National Health
Neesmu īsti drošs, kālab National Health iekš Wikipedia tiek dēvēta par vienu no piecām "Canterbury Scene" vadošajām grupām līdzās "Soft Machine", "Caravan", "Gong" un "Hatfield and the North". Ne tādā ziņā, ka viņi būtu pārāk nenopietns ansamblis, bet ar ko tad "Egg", "Camel", "Matching Mole" un "Henry Cow" būtu mazāk ievērojami?
Vispār gan pats jēdziens Kenterberijas skatuve ir diskutabls un tie paši Soft Machine apvainojās, kad viņus dēvēja par Kenterberijas grupu, un arī muzikāli šie ansambļi bija gana atšķirīgi par spīti tam, ka dalībnieki tajos gan lielākoties bija vieni un tie paši.
National Health gaismā nāca tad, kad progresīvais roks kā populāra mūzikas forma bija praktiski pārstājis eksistēt, tika izsmiets un vecākas paaudzes progeri pamazām sāka prātot, kādā veidā saglabāt savu slavu laikmetā, kad virtuozitāte vairs nebija augstā godā, atšķirībā no publiskas atzīšanās, ka "mēs jau neko spēlēt nemākam, jo tā ir foršāk!".
"National Health" lielā mērā var uzskatīt par "Hatfield and the North" reinkarnāciju, vismaz grupas pirmajā albumā piedalās uzreiz trīs šīs grupas dalībnieki. Faktiski sākotnēji tā gan bija plānota kā "Hatfield" un "Gilgamesh" apvienošanās, taču sanāca tā, kā sanāca. Kādu brīdi grupā uzspēlēja arī "lielo" (pretstatā Kenterberijas "mazajiem") progrokeru Yes un "King Crimson" bunģieris Bill Bruford, taču albumā pa bungām sit Pips Pails, kurš īslaicīgi bija spēlējis "Gong" sastāvā (un, protams, "Hatfield and the North").
Lai arī stulbā publika 1977.gadā neko, protams, nesaprata (vai kādreiz gan būtu bijis citādi!), "National Health" ir viens makten feins ieraksts, kura lielākā veiksme ir to ievadošais skaņdarbs "Tenemos Roads" (man nav ne mazākās nojautas, kāda bija šīs grupas "filosofija" - vai tā dziedāja par būtnēm no citām pasaulēm, lidojošām tējkannām vai arī tās dalībnieki vienkārši bija salietojušies dažādas iedarbīgas vielas, tālab nezinu, kam šis ieraksts ir veltīts), kurā līdzās vairākām super iespaidīgām taustiņu pasažām jūtams teju citai pasaulei piederīgs Amandas Pārsones dziedājums, kurš vairāk pilda instrumenta un mazāk - vokāla funkcijas.
Savā darbības virzienā patiesībā "National Health" no visiem proga dižgariem man visvairāk atgādina "Emerson, Lake and Palmer", laikam jau lielās taustiņu instrumentu klātbūtnes dēļ, vienlaikus viņi tik traki neaizrāvās ar klasiskās mūzikas elementiem un kaut kādā mērā šis ieraksts tomēr ir pieskaitāms rokmūzikas pasaulei, lai gan tas noteikti atrodas kaut kur tuvu kartes malai.
Ja nu tevi interesē kāda nopietnāka progroka fanātiķa kā mans viedoklis, noskaties šī tuklā vīreļa recenziju, kura gan ir ļoti kritiska (man gan šis ieraksts patīk, bet ko gan es zinu).
Vispār gan pats jēdziens Kenterberijas skatuve ir diskutabls un tie paši Soft Machine apvainojās, kad viņus dēvēja par Kenterberijas grupu, un arī muzikāli šie ansambļi bija gana atšķirīgi par spīti tam, ka dalībnieki tajos gan lielākoties bija vieni un tie paši.
National Health gaismā nāca tad, kad progresīvais roks kā populāra mūzikas forma bija praktiski pārstājis eksistēt, tika izsmiets un vecākas paaudzes progeri pamazām sāka prātot, kādā veidā saglabāt savu slavu laikmetā, kad virtuozitāte vairs nebija augstā godā, atšķirībā no publiskas atzīšanās, ka "mēs jau neko spēlēt nemākam, jo tā ir foršāk!".
"National Health" lielā mērā var uzskatīt par "Hatfield and the North" reinkarnāciju, vismaz grupas pirmajā albumā piedalās uzreiz trīs šīs grupas dalībnieki. Faktiski sākotnēji tā gan bija plānota kā "Hatfield" un "Gilgamesh" apvienošanās, taču sanāca tā, kā sanāca. Kādu brīdi grupā uzspēlēja arī "lielo" (pretstatā Kenterberijas "mazajiem") progrokeru Yes un "King Crimson" bunģieris Bill Bruford, taču albumā pa bungām sit Pips Pails, kurš īslaicīgi bija spēlējis "Gong" sastāvā (un, protams, "Hatfield and the North").
Lai arī stulbā publika 1977.gadā neko, protams, nesaprata (vai kādreiz gan būtu bijis citādi!), "National Health" ir viens makten feins ieraksts, kura lielākā veiksme ir to ievadošais skaņdarbs "Tenemos Roads" (man nav ne mazākās nojautas, kāda bija šīs grupas "filosofija" - vai tā dziedāja par būtnēm no citām pasaulēm, lidojošām tējkannām vai arī tās dalībnieki vienkārši bija salietojušies dažādas iedarbīgas vielas, tālab nezinu, kam šis ieraksts ir veltīts), kurā līdzās vairākām super iespaidīgām taustiņu pasažām jūtams teju citai pasaulei piederīgs Amandas Pārsones dziedājums, kurš vairāk pilda instrumenta un mazāk - vokāla funkcijas.
Savā darbības virzienā patiesībā "National Health" no visiem proga dižgariem man visvairāk atgādina "Emerson, Lake and Palmer", laikam jau lielās taustiņu instrumentu klātbūtnes dēļ, vienlaikus viņi tik traki neaizrāvās ar klasiskās mūzikas elementiem un kaut kādā mērā šis ieraksts tomēr ir pieskaitāms rokmūzikas pasaulei, lai gan tas noteikti atrodas kaut kur tuvu kartes malai.
Ja nu tevi interesē kāda nopietnāka progroka fanātiķa kā mans viedoklis, noskaties šī tuklā vīreļa recenziju, kura gan ir ļoti kritiska (man gan šis ieraksts patīk, bet ko gan es zinu).
2013-01-21
comments powered by Disqus