The Hothouse by the East River
Njā, nez vai tā bija laba doma - lasīt vēl vienu Spārkas romānu tik ātri pēc iepriekšējā, kurš man patika. Šī grāmata tik pozitīvu iespaidu kā "Loitering with Intent" galīgi neradīja, un diez vai pie vainas bija lidmašīnā blakus man raudošais zīdainis.
Grāmatas darbība (ja to par tādu var saukt) risinās Ņujorkā kaut kad relatīvi nesenos laikos un Londonā - 2.Pasaules kara laikā. Sieviete mūsdienās ir vai nav traka (katrā ziņā viņa ir vismaz tikpat dīvaina kā vecā tante "Loitering with intent") un viņas vīrs viņu uz laiku bija iedabūjis psihiatriskajā klīnikā. Tagad viņa lielu daļu laika pavada, skatoties pa logu uz Ņujorkas Austrumu upi (vai arī to latviski pareizāk saukt par Īstriveru, nav svarīgi). Viņiem ir arī divi bērni, kuri abi ir ar savām dīvainībām. Dēls mēģina kļūt par teātra darboni (producentu laikam), bet meita - pat grūti pateikt. Plus vēl sievai ir psihologs/psihiatrs, kurš vienā brīdī pārvēršas par tādu kā kambarsulaini. Un - pagātnes stāsts par vācu karagūstekni Helmutu, kurš bija vai nebija tagad nedaudz trakās sievietes mīļākais un kurš ir vai nav izdzīvojis un nonācis mūsdienās Ņujorkā.
Galvenā neskaidrība grāmatas sakarā attiecas uz to, vai jebkas no tur aprakstītā patiešām notiek vai arī visi personāži ir miruši jau kara laikā. Laikam gan patiess ir otrais variants, līdz ar to nav īsti būtisks nekas no tā, kas tur notiek, jo īsti jau nekas nenotiek un varoņu bērni pat nemaz nekad nebija dzimuši, līdz ar to... vispār nezinu, reizēm man patīk tādas grāmatas ar smadzeņujātnes elementiem, bet šī konkrētā kaut kā ne visai - galvenokārt sajūtas to lasot ir murgainas un pārņem bezjēdzības apziņa - ka nav īsti pamata šo lasīt līdz galam, un tālab tikai ierobežotā lidmašīnas telpa lika man būt godprātīgam un pieveikt šo grāmatu gana operatīvi par spīti sevišķas vēlmes tā darīt trūkumam. Nu, nekas, nebija jau arī tik traki. Bet šajā grāmatā man pietrūka iepriekš iepazītajās Spārkas grāmatās neiztrūkstošās asprātības, to aizstājot ar pārmērīgu satura "samudrīšanu".
Grāmatas darbība (ja to par tādu var saukt) risinās Ņujorkā kaut kad relatīvi nesenos laikos un Londonā - 2.Pasaules kara laikā. Sieviete mūsdienās ir vai nav traka (katrā ziņā viņa ir vismaz tikpat dīvaina kā vecā tante "Loitering with intent") un viņas vīrs viņu uz laiku bija iedabūjis psihiatriskajā klīnikā. Tagad viņa lielu daļu laika pavada, skatoties pa logu uz Ņujorkas Austrumu upi (vai arī to latviski pareizāk saukt par Īstriveru, nav svarīgi). Viņiem ir arī divi bērni, kuri abi ir ar savām dīvainībām. Dēls mēģina kļūt par teātra darboni (producentu laikam), bet meita - pat grūti pateikt. Plus vēl sievai ir psihologs/psihiatrs, kurš vienā brīdī pārvēršas par tādu kā kambarsulaini. Un - pagātnes stāsts par vācu karagūstekni Helmutu, kurš bija vai nebija tagad nedaudz trakās sievietes mīļākais un kurš ir vai nav izdzīvojis un nonācis mūsdienās Ņujorkā.
Galvenā neskaidrība grāmatas sakarā attiecas uz to, vai jebkas no tur aprakstītā patiešām notiek vai arī visi personāži ir miruši jau kara laikā. Laikam gan patiess ir otrais variants, līdz ar to nav īsti būtisks nekas no tā, kas tur notiek, jo īsti jau nekas nenotiek un varoņu bērni pat nemaz nekad nebija dzimuši, līdz ar to... vispār nezinu, reizēm man patīk tādas grāmatas ar smadzeņujātnes elementiem, bet šī konkrētā kaut kā ne visai - galvenokārt sajūtas to lasot ir murgainas un pārņem bezjēdzības apziņa - ka nav īsti pamata šo lasīt līdz galam, un tālab tikai ierobežotā lidmašīnas telpa lika man būt godprātīgam un pieveikt šo grāmatu gana operatīvi par spīti sevišķas vēlmes tā darīt trūkumam. Nu, nekas, nebija jau arī tik traki. Bet šajā grāmatā man pietrūka iepriekš iepazītajās Spārkas grāmatās neiztrūkstošās asprātības, to aizstājot ar pārmērīgu satura "samudrīšanu".
2014-10-25
comments powered by Disqus