Loitering with Intent
Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.
Flēra ir jauna sieviete, kura cer kļūt par rakstnieci, viņas pirmais romāns jau ir aizsākts, kad viņa saņem itin dīvainu darba piedāvājumu - pārrakstīt (veicot stila uzlabojumus) vienlaicīgi uzreiz desmit cilvēku autobiogrāfijas dīvainā komūnā, kas dēvējas par autobiogrāfisko apvienību, kuras vadītājs sers Kventins uzstāj, ka visiem ir jābūt tiešiem un sava dzīve jāapraksta ar paša roku, lai gan publicēt to nedrīkstētu ātrāk kā pēc 70 gadiem. Sākotnēji Flērai šķiet, ka komūnas pārstāvji ir nedaudz ķerti, pamazām viņai sāk rasties atklāsme, ka viņi visi ir vāji cilvēki, bet pa īstam ķerts ir manipulētājs sers Kventins. Vienlaikus viņa iedraudzējas ar sera Kventina ļoti veco un par ķerto uzskatīto māti Edvīnu, kuru vairums viņas dēlam pietuvināto cilvēku ienīst un kura tiek pieciesta tikai tālab, lai viņa savus īpašumus neatstātu kādam cilvēkam no malas. Joks gan, protams, ir tajā, ka reāli viņai nekādas mantas nav un Flēra ir teju vienīgais cilvēks, kuram tas nerūp.
Grāmatas sarežģītība izpaužas tajā, ka šī grāmata ir Flēras autobiogrāfija, kurā viņa stāsta gan par savu pirmo grāmatu (daudz tās satura), gan par personāžu biogrāfijām (nē, par tām patiesībā ir itin maz), gan par to, kā sers Kventins ievieš dzīvē viņas romāna notikumus, tos mazliet transformējot un pārvēršoties par kaut ko līdzīgu viņas grāmatas antivaronim. Un kaut kādā brīdī, šķiet, ka pati Flēra, kura ir gana racionāla un ciniska sieviete, sāk pazaudēt skaidrību par to, kas ko ietekmē - viņas grāmatas notikumi Kventinu un cilvēkus viņam apkārt vai otrādi, un arī lasītājam (man) vismaz laiku pa laikam rodas sajūta, ka varbūt tiešām traka ir Flēra un nevis cilvēki viņai apkārt (jo vienā gadījumā traks ir viens cilvēks, otrā - vesela varza). Kopumā grāmata ir itin interesanta un spriedzi uzturoša, man gan ir itin grūti uztvert to, cik daudz tā iespaidojusies no dažām autobiogrāfijām, kuras daudzkārt tajā pieminētas (un pat nezinu, vai tās maz ir reālas autobiogrāfijas), bet iespaidi par grāmatu ir pozitīvi, un kopumā esmu itin priecīgs, ka man šajā braucienā līdzi ir vēl dažas Spārkas grāmatas - paredzu pietiekami interesantu lasīšanu.
Flēra ir jauna sieviete, kura cer kļūt par rakstnieci, viņas pirmais romāns jau ir aizsākts, kad viņa saņem itin dīvainu darba piedāvājumu - pārrakstīt (veicot stila uzlabojumus) vienlaicīgi uzreiz desmit cilvēku autobiogrāfijas dīvainā komūnā, kas dēvējas par autobiogrāfisko apvienību, kuras vadītājs sers Kventins uzstāj, ka visiem ir jābūt tiešiem un sava dzīve jāapraksta ar paša roku, lai gan publicēt to nedrīkstētu ātrāk kā pēc 70 gadiem. Sākotnēji Flērai šķiet, ka komūnas pārstāvji ir nedaudz ķerti, pamazām viņai sāk rasties atklāsme, ka viņi visi ir vāji cilvēki, bet pa īstam ķerts ir manipulētājs sers Kventins. Vienlaikus viņa iedraudzējas ar sera Kventina ļoti veco un par ķerto uzskatīto māti Edvīnu, kuru vairums viņas dēlam pietuvināto cilvēku ienīst un kura tiek pieciesta tikai tālab, lai viņa savus īpašumus neatstātu kādam cilvēkam no malas. Joks gan, protams, ir tajā, ka reāli viņai nekādas mantas nav un Flēra ir teju vienīgais cilvēks, kuram tas nerūp.
Grāmatas sarežģītība izpaužas tajā, ka šī grāmata ir Flēras autobiogrāfija, kurā viņa stāsta gan par savu pirmo grāmatu (daudz tās satura), gan par personāžu biogrāfijām (nē, par tām patiesībā ir itin maz), gan par to, kā sers Kventins ievieš dzīvē viņas romāna notikumus, tos mazliet transformējot un pārvēršoties par kaut ko līdzīgu viņas grāmatas antivaronim. Un kaut kādā brīdī, šķiet, ka pati Flēra, kura ir gana racionāla un ciniska sieviete, sāk pazaudēt skaidrību par to, kas ko ietekmē - viņas grāmatas notikumi Kventinu un cilvēkus viņam apkārt vai otrādi, un arī lasītājam (man) vismaz laiku pa laikam rodas sajūta, ka varbūt tiešām traka ir Flēra un nevis cilvēki viņai apkārt (jo vienā gadījumā traks ir viens cilvēks, otrā - vesela varza). Kopumā grāmata ir itin interesanta un spriedzi uzturoša, man gan ir itin grūti uztvert to, cik daudz tā iespaidojusies no dažām autobiogrāfijām, kuras daudzkārt tajā pieminētas (un pat nezinu, vai tās maz ir reālas autobiogrāfijas), bet iespaidi par grāmatu ir pozitīvi, un kopumā esmu itin priecīgs, ka man šajā braucienā līdzi ir vēl dažas Spārkas grāmatas - paredzu pietiekami interesantu lasīšanu.
2014-10-15
comments powered by Disqus