Kazhes pierakstu burtnīca

Apņēmība noskatīties šo filmu man radās tajā dienā, kad skatījos "Down By Law". Tagad tā beidzot ir arī materializējusies.
Šajā filmā gan jāatzīst, ka ir daudz mazāka Toma Veitsa klātbūtne, kas noteikti manās acīs nav nekas pozitīvs - Veitss šeit piedalās vien kā balss no radio, kas izziņo gaidāmo Elvisa "Blue Moon" izpildījumu. Pati filma tikām sastāv no trim stāstiem, kuri savstarpēji pārklājas, taču nav tā, ka tie būtu ļoti cieši savstarpēji saistīti.
Pirmajā stāstā divi astoņpadsmitgadīgi japāņi atbrauc uz Memfisu, lai apmeklētu leģendārākās amerikāņu rokenrola vietas - "Sun" ierakstu studiju un Elvisa Greislendu. Mitsuko ir radikāla Elvisa cienītāja, kamēr čalis, kura vārdu neatceros, visu laiku viņai atkārto, ka Karls Perkinss bija labāks.
Otrajā stāstā itāliete, kurai jātransportē uz Romu viņas nelaiķis vīrs, iepazīstas ar leģendu par stopojošu Elvisa spoku un, iespējams, sastop šo spoku.
Trešajā anglis, kurš atlaists no darba un kuru pametusi viņa sieviete, kopā ar diviem cilvēkiem, kuri nav gluži viņa draugi, klīst pa pilsētu, pēc tam, kad viņš ir nošāvis alkohola bodītes pārdevēju.
Visu trīs stāstu varoņi nonāk kādā visai noplukušā viesnīcā, kur viņi pavada nakti blakus istabās un laiku pa laikam katrā no stāstiem ir dzirdami cita stāsta personāži.
Patiesībā noskaņā šī filma ir ļoti līdzīga "Down by Law" - tāda pati dramēdija, kurā viss notiek bez pārmērīgas steigas, kur ļoti liela ir operatora darbam un ieilgstošajām pauzēm starp frāzēm.
Dīvaini, bet pēdējā laikā esmu secinājis, ka man Džārmuša filmas patīk (savulaik biju pret šo režisoru ļoti skeptisks), un arī šī nebija nekāds izņēmums.