Kazhes pierakstu burtnīca

Jau no bērnības Mortīcija Pakse zināja, ka viņa nav gluži tāda kā visas citas meitenes. Droši vien tāpēc viņu arī ģimenē sauca par Mortīciju, lai gan dzimšanas apliecībā viņai bija rakstīts kas gluži cits. Mortīcijai Paksei nepatika ķemmēt lellēm matus un iztēloties, kādas būs viņas kāzas. Viņa nejūsmoja ne par Klāvu Elsbergu, ne (vēlāk) Kārli Vērdiņu. Jau pamatskolā Mortīcija sapņoja par darbu kādā starptautiskā tehnoloģiju uzņēmumā - IBM, Microsoft vai vismaz Lotus Software. Mortīcijas sievietes ideāls nebija neviena no Friends varonēm un arī Sekss un Lielpilsēta viņu neinteresēja.

Augstāk minēto iemeslu dēļ Mortīcijas bērnība bija sarežģīta. Kurzemes mazpilsētā, kurā Mortīcija uzauga, sabiedrībā valdīja stingri principi, kas attiecās uz to, kas ir pieļaujams zēniem un kas ir pieļaujams meitenēm. Zēnam klājās četrpadsmit gadu vecumā sākt smēķet, vismaz vienu reizi tikt sodītam par mēģinājumu aplaupīt preses kiosku, pēc devītās klases beigšanas zēnam bija jāizvēlas starp stāšanos tehnikumā vai sākšanu strādāt ģimenes labā. Ja gadījās, ka zēnam bija prātīga galva uz pleciem, viņš varēja tēmēt arī uz augstskolu, bet tādu šajā mazpilsētā nebija daudz. Pakšu ģimene gan galīgi nebija normāla šīs pilsētiņas kontekstā. Mortīcijas vecāki abi bija beiguši augstskolu humanitārajā novirzienā un abi strādāja mazpilsētas bibliotēkā. Tētis bija bibliotēkas vadītājs, mamma - bibliotekāre. Abi viņi kādreiz bija alkuši lielāku plašumu un lielāku sasniegumu, jaunības dienās bija rakstījuši dzeju, vairāki viņu dzejoļi bija nonākuši ne vien reģionālajā, bet par republikas mēroga presē, tomēr nekas vairāk sanācis nebija, un tā viņi savas dienas vadīja bibliotēkā, kurā reti iegriezās pirmspensijas vecuma lasītāji, jo grāmatas galīgi nebija šīs mazpilsētas jaunatnes prioritāte.

Pašiem viļoties savās literārajās dotībās, Mortīcijas vecāki cerēja, ka viņu bērniem liktenis būs labvēlīgāks un tiem izdosies kļūt par tādiem dzejniekiem, kuru grāmatas nonāks ne tikai bibliotēkās, bet pat īstu lasītāju grāmatplauktos. Diemžēl Mortīcija viņiem šajā ziņā sagādāja nebeidzamas vilšanās. Kā jau teikts, dzeja viņai bija vienaldzīga. Vecāki gan atkal un atkal mēģināja meitu pārliecināt, ka viņai ir jākļūst pār nākamo Mirdzu Ķempi, Austru Skujiņu, Āriju Elksni vai pat Aspaziju. Bet Mortīcija šādās situācijās tikai sarauca uzacis un uzlikta pleiera austiņas, no kurām sāka skanēt kaut kas absolūti ne meitenīgs un ne dzejisks - atkarībā no noskaņojuma tas parasti bija Slayer, Sepultura vai Anthrax. Vienīgais mierinājums vecākiem bija Mortīcijas mazais brālītis Eižens, kurš jau bērnudārzā sāka sacerēt savas pirmās rīmes, rindojot Guntara Rača dzejai tipiskās atskaņas "māja - kāja" un "vēsa - desa".

