vai vismaz vienkārši daudz, bet kaut kā sanāca tā, ka īsti to nesagaidīju. Pat nevaru pateikt, kas tieši bija tas, kā man tajā pietrūka, lai es sajūsmā spiegtu un gribētu šo filmu skatīties vēlreiz, bet... neuzrunāja tā mani līdz galam, un tur laikam neko nevaru padarīt - kā teikt, nebija slikti, bet ne vairāk.