Nāves ēnā
Blaumaņa novele ir, iespējams, iespaidīgākais pašmāju literatūras darbs, ko nākas lasīt skolas solā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu latviešu literatūras virsotne, bet tīri emocionālā ziņā skarbais stāstījums par zvejniekiem uz ledus gabala ir tāds, kas spēj uzrunāt arī dumju agrīnu padsmitgadnieku (tādu, kāds biju es). Nekādas liekas mīlas lirikas, nekādu nesaprotamu jūtu un emociju, tik vien kā centieni izdzīvot. Katrā ziņā, septītajā klasē tā man šķita pat ļoti ok, atšķirībā no teju it visa, ko skolā nācās lasīt (un es biju ļoti godprātīgs lasītājs). Dīvainā kārtā klasisko latviešu filmu pēc noveles motīviem es noskatījos tikai tagad - savus divdesmit gadus vēlāk.
Gunārs Piesis, režisējot literatūras klasiķa darbu, ir pamanījies no tā satura nepazaudēt reliģisko aspektu un nav arī pārmērīgi uzspēlējis sociālo līniju. Kārļa Sebra atveidotais Zaļga, protams, nav kļuvis par simpātisku tēlu, bet tāds viņš jau ir arī Blaumaņa versijā, tikām otrs saimnieka cilvēks - vecais Dalda - itin droši ir pieskaitāms pozitīvajiem tēliem, un arī viņa reliģiskā puse nešķiet ne karikatūriska, ne stulba. Par to Piesim - visu cieņu! Es gan neteiktu, ka mani ļoti uzrunāja tas, ka līdzās pamatvēstījumam, kura darbība risinās uz ledus, laiku pa laikam gadās arī kāda flashback aina no aizgājušās dzīves vai aktuālā aina ar notikumiem krastā, tas mazliet atšķaida filmas saturu un padara to mazāk ziemeļnieciski tīru (nemaz nerunājot par, šķiet, jaunradīto līniju starp Birkenbaumu un Zaļgas meitu). Šie notikumi krastā man visvairāk šķita, ka bija piestiķēti klāt tālab, lai pietiktu satura pilnmetrāžas filmai, vienlaikus saglabājot tajā kaut kādu dinamiku. Būtu jau noteikti iespējams arī neko nepievienot Blaumaņa tekstam, un vienkārši izstiept bezcerības un skumju stāstu, kas varētu darīt "Nāves ēnā" vairāk skandināvisku, bet, iespējams, šādā veidā ciestu tās skatāmība normāliem darba ļaudīm, turklāt vajadzēja jau atrast kādu vietu šajā izcili maskulīnajā pasaulē kādu vietu Elzai Radziņai un Olgai Dreģei.
Par spīti manai ne pārmērīgajai sajūsmai par vēstījuma atšķaidīšanu, šī nu ir viena no tām filmām, par kurām man nerodas šaubas, kālab tās iekļautas Latvijas kultūras kanonā un 500 filmu grāmatā. Spēcīgs saturs, spēcīgi atveidots, Gunārs Cilinskis lielisks Birkenbauma lomā. Vērts arī piebilst, ka šī filma ir arī lielisks piemērs tam, ka kvalitatīvu kino var radīt, iztiekot bez baisām investīcijām specefektos, butaforiju izgatavošanā un tā tālāk. Protams, par filmu budžetu padomju apstākļos ir grūti spriest un kaut ko saprast, bet pieņemu, ka mūsdienās šādas filmas uzņemšanai noteikti nebūtu nepieciešami miljoni (protams, ja nemēģinātu Zaļgas lomai dabūt Robertu De Niro).
Gunārs Piesis, režisējot literatūras klasiķa darbu, ir pamanījies no tā satura nepazaudēt reliģisko aspektu un nav arī pārmērīgi uzspēlējis sociālo līniju. Kārļa Sebra atveidotais Zaļga, protams, nav kļuvis par simpātisku tēlu, bet tāds viņš jau ir arī Blaumaņa versijā, tikām otrs saimnieka cilvēks - vecais Dalda - itin droši ir pieskaitāms pozitīvajiem tēliem, un arī viņa reliģiskā puse nešķiet ne karikatūriska, ne stulba. Par to Piesim - visu cieņu! Es gan neteiktu, ka mani ļoti uzrunāja tas, ka līdzās pamatvēstījumam, kura darbība risinās uz ledus, laiku pa laikam gadās arī kāda flashback aina no aizgājušās dzīves vai aktuālā aina ar notikumiem krastā, tas mazliet atšķaida filmas saturu un padara to mazāk ziemeļnieciski tīru (nemaz nerunājot par, šķiet, jaunradīto līniju starp Birkenbaumu un Zaļgas meitu). Šie notikumi krastā man visvairāk šķita, ka bija piestiķēti klāt tālab, lai pietiktu satura pilnmetrāžas filmai, vienlaikus saglabājot tajā kaut kādu dinamiku. Būtu jau noteikti iespējams arī neko nepievienot Blaumaņa tekstam, un vienkārši izstiept bezcerības un skumju stāstu, kas varētu darīt "Nāves ēnā" vairāk skandināvisku, bet, iespējams, šādā veidā ciestu tās skatāmība normāliem darba ļaudīm, turklāt vajadzēja jau atrast kādu vietu šajā izcili maskulīnajā pasaulē kādu vietu Elzai Radziņai un Olgai Dreģei.
Par spīti manai ne pārmērīgajai sajūsmai par vēstījuma atšķaidīšanu, šī nu ir viena no tām filmām, par kurām man nerodas šaubas, kālab tās iekļautas Latvijas kultūras kanonā un 500 filmu grāmatā. Spēcīgs saturs, spēcīgi atveidots, Gunārs Cilinskis lielisks Birkenbauma lomā. Vērts arī piebilst, ka šī filma ir arī lielisks piemērs tam, ka kvalitatīvu kino var radīt, iztiekot bez baisām investīcijām specefektos, butaforiju izgatavošanā un tā tālāk. Protams, par filmu budžetu padomju apstākļos ir grūti spriest un kaut ko saprast, bet pieņemu, ka mūsdienās šādas filmas uzņemšanai noteikti nebūtu nepieciešami miljoni (protams, ja nemēģinātu Zaļgas lomai dabūt Robertu De Niro).
2017-11-24
comments powered by Disqus