Kazhes pierakstu burtnīca

Tā nu ir sanācis, ka "Mans kaimiņš Totoro" ir vispār pirmā japāņu multfilma, ko esmu redzējis pilnā garumā. Neuzskatu sevišķi par šausmīgi aizspriedumainu (nezinu gan, vai ir cilvēki, kuri sevi par tādiem uzskata), un pilnīgi noteikti jau ilgāku laiku nekādu mentālu šķēršļu, kas man liegtu iepazīt kaut ko no šī mākslas paveida, nav. Kaut kādā mērā laikam esmu mazliet par vecu, lai mani būtu skāris japāņu animācijas bums - pokemoni un digimoni Latvijā ienāca, kad tiem biju jau par lielu, kamēr tas anime paveids, kas pamatā šķiet paredzēts tīņu uzbudināšanai ("Sailor Moon" u. tml.; apzinos, ka šajos jautājumos esmu aizspriedumains, bet... whatever), man šķita mazāk saistošs nekā sacensības sinhronajā peldēšanā (proti - itin nemaz), un kaut kādā mērā tas ir veicinājis, ka arī kvalitatīvākas japāņu multfilmas tā arī nenonāca manā redzes lokā. Un tā nu beidzot 2021. gada janvārī krustojās mani un Totoro ceļi.

Tā kā jau pirmajā rindkopā esmu atklājis savu nezināšanu (ko gan var uzskatīt arī par "prāta šķīstību", ja vēlies sevi pasniegt smalkāk), tad nesākšu te dalīties ar Wikipedia pasmeltām zināšanām par filmas režisoru Hajao Mijadzaki un viņa nozīmi japāņu animācijas starptautiskajā atzīšanā, tā vietā koncentrēšos uz to, ko šajā multfilmā saskatīju es pats.

"Mans kaimiņš Totoro" vēsta par divām māsām, kuras ar savu tēti, augstskolas pasniedzēju, pārceļas uz vecu lauku māju netālu no slimnīcas, kurā jau ilgāku laiku ārstējas meiteņu māte. Mājā un tās apkārtnē meitenes iepazīst radības, kuras droši var saukt par pārdabiskām, tai skaitā - meža gariņu (ja viņu tā var saukt) Totoro (mazākā meitene interpretē, ka tas ir viņa vārds). Raugoties no tā skatu punkta, kā animācijas filmas pieņemts redzēt un vērtēt "amerikāņu mērcē", var teikt, ka sevišķi daudz sižeta šajā multfilmā nav, bet kā eiropietis es teiktu - tas nav nekas tik ļoti nepierasts, iespējams, varētu teikt, ka pieeja, kādā veidota šī animācijas filma, ir daudz tuvāka tam, kā parasti veido aktierkino, kur pauzēm starp vārdiem var būt pat lielāka loma nekā pašiem vārdiem. Tāpat atkal jau raugoties no eiropeiskā skatu punkta, man galīgi nešķiet šokējoši, ka šī multfilma, kura itin skaidri ir paredzēta bērniem, savā saturā nav primitīva un izvairās no sekliem jokiem (varu iedomāties, ka "Dreamworks" variantā noteikti kā minimums tiktu uzsvērts, ka lielajam Totoro smird elpa), un arī tās noskaņa sevī ietver ne tikai tās saulainākās bērnības puses, pa brīžam saturs ir pat ļoti drūms. Vizuāli multfilma ir skaista, tur nav vārdam vietas, lai arī es līdz galam nespēju atzīt par "savu" veidu, kā ne tikai šeit, bet arī citur (cik nu dažādus fragmentus no visa kā esmu redzējis) japāņu animatori attēlo cilvēkus. Salīdzinoši ar to, cik smalki un detalizēti ir zīmēta vide, cilvēku atainojums šķiet tāds kā pliekans (tas gan attiecas tieši uz viņu ārējo izskatu kā tādu, jo būtība tiek parādīta pārliecinoši).

Šajā brīdī droši varu teikt - šogad noteikti noskatīsimies vēl kaut ko no Mijadzaki darbiem, pirmie iespaidi ir ļoti pozitīvi, kā teikt - jūtos kaut mazlietiņ atvērtāks. Estere gan pagaidām vēl nav gatava to skatīties (pati atteicās), bet tā jau viņas izvēle.