Mitt liv som hund
Lasse Halstrēms popularitāti vispirms ieguva kā grupas ABBA videoklipu režisors, taču kino pasaulē slavens viņš kļuva tieši ar šo filmu, kuras angliskais nosaukums ir "My Life as a Dog". Filmas panākumi bija gandrīz prātam neaptverami - divas Oskaru nominācijas filmai zviedru valodā tomēr ir kaut kas ļoti nopietns (turklāt - prestižās kategorijās)! It īpaši, ja šīs filmas režisors nav Ingmārs Bergmans.
Filmas galvenais varonis ir divpadsmit gadus vecs puika, kura dzīvi būtu grūti nosaukt par jautrības un laimes pārpilnu, taču viņš vienmēr sevi mierina ar domu, ka ir ļaudis, kam ir gājis vēl sliktāk kā viņam - proti, viņš visai labi zina dažādus neveiksmīgus nāves gadījumus, kuri pilnīgi noteikti ir mazāk iepriecinoši par viņa likteni. Ja kas - ļoti sakarīga metode, kā uzturēt sevi ja ne gluži možu, tad vismaz uz to pusi.
Tiesa, pamata līksmībai Ingemāram pilnīgi noteikti nav - viņa mammai ir neārstējama slimība, tēta viņam nav, pat suni viņam atņem, nākas dzīvot laukos pie onkuļa, brālis viņam ir kaut kāds kretīns, un vispār - raižu ir daudz. Toties viņam veidojas draudzība ar meiteni vārdā Saga, kura cenšas izlikties par puiku un spēlēt zēnu futbola komandā, lai gan visi, protams, zina, ka viņa ir meitene.
Ko vēl es varētu pastāstīt par šo filmu? Sākuma daļu ir grūti skatīties, jo gluži vienkārši ir žēl Ingemāra mammu, jo ir visai draņķīgi būt smagi slimai divu kaitinošu bērnu mātei - tev nav spēka viņus savaldīt, bet viņi neapzinās situācijas nopietnību un uzvedās kā idioti, galvenais idiots gan ir vecākais dēls un nevis Ingemārs. Tālāk par laimi šādu ainu ir mazāk, un vairāk ir dažāda sviesta, piemēram, kad Ingemārs tiek sūtīts par tikumības sargu, sekojot kaimiņienei, kura pozē kaila tēlniekam.
Kā salīdzinošs zviedru kino eksperts, neapgalvošu, ka šī būtu kaut kāda mega fenomenāla filma, bet gana kvalitatīvs skatāmais gabals, kuru man, ja kas, rekomendēja MovieLens, kuru atkal esmu pasācis lietot.
Filmas galvenais varonis ir divpadsmit gadus vecs puika, kura dzīvi būtu grūti nosaukt par jautrības un laimes pārpilnu, taču viņš vienmēr sevi mierina ar domu, ka ir ļaudis, kam ir gājis vēl sliktāk kā viņam - proti, viņš visai labi zina dažādus neveiksmīgus nāves gadījumus, kuri pilnīgi noteikti ir mazāk iepriecinoši par viņa likteni. Ja kas - ļoti sakarīga metode, kā uzturēt sevi ja ne gluži možu, tad vismaz uz to pusi.
Tiesa, pamata līksmībai Ingemāram pilnīgi noteikti nav - viņa mammai ir neārstējama slimība, tēta viņam nav, pat suni viņam atņem, nākas dzīvot laukos pie onkuļa, brālis viņam ir kaut kāds kretīns, un vispār - raižu ir daudz. Toties viņam veidojas draudzība ar meiteni vārdā Saga, kura cenšas izlikties par puiku un spēlēt zēnu futbola komandā, lai gan visi, protams, zina, ka viņa ir meitene.
Ko vēl es varētu pastāstīt par šo filmu? Sākuma daļu ir grūti skatīties, jo gluži vienkārši ir žēl Ingemāra mammu, jo ir visai draņķīgi būt smagi slimai divu kaitinošu bērnu mātei - tev nav spēka viņus savaldīt, bet viņi neapzinās situācijas nopietnību un uzvedās kā idioti, galvenais idiots gan ir vecākais dēls un nevis Ingemārs. Tālāk par laimi šādu ainu ir mazāk, un vairāk ir dažāda sviesta, piemēram, kad Ingemārs tiek sūtīts par tikumības sargu, sekojot kaimiņienei, kura pozē kaila tēlniekam.
Kā salīdzinošs zviedru kino eksperts, neapgalvošu, ka šī būtu kaut kāda mega fenomenāla filma, bet gana kvalitatīvs skatāmais gabals, kuru man, ja kas, rekomendēja MovieLens, kuru atkal esmu pasācis lietot.
2013-02-15
comments powered by Disqus