Skolā Mortīcijai nebija daudz draugu. Ar meitenēm viņai lielākoties nebija kopīgu interešu. Ar zēniem kopīgas intereses varētu būt, bet mazpilsētas zēni bija tā audzināti, ka ar meitenēm draudzēties nedrīkst, ja vien tu neesi zilais. Protams, agrāk vai vēlāk vairums zēnu saprata, ka patiesībā ne jau tie, kas draudzējas ar meitenēm, ir tie zilie, bet pat, nonākot līdz šai atklāsmei, līdz devītās klases beigšanai princips - "puikas ar meitenēm nedraudzējas" mazpilsētā bija svarīgāks par vairumu atmirstošās kristietības baušļu. No kādas trešās klases līdz pat devītajai īsti draugi Mortīcijai bija divi - Letīcija un Viljams. Arī viņiem tie, protams, nebija īstie vārdi, bet kā klases īpatņus viņus būtu nepareizi saukt par Maiju un Pēteri vai kā lai arī viņus nebūtu nosaukuši vecāki. Abi Mortīcijas draugi bija no viņas ļoti atšķirīgi, reāli viņus vienoja tikai tas, ka viņi visi klasē bija atstumtie. Letīcija sapņoja kļūt par modeli, apprecēties ar bagātu ebreju un dzīvot villā. Viņa pati gan apzinājās, ka diezko ticams šāds scenārijs nebija, jo Letīcijai nebija sevišķi paveicies ar augumu un seju. Viņa centās izskatīties pēc princeses, bet nekas no tā nesanāca, un citas meitenes, kuras patiešām bija spējīgas līdzināties princesēm, Letīciju par savējo neatzina. Tāpēc viņa ēda arvien vairāk un arvien vairāk attālinājās no sava sapņa. Viljams tikām bija meitenīgais zēns - viņam patika lelles, uzposties un skatīties televīzijā daiļslidošanu. Iespējams, ka viņš daļēji atbilda klasesbiedru stereotipam, ka ar meitenēm draudzējas tikai zilie.

Vakarus pēc skolas viņi parasti pavadīja trijatā, vienlaikus gan katrs esot vientuļš. Mortīcijai vecāki ļāva ārpus tās darbalaika uzturēties bibliotēkā, jo tur bija pieejams dators ar internetu, un Internetā dzīvoja viss tas, par ko trijotne sapņoja. Letīcija skatījās uz slavenību fotogrāfijām - viņa, atšķirībā no Mortīcijas, sapņoja par līdzināšanos Monikai no "Friends" vai arī Kristinai Agilerai, bet līdz tam bija ļoti tāls ceļš ejams. Arī Viljams labprāt skatījās uz Monikas un Kristinas bildēm, jo arī viņš viņām gribēja līdzināties. Tikām Mortīciju visvairāk interesēja visādas "kompjūteristu" lapas - viņa varēja stundām ilgi burties pa boot.lv, cietnis.lv, php.lv un citiem normālai meitenei pilnīgi bezjēdzīgiem resursiem. Pašmācības ceļā viņa mācījās programmēšanu un jau četrpadsmit gadu vecumā bija pati sev uztaisījusi times.lv ievietotu mājaslapu.

Sekmes skolā Mortīcijai bija labas, jo sevišķi eksaktajos priekšmetos, un pat viņas vecākiem nācās atzīt, ka pēc pamatskolas beigšanas viņai mācības bija jāturpina ģimnāzijā tuvākajā lielāka izmēra pilsētā, ko ērtības labad varētu saukt par Talsiem. Tiesa, katru dienu braukāt uz skolu četrdesmit kilometrus turp un četrdesmit atpakaļ šķita pārāk tālu, bet šo problēmu izdevās atrisināt, jo Talsos dzīvoja Mortīcijas tēva brālis Vilibalds Paksis, kuram tur piederēja auto remonta darbnīca. Vilibalds Paksis bija ekscentrisks (bet pilnīgi nekaitīgs) vecpuisis ar gana plašu dzīvokli, lai tajā varētu izmitināt arī brāļa meitu. Tā nu nepilnu sešpadsmit gadu vecumā Mortīcija uzsāka patstāvīgu dzīvi Talsos, pilnībā izraujoties no dzimtās mazpilsētas iesūnojošās vides. Reizēm viņa satika arī savus abus draugus. Viljams arī mācījās Talsos, tikai tehnikumā. Letīcija turpināja dzīvi mazpilsētā, arvien pieņēmās svarā un depresijā, un joprojām sapņoja par nākotni kā televīzijas reklāmās.

Mortīcija tikām nesapņoja, bet mācījās. Ģimnāzijā dzīve šķita vieglāka - klasesbiedri te vairs nebija tik nievājoši un aprobežoti, arī skolotāji vismaz daļēji spēja pieņemt to, ka meitene vēlās mācīties programmēšanu. Droši vien par īsti normālu viņu neviens tāpat neuzskatīja, bet tas Mortīcijai arī tik ļoti nesāpēja. Un tad 17 gadu vecumā Mortīcija iemīlējās.

Šajā brīdī tev droši vien sirds pamira. Vai patiešām jaunā perspektīvā sieviete, kurai vajadzētu lauzt stereotipus par dzimumu līdztiesību un iespējām IT nozarē ņems un visu pametīs kaut kāda čaļa ar norūsējušu trešās sērijas BMW dēļ? Nē, tik traki vis nebūs, jo Mortīcijas mīlestības objekts nebija čalis ar auto, bet gan programmēšanas valoda. Dažus gadus niekojusies ar PHP (kā visi tajā laikā) Mortīcija nebija pat nojautusi, ka tepat aiz stūra atradās kaut kas daudz labāks, daudz skaistāks un daudz precīzāks. Protams, ka tas bija Python. Stingri datu tipi, koda formatējums loģikas definēšanai - tas viss bija tik ļoti labāk par PHP pieļaujamo haosu! Patiesībā tas gan bija čalis ar aprūsējušu 3. sērijas BMW, kas iepazīstināja Mortīciju ar Python, bet viņam nekādas paliekošas lomas viņas dzīvē nebija, itin ātri viņa pat aizmirsa puiša vārdu (Ruslans), visu savu uzmanību veltot jaunajai mīlestībai.

Pabeigusi ģimnāziju, Mortīcija izlēma mācības neturpināt, bet uzreiz mēģināt iekārtoties darbā. Gan vecāku finansiālās iespējas īsti neļāva pretendēt uz augstskolu, gan arī viņai pašai negribējās kļūt par vēl vienu meiteni ar diplomu, bet bez praktiskas pieredzes. Ja jau pat Stīvam Džobsam un Bilam Geitsam nebija augstākās izglītības, kāpēc gan lai tādu vajadzētu Mortīcijai Paksei? Laiki gan tolaik nebija no vieglajiem - lielais IT bums Latvijā vēl nebija noticis, programmētājus bez praktiskas pieredzes neviens labprāt darbā neņēma un vēl ne tuvu nebija pienākuši tie laiki, kad IT speciālistam vakaros bija bīstami pārvietoties pa ielu, jo viņu varēja pēkšņi ieraut mašīnā kāds profesionāls galvu mednieks un piedāvāt vakanci kādā brīnišķīgā ar azatspēlēm vai kriptovalūtām saistītā kompānijā.

Mortīcija savu CV, kurā nebija neviena ieraksta par darbavietu, sūtīja šur un tur, bet pat uz darba intervijām viņu neaicināja. "Kaut kāda meitene ar videnes izglītību te pieteikusies," skeptiski bija personāldaļu darbinieki, "paņemsim tādu darbā, trīs mēnešus būs viņa jāapmāca un tad pēc pusgada viņa aizies dekrētā. Zinām mēs tās meitenes." Zīmīgi, ka itin bieži šādas domas bija tieši personāldaļas dāmu galvās. Bet Mortīcijai no tā nekļuva vieglāk.

Tā kā Talsos arī potenciālu darba vietu nebija, sevišķi daudz, Mortīcija pārcēlās dzīvot uz Rīgu un, lai savilktu galus kopā, iekārtojās strādāt Makdonaldā, kur gan neviens piecu gadu stāžu neprasīja. Jaunā sieviete, kura vēlējās rakstīt objektorientētus risinājumus, pavadīja lielāko daļu sava laika, mērcot verdošā eļļā subproduktus. "Nāciet vēl!" viņa teica klientiem, bet pati nevēlējās turp nākt vairs nekad.

Darbā viņa nebija tāda vienīgā, kura gribēja iespējami ātrāk tikt prom no šī ātrās ēdināšanas restorāna un sasniegt kaut ko vērtīgu. Pēc darba viņa reizēm ar kolēģiem pārsprieda savus nākotnes sapņus, kuros nevienam neietilpa mūžīga maknagetu fritēšana. Kāds vēlējās kļūt par mūziķi. Kāds cits sapņoja par darbu bankā Londonā. Vēl kāds tēmēja uz lielo politiku. Es nezinu, vai kādam no viņiem izdevās savus sapņus īstenot - vai kāds noticēja tam, ka viņiem patiešām bija potenciāls sasniegt kaut ko lielu uz skaistu, vai arī desmit gadus vēlāk viņi visi ir vēl turpat. Varbūt tagad Mortīcija jau piekto gadu strādā dinamiskā uzņēmumā Silīcija ielejā. Bet varbūt sapņi ir miruši, viņa ir apprecējusies ar čali ar trešās sērijas BMW un gatavo ēst trīs bērniem. Kam izvēlies ticēt tu